Nedzirdīgajiem

Kultūras ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Atslēgas: «Kā tauta vēlēja Satversmes tēvus?»

Satversmes sapulces tapšana – demokrātijas ugunskristības

Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālā vēstures cikla "Atslēgas" jaunākajā sērijā par pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām Latvijā – par Satversmes sapulci 1920.gada pavasarī un nežēlīgo cīņu par varu ceļā uz to.

Cīņa starp pretpoliem

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Satversmes sapulces sanākšanas dienu – 1.maiju – mēs svinam kā valsts svētkus un deputātus cildeni dēvējam par Satversmes tēviem, kaut bija arī sešas "mātes". Toties vēlēšanas diez ko cildenas vis nebija. Tikko brīvību izcīnījušās valsts politiķi varas cīņās bija ne mazāk kareivīgi kā karā un jau toreiz piekopa metodes, kas netīrās politikas ķēķī ir cieņā joprojām.

 

Cīņa notika starp klasiskajiem pretpoliem – kreisajiem un labējiem, sociālistiskajām un pilsoniskajām listēm. Atšķirībā no šodienas divkopienu politikas tolaik starp poliem nebija etniskā dalījuma.

Partiju vide bija izteikti latviska, un mazākumtautību sīkpartijas bija drīzāk labējas. Lielākie varas cīkstoņi – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Latviešu Zemnieku savienība (LZS).

Vēlēšanu iznākums to ilustrēja – no 152 vietām vairāk nekā trešdaļu, 57, ieguva zociķi, 26 – zemsavieši, un vēl 17 – viņu draugi Latgales Zemnieku partija. Kaut pavisam pārstāvniecību ieguva 16 organizācijas, nevienai citai nebija vairāk par sešām vietām. Pārsvars bija labējiem, tāpēc par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja zemsavieti Jāni Čaksti.

Agrākajā muižnieku landtāga namā bija sākusies neatkarīgās Latvijas parlamentārās demokrātijas ēra.

Kaut parlamentā iekļuva 16 politiskās organizācijas, tikai trim tika nozīmīgs balsu skaits - sociāldemokrātiem, zemsaviešiem un viņu sabiedrotajiem Latgales Zemnieku partijai. Pārējiem - no vienas līdz sešām vietām. Kopumā pārsvars tika labējiem.

Solījumi un dižgaru ierašanās

Jaundibinātā valsts bija dedzīgi nocietusies pēc demokrātijas un vēlēšanas rīkoja lielā steigā. Jau februārī, vien nedēļu pēc Brīvības cīņu pēdējiem šāvieniem, Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība nozīmēja vēlēšanu laiku – 17. un 18. aprīli. Vēlēšanu un pavalstniecības likumi bija pieņemti jau iepriekšējā vasarā, Brīvības cīņu dunā.

Vēl nupat te sprāga Bermonta šāviņi, un tautu sauca uz ierakumiem, bet tagad – pie urnām.

Kara izmocītās Latvijas ļaudīm galvenā rūpe bija miers un labklājība, bet jo īpaši – zemes jautājums. Vēlēšanas izšķīra lauki, ne Rīga. Četras piektdaļas iedzīvotāju bija laucinieki, lielākoties bezzemnieki, kas no jaunās varas gaidīja taisnīgu muižu zemju pārdali. Agrārā reforma kļuva par galveno partiju solījumu tematu.

Par lielākajiem bezzemnieku draugiem uzdevās sociāldemokrāti. Zemnieku savienību viņi lamāja par ekspluatatoru saimnieku partiju, kam darbaļaužu liktenis nerūp. Taču par savas kampaņas stiprāko trumpi zociķi izvēlējās ko citu. Viņi pirmie un vispārliecinošāk iemēģināja arī šodien iecienīto balsu zvejošanas metodi – tautā mīlētus inteliģentus kā saraksta lokomotīves.                                               

Pašā kampaņas pīķī, 10. aprīlī (tikai nedēļu pirms vēlēšanām!), pēc 15 trimdas gadiem Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Pūļa gaviļu un ziedu lietus pavadīti, viņi ar auto no stacijas tika vesti cauri pilsētai – garām Raiņa Alma Mater un ģimnāzijai.

Par godu šai dienai Rīgas Dome (kuru, starp citu, nevadīja sociāldemokrāti) šo ielu bija pārdēvējusi par Raiņa bulvāri, bet pusi Basteja bulvāra – Aspazijas vārdā.

Dižgaru auto apstājās un pieņēma sveicienus teju pie katras iestādes. Arī pie Nacionālā teātra, kura aktieri abus pavadīja līdz Pārdaugavai un mājās ienesa burtiski uz rokām. Protams, abus ievēlēja parlamentā. Taču politiskās ikdienas rutīnā viņus uz rokām neviens vairs nenēsāja. Rainis neslēpti cerēja kļūt par pirmo Latvijas prezidentu. Taču valstī, kas tika dibināta uz teātra skatuves, viņš kļuva vien par šī teātra direktoru. Un uz savu partiju pamatīgi apvainojās. 

Opozicionāriem zociķiem savu kampaņu izdevās pārvērst par visas tautas svētkiem, kuros gavilē pat citu partiju politiķi – to Latvijā nav izdevies atkārtot nevienam. Zemnieku savienība, tā brīža varas partija, bija grūtākā situācijā. Tās stiprā puse bija Ulmaņa valdības spīdoši uzvarētās Brīvības cīņas – Latvijas atbrīvošana. Taču vājā – mazais atbalsts gan bezzemniekos, gan Rīgā. Kurš turīgs rīdzinieks gan balsos par partiju, kurai nosaukumā rakstīts – zemnieki?

Sociāldemokrāti vispārliecinošāk izmantoja arī šodien iecienīto balsu zvejošanas metodi – tautā mīlētus inteliģentus kā saraksta lokomotīves. Rainis un Aspazija bija superzvaigznes, kam uzgavilēja pat citu partiju politiķi. Rainis cerēja kļūt par pirmo Latvijas prezidentu. Taču valstī, kas tika dibināta uz teātra skatuves, viņš kļuva vien par šī teātra direktoru.

"Zemnieku" virtuozais plāns

Pagaidu valdības kuluāros tika izkalts ne mazāk virtuozs polittehnoloģisks plāns. Zemnieku savienība izlēma Rīgā savu listi nemaz nevirzīt, bet izveidot iluzoru alternatīvu – Bezpartejisko pilsoņu grupu. Par tās līderi tika izvēlēts Ulmaņa valdības iekšlietu ministrs, miljonāra Kristapa Berga mantinieks Arveds Bergs. Listē ielika arī citus turīgus rīdziniekus, arī rakstnieces Annu Brigaderi un Ivandi Kaiju. Bet saraksta pirmie trīs numuri – zemsaviešu lokomotīves Ulmanis, Čakste un ģenerālis Balodis (likums šādu kandidātu aizlienēšanu toreiz atļāva). Pēc ievēlēšanas Ulmanis  un Čakste pieņems citos apgabalos iegūtos mandātus, bet Balodis mandātu nepieņems vispār, un parlamentā tādejādi tiks kandidāti zem viņiem. 

Plāns ar viltus lokomotīvēm nostrādāja – Berga Rīgas grupa parlamentā ieguva sešas vietas. Mazāk spīdošs padevās plāns par vēl vienu fiktīvu satelītorganizāciju, ko zemsavieši izveidoja trūcīgo laucinieku balsu zvejošanai. Bezpartejisko bezzemnieku un mazzemnieku grupa dabūja vien divus mandātus. 

Zemsaviešiem pārmeta vēl kādu pazīstamu varas niķi – administratīvo resursu izmantošanu.

Aģitācijas drukāšanai vajadzīgais papīrs tolaik bija deficīts, atbildīgā par sadali – Ulmaņa valdība. Nav jābrīnās, ka tieši zemsaviešiem bija visvairāk brošūru un plakātu, kamēr pārējie knapinājās. Un vēl kāds joprojām plaši lietots paņēmiens – it kā neatkarīgu avīžu izdošana. Protams, tikai līdz vēlēšanām. Zociķiem tādas bija četras, LZS – tikpat. Bet ar to nepietika, vajadzēja pakļaut arī lielos medijus. Tolaik lasītākā avīze bija "Latvijas Sargs", izveidota Brīvības cīņu laikā Pagaidu valdības atbalstam. Pirms vēlēšanām zemsavieši patrieca sev nepakļāvīgo redaktoru Arturu Kroderu un valdības oficiozu pārvērta par savas partijas oficiozu.

Benjamiņi un "dzejnieku partija"

Grūtāk ietekmējama bija cita populāra avīze – Benjamiņu "Jaunākās Ziņas". Benjamiņi bija izslavēti ar savu piesardzību un gudrību “nejūgties svešos ratos”. Iespējams, arī tas viņiem palīdzēja drīz kļūt par ietekmīgākajiem izdevējiem valstī un apmesties lepnajā tirgoņu Pfābu pilī.

"Jaunākās Ziņas" bija, bez šaubām, lojālas jaunajai valstij un mudināja iet vēlēt. Nevienu konkrētu partiju priekšā nelika, kaut starp rindām bija nolasāmas simpātijas tā sauktajam trešajam vidusceļam – mēreni pilsoniskajai "Demokrātu savienībai", tās ideologi bija literāti Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters. Viņus ironiski saukāja par dzejnieku partiju, kampaņā viņi runāja par politiskajiem ideāliem un valsts glābšanu no iznīcinošiem politiķu kariem. Vēlēšanās ieguva vien sešus mandātus, un Skalbe rūgti rezumēja: “Politiskās partijas mūsu zemē ir vēl par agru. Tautā vēl trūkst politiskās domāšanas. Mums, rakstniekiem, atliksies tikai aprakstīt Zemnieku savienības ministru garastāvokli un banketus, citēt tostus un rakstīt garus intervi.”

Tautā tiešām Skalbi atminas vairāk kā spalvas ģēniju, arī ar viņa akmenī cirstajiem vārdiem “Tēvzemei un brīvībai”.

Tieši Brīvības laukums tolaik bija Rīgas vēlēšanu kauju centrālais rings. Nemitīgas sapulces, ķildas, kautiņi... Trotuāri nolīmēti un aprakstīti ar uzsaukumiem. Nabaga Rīgas sētnieki... Brīvības pieminekļa tad, protams, vēl nebija. Tā vietā – vairākus metrus augsts granīta postaments, uz kā vēl nesen zirgā bija sēdējis Pēteris I. Avīzes ironizēja, ka tagad piemineklis ir daudz ievērojamāks, kā cara laikā, jo postaments no vienas vietas nolīmēts ar partiju aģitāciju. Un, dabiski, goda lieta bija savu lapeli uzlīmēt pa virsu konkurentam. 

Rīgā vēlēšanu kauju centrālais rings bija tagadējais Brīvības laukums. Brīvības pieminekļa tad vēl nebija, tā vietā – augsts granīta postaments, uz kā vēl nesen zirgā bija sēdējis Pēteris I. Avīzes ironizēja, ka tagad piemineklis ir daudz ievērojamāks, kā cara laikā, jo postaments no vienas vietas nolīmēts ar partiju aģitāciju.

Vēlētāju kultūras līmenis

Politiskās kultūras līmenis bija zems, pat zemisks. Zemsaviešu avīze "Brīvā Zeme" apsmēja vācu vēlētājus par viņu disciplinētību: “Visvairāk pie vēlēšanām piedalās vācieši: nāk kropļi un tizli. Pat ārprātīgie balso par viņiem.” Latgales Zemnieku partija lielīja savu listi: “Bez kaidu socialistu, bez kaidu swešiniku. Naw tur ni žeidu, ni muižniku. Naw kriwu draugu.”

Iedarbīgākā balsu makšķere bija dzīvas tikšanās, tā sauktās tautas sapulces. Rekordists bija Ulmanis – dienā paguva būt trīs vietās.

Prese apbrīnoja viņa oratora talantu un “politisko seksapīlu”. Mītiņos iededzis tumši brūns un aizsmacis, ko pats jautri komentēja: “Lai balss beigta, kad tik dziesma vesela!” Bet Ulmaņa dziesma varēja būt arī nodziedāta. Dienu pirms vēlēšanām viņš netālu no Lubānas piedzīvoja atentātu. Uzbrucēji, domājams, latviešu komunisti, ar dinamītu nogāza ceļmalas priedi tieši uz Ulmaņa auto un atklāja uguni. Premjers ar sargiem paguva izlekt, patverties grāvī un atklāt masīvu pretuguni. Burlaki laidās lapās, Ulmanis sēdās atpakaļ auto un sapulci Lubānā nokavēja vien par pusstundu.

Citā atentātā Cēsīs tika nogalināts sociāldemokrāts Kārlis Kurzemnieks, un partijai sava biedra apraudāšana un konkurentu vainošana kļuva par teju visskaļāko kampaņas meldiņu.

Bet postošākais terora akts nogranda jau Satversmes sapulces darbības laikā, 1921. gada 16. oktobrī. Tovakar šeit bija plānota pieņemšana par godu Somijas parlamentāriešu vizītei. Kamēr abu valstu deputāti vēl Operā baudīja "Uguns un nakts" izrādi, īsta uguns pārņēma Jēkabielas ēku. Postījumi bija pamatīgi, lielā zāle sabruka pavisam, un šodienas interjeriem nav nekā kopīga ar vēsturiskajiem. Izrādījās – tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana, un vainīgais – ēkas virsšveicars, agrākais komunists.

Saeimas plenārsēžu zāle - tās ir terorisma, nevis kara sekas. Latvijas pirmā parlamenta vēlēšanās un arī pēc tām vardarbība bija iecienīts politiskās cīņas ierocis. 1921.gada oktobrī Satversmes sapulces ēkā izcēlās milzu ugunsgrēks. Kā izrādījās – ļaunprātīga dedzināšana, vainīgais – nama virsšveicars, agrākais komunists.

Komunistu partija aicināja boikotēt vēlēšanas, jo Latvijā plosoties asiņains terors. Patiesībā Latvija vēl labi atcerējās Stučkas valdības sarkano teroru pirms gada, un komunistu boikotam bija pretējs efekts – milzīga vēlētāju aktivitāte. Ja nīstie komunisti kaut ko nīst, tam jābūt labam.

Par spīti prastajai kampaņai, Satversmes sapulce bija pirmā taisnīgi izraudzītā visu Latvijas tautu pārstāvniecība – pašu likteņu lēmēja.

Gandrīz 85% vēlētāju aktivitāte! Vēl lielāka ir bijusi tikai pirmās atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanās 1993. gadā. Bet visās nākamajās – gan pirmās, gan otrās neatkarības laikā – aktivitāte arvien kritusies, nu jau tā ir zem 60%. Kāpēc pieprasījums pēc demokrātijas krīt? Čērčils teicis: “Labākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu saruna ar vidējo vēlētāju.” Es drīzāk teiktu – ar vidējo politiķi.

“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijās, līdz pat 2018. gada decembrim.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti