Liepāja bija pēdējā Latvijas osta, kurā ienāca repatriantu kuģi, un no šejienes aizbrauca ne tikai liepājnieki. Pēc tautskaites datiem, 1935. gadā pilsētā bija 4620 vācu tautības iedzīvotāju jeb 8% no visiem pilsētniekiem. Aizbrauca tikpat kā visi. Vācbaltiešu repatriācijas laikā no Liepājas ostas izgāja 26 kuģi, ar tiem uz Vāciju devās pavisam 8826 vācu tautības Latvijas pilsoņi. Aizbraukšana notika masveidā.
Konteksts
“Ar vācu izceļošanu mūsu tautas sastāvs būs kļuvis tīrāks un viengabalaināks, jo mūsu zemi atstāj ne vien tīrasiņu vācieši, bet arī tie daži latvieši, kas latvju tautai pēc sava gara bija palikuši sveši, kuri īsteni nekad nav apzinājušies, pie kādas nācijas viņi pieder,” lasītāju pārliecina Liepājas pilsētas laikraksts “Kurzemes Vārds” 234.numurā 1939.gada 1.decembrī.
Tālāk, apbruņojusies ar skaitļiem, avīze pierāda, ka arī ekonomiskā ziņā pēc vācbaltiešu aizbraukšanas kļūs labāk.
"Kārlis Ulmanis 1939. gada oktobrī teica slaveno runu par atbrīvošanos no 700 gadu jūga ar vārdiem ”Lai viņi brauc! Bet — uz neatgriešanos!”," LSM.lv atgādina vēsturnieks Juris Raķis.
"Ulmaņa valdības kontrolētā prese vācbaltiešu repatriāciju apsveica, kopējais tonis bija nelabvēlīgs, vietām – naidīgs. Ulmaņa teikto daudzi vācieši uztvēra sāpīgi, jo arī vācbaltieši piedalījās kaujās par Latvijas neatkarību, piemēram, 13. Tukuma pulks atbrīvoja Daugavpili no lieliniekiem. Bet divdesmit gadu vēlāk viņiem saka – “brauc uz neatgriešanos!” To vācu baronu dzimtu pārstāvji, kas bija Landesvēra pusē 1919. gadā un nepameta Latviju pēc tā sakāves, ar niknumu uzņēma gan repatriāciju, gan Latvijas puses attieksmi pret to. Ieradušies Vācijā, viņi apvienojās ar tiem, kuri tika padzīti no Latvijas divdesmit gadu agrāk. Bet 1941. gadā atgriezās jau kopā ar nacistiem un pieminēja vietējiem visu – gan 1905. gadā nodedzinātās baronu muižas, gan 1919. gadu, gan arī “brauciet uz neatgriešanos”… Daudzi nacistu ieceltie gebītskomisāri, tas ir, administratīvo teritoriju priekšnieki, bija no vācbaltiešiem, galvenokārt tiem, kuri dienēja vēl pie fon der Golca. Vietējos viņi neatstāja nesodītus…
Bet daļa vāciešu bēdājās, ka bija jāaizbrauc, un daudzi negribēja repatriēties. Kāds, izmantojot visādus līdzekļus, pamanījās palikt, neskatoties uz spiedienu. Starp pārējiem liepājniekiem bija tādi, kas skuma, bet bija arī tādi, kas priecājās, ka atbrīvojušies dzīvokļi un darbavietas. Brauca projām inženieri, juristi, pedagogi…
Starp aizbraukušajiem bija arī amatnieki. Liepājā atslēdznieki bija galvenokārt vācieši, tā bija viņu niša," saka Raķis.
Nesen Nīcas luterāņu baznīcā sāka darboties jaunas ērģeles. Precīzāk sakot, restaurētas. Tās 1934.gadā uzbūvēja Rīgas ērģeļu meistars Herberts Kolbe. Tās bija vienas no pēdējām ērģelēm, kuras viņš uzbūvēja Latvijā. 1939.gadā Kolbe repatriējās uz Vāciju.
"Tika slēgta vācu skola (ēkā Uliha ielā arī vēlāk bija skola, tagad tur ir Liepājas Līvupes pamatskola – attīstības centrs — L.М.). Starp citu, visās Latvijas skolās bija aizliegti miesas sodi, taču vācu skolās – Ordnung [kartība] augstāk par visu! – jaunākajās klasēs žagari tika likti lietā. Taču nekad par vājām sekmēm, tikai par sliktu uzvedību," piebilst Raķis.
Laikraksts “Brīvā Zeme” 268.numurā 1939.gada 25.novembrī ziņo, ka no 15.decembra nebūs vācu skolu, kopienu, biedrību u.t.t. Tajā pašā numurā publicētas ziņas par aizbraukušajiem kuģiem ar repatriantiem un statistika par aizbraukušajiem.
“20. oktobrī saņēmu no Pieminekļu valdes pilnvaru piedalīties izbraucēju mantu pārbaudē muitā un pastā. 21. oktobrī saņēmu papildu telefonogrammu ar tuvākām instrukcijām par aizturamām mantām. Kad ierados muitā, tur jau darbs gāja pilnā gaitā. Visi vecie spīķeri muitas rajonā bija jau piepildīti ar aizbraucēju mantām. Ieradās pirmie kuģi, kas uzņēma mantas, kuras turpat uz vietas pie spīķeriem tika pārbaudītas. No pasažieriem kā pirmie aizbrauca valstsvācieši. Muitā tiem aizturēja sudraba un zelta lietas, kas vēlāk tomēr tika atkal izsniegtas un aizsūtītas īpašniekiem. Toreiz atņēma ap 35 kilogramus sudraba. Turpmāk sudrablietas un zeltlietas vairs neatņēma. Tā piemēram, konsuls Holbrands izveda aptuveni divus pudus sudraba lietu,” dienasgrāmatā raksta Sudmalis.
Laikraksts “Brīvā Zeme” 267.numurā 1939.gada 24.novembrī vēsta, ka no Latvijas izbraukuši jau 38 tūkstoši vāciešu. Publikācijā nedaudz zemāk teikts, ka pie izceļojošajiem vāciešiem atrastas kultūrvēsturiskas vērtības – retas grāmatas, dokumenti un gleznas. Tiek arī ziņots, ka kāds mēģinājis izvest maisu ar 50 kilogramiem mannas putraimu.
"Daudzas mājas Kuldīgā un Aizputē tika vienkārši pamestas un ātri pārvērtās gruvešos," tagad skaidro Juris Raķis. Vācbaltieši cēla ēkas no māla un betona, bet tādas ātri novecē, nonākot saskarē ar ūdeni – pietiek jumtā rasties caurumiem. Akurātie vācieši, dzīvojot savās mājās, nepieciešamības gadījumā tūlīt tās remontēja. Taču, kad mājā neviens nedzīvo, tā mirst…
Par vācbaltiešu aizbraukšanu ļoti priecājās Liepājas ormaņi – tik daudz, daudz repatriantu iedzīves bija jāved! Bizness plauka.
"Uz vāciešu izceļošanas rēķina nopelnīja arī daži vācieši," stāsta Sandra Šēniņa. "Sudmalis dienasgrāmatā raksta par īpašo štābu palīdzības sniegšanai izceļošanas laikā, kuru noorganizēja paši vācieši. Tika izveidots arī Arbeitsdienst (darba dienests — L.М.) no amatniekiem un strādniekiem, kas iesaiņoja kravas. Sākumā šis dienests strādāja bez maksas, vēlāk tā darbinieki saņēma četrus latus dienā. Repatriantu mantas tika iesaiņotas koka kastēs, nereti milzīgi lielās, kas svēra vairākas tonnas. Sudmalis vēsta arī par lieliem furgoniem ar skārda vai papes jumtu mēbeļu pārvadāšanai – šie furgoni vairāk atgādinājuši vagonus, tie ar kravas automobiļiem nogādāti ostā un ar ceļamkrāniem novietoti uz kuģa klāja. Izvesti arī rati, kamanas un lauksaimniecības mašīnas."
"Daudzi centās paslēpt vērtīgākās mantas lādēs ar dubultu dibenu, jo ierobežojumi dažādu lietu izvešanai reizēm bija, bet reizēm nebija," skaidro Juris Raķis. "Iekraušanas laikā visādi gadījās. Varēja nejauši troses no kastes noslīdēt, kaste ar troksni nogāzās, un izrādījās, ka tajā ir gan zelts, gan naudas paciņas. Vai arī tika iekrauts salonflīģelis “Bechstein”, vēja brāzmas to šūpoja, uz pulējuma parādījās lieli skrāpējumi. Dokeri tikai smīkņāja – sak’, ko lai dara, tas taču nejauši gadījās. Dokeri bija galvenokārt latvieši. Bet vispār – nekā jautra tajā visā nebija, tās bija visai traģiskas situācijas. Cilvēkiem nācās steigšus aizbraukt no vietām, kurās bija dzīvots gadsimtiem…"
Тikmēr muitā turpinājās pārbaudes ar Jāņa Sudmaļa dalību. Juris Raķis uzsver, ka pateicoties Sudmalim, Liepājā palika ļoti vērtīgi dokumenti, kas līdz tam bija atradušies privātīpašumā – par pilsētas dibināšanu, pilsētas tiesībām un citi.
Vācu luterāņu draudzes tika slēgtas. Dievkalpojumi vācu valodā tika aizliegti. Laikraksts “Brīvā Zeme” 295.numurā 1939.gada 30.decembrī ziņo par izmeklēšanu lietā par mācītāju, kurš 23.novembrī Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcā noturējis dievkalpojumu vācu valodā. Mācītājs Grass atsaucas uz savu tiešo priekšnieku, kurš uzdevis viņam turpināt dievkalpojumus palikušajiem vācu draudzes locekļiem, “neminot, ka vācu valoda noliegta”. Savukārt priekšnieks, prāvests Sanders, attaisnojas ar to, ka nezinot likumu, kas aizliegtu dievkalpojumus vācu valodā, bet oficiālu aizliegumu noturēt dievkalpojumus vācu valodā viņš vēl neesot saņēmis.
Vēl vairāk. Muitā no [vācu] štāba tika iemaksātas summas dzeršanai, kurā piedalījās kā eksperti, revidenti, tā uzraugi un policisti. Muitas ierēdņi bez ierunām visādi centās izpalīdzēt vāciem ar darba laika iedalījumu un citādi. "Vāci, redzot, ka izdevies tiem pieveikt sev par labu muitas ierēdņus, uztraucās, ka mēs, Pieminekļu valdes pārstāvji, nelocījāmies, bet neatlaidīgi pildījām mums uzticēto pienākumu,” raksta Sudmalis.
"Мani nedaudz pārsteidza šie ieraksti viņa dienasgrāmatā – viņi tikai dzer, pārāk stingri neskatās, bet, lūk, mēs!... Bet, kas zina, varbūt tā arī bija," spriež Sandra Šēniņa. "Мan šķiet, ka Sudmalis ļoti rūpējās, lai svarīgi vēsturiski dokumenti un citas liecības paliktu Latvijā, un tas viņam bija galvenais. Mūsu pirmais direktors bija savas lietas fanātiķis labā nozīmē. Tālāk viņa dienasgrāmatā ir apbrīnojama rindkopa:
"Pašā sākumā, tiklīdz es ierados uz pirmajām pārbaudēm, vācieši, kas mani pazina, uztraucās, jo mana klātbūtne tiem likās ne visai patīkama. Viņi zināja, ka esmu informēts par viņu rīcībā esošām vēsturiskām mantām. Nezinādami, ka esmu pilnvarots no Pieminekļu valdes, tie sākumā izteica protestu un sašutumu par manu piedalīšanos pārbaudēs. Solījās pat gādāt par to, ka man šādas iespējamības atņemšot. Bieži vien vācu pilnvarotās personas izturējās izaicinoši, un nācās tiem “aplauzt ragus” asākā vārdu pārmaiņā."
Liepājas pilsētas laikraksts “Kurzemes Vārds” 285.numurā 1939.gada 14.decembrī ziņo, ka iepriekšējā dienā iznācis galvaspilsētas vācu laikraksta “Rigasche Rundschau” pēdējais numurs, un visi tā līdzstrādnieki atstājuši Rīgu ar kuģi “Der Deutsche”.
Bet Liepājas pilsētas laikraksts “Kurzemes Vārds” 289. numurā 1939. gada 19. decembrī vēsta lasītājiem, ka no 15. decembra valstī vairs nav vāciešu:
“Kopš 15. decembra vācu tautības Latvijā vairs nav! Un mēs varētu sacīt — nav mūsu dzīvē vairs arī vācu valodas! Tas ir dabīgs secinājums no pirmā atzinuma. Tie nedaudzie ārzemnieki, kas Latvijā iebrauc darīšanās un t.t., nav jūtami un tāpēc mūsu dzīvē nav ņemami vērā.
Dīvaini tāpēc ir dažkārt dzirdēt, ka tomēr vēl ir cilvēciņi, kas cenšas mūs ar vācu valodu traucēt. Tie vienmēr vēl valsts iestādēs, sabiedriskās iestādēs ielās, kafejnīcās, ne vien savā starpā, bet arī pie iestādes darbiniekiem, griežas ar vācu valodu. Vai tiem, kas iestādes un uzņēmumus vada, neliekas, ka ir laiks dot saviem darbiniekiem šajā lietā noteiktus un nepārprotamus norādījumus — līdz ar vāciešiem ir jāizzūd no mūsu sadzīves arī vācu valodai. Mēs latviskosim savus uzvārdus, mēs arī citādi savai zemei un valstij gribam dot skaidru, latvisku, nacionālu stāju un dzīves saturu, un šajā darbā valodai ir liela nozīme.
Katram ir jārunā valsts valodu un katrs var runāt arī savu valodu — to valodu, pie kādas tautības viņš piederīgs. Un kādas tautības mūsu zemē dzīvo, to mēs visi zinām. Mūsu sabiedrībai pašai stingri jāseko, lai izskaustu netikumu publiskās vietās runāt valodā, kas nav valsts valoda un nav arī pašu runātāju tautības valoda. Mums jāizprot izdarītā repatriācija visā tās pilnībā, plašumā un dziļumā — nav vāciešu, nav arī vācu valodas.”
Mākslinieces Irinas Tīres stāsts
Taču bija arī tie, kuri neaizbrauca ne 1939. gadā, ne otrajā vācbaltiešu repatriācijas vilnī 1941. gadā. Liepājā palika Irinas Tīres ģimene. Pazīstamajai māksliniecei, fotogrāfei, dziedātāja Rodrigo (Igo) Fomina mātei tad bija divi gadi. “Vissenākais” no zināmajiem Irinas senčiem – Gothards Vilhelms Gourbants – dzimis 18. gadsimta beigās, bijis pirmais diplomētais ārsts Libau (Liepāja, Libava) un pilsētas galvenais ārsts 50 gadus. Viņa portrets piekārts redzamā vietā Liepājas muzejā.
Irinas senču vidū ir ne tikai vācieši. Viņas vecmāmiņa Elizabete Margarēte Alvīne cēlusies no Berlīnes, atbraukusi uz Libau 1902. gadā un divus gadus vēlāk otrajā laulībā apprecēja Irinas vectētiņu, ārstu Heinrihu Meiju. 1939. gadā repatriācija ģimeni neskāra – lai gan vēlāk ne pēc savas gribas viņa Vācijā tomēr nokļuva:
"Мans vectētiņš Heinrihs vēl Krievijas impērijas laikā, sekojot politiskajiem jaunumiem, nonāca pie secinājuma, ka Vācija kļūst arvien agresīvāka. Un nolēma, ka negrib būt vācietis. Tāpēc kopā ar savu brāli Vilhelmu lūdza atļauju luterāņu baznīcai pāriet pareizticībā. No tā brīža visa ģimene sāk sevi dokumentos norādīt kā krievus. Bet manai Berlīnes vecmāmiņai Elizabetei, kurai bija brīnišķīga balss, iepatikās dziedāt pareizticīgo baznīcā Bāriņu ielā. Tur bija arī mātes kāzas, un mēs visi tikām kristīti šajā pareizticīgo baznīcā. Pa tēva līniju man ir latviešu, krievu, vācu asinis un ne tikai.
Vācbaltiešu repatriācija mūs neskāra. Taču pēc tam sākās karš. Kad šeit jau bija Kurzemes katls un pastāvīgi uzlidojumi, mēs visu laiku skrējām uz bumbu patvertni. Mans tēvs bija civilajā aizsardzībā, un es sēdēju bumbu patvertnē un čukstus lūdzu, kaut mūsu māja paliktu vesela un tēvs drīzāk atnāktu. Mēs – vecāki un trīs bērni – evakuējāmies uz Vāciju, bijām tur gadu, 1944.-1945. gadā, pie pašas Berlīnes. Atceros atblāzmu, kad ieņēma Berlīni, mēs bijām 12 kilometrus no tās.
Atradāmies padomju okupācijas zonā. Mūsu mazajā pilsētiņā parādījās padomju karavīri un plakāti “Dzimtene sauc”. Mūs iesēdināja lopu vagonos un veda atpakaļ. Ļoti ilgi stāvējām pie robežas Brestā… Tur tika lemts mūsu liktenis – jo daudzus bēgļus no Vācijas pa taisno nosūtīja uz nometnēm. Mans gadu vecais brālītis brīnumainā kārtā izdzīvoja… Daudzi bērni tur nomira. Un ne tikai bērni."
Pateicoties Irinas tēva enerģiskumam un laimīgai apstākļu sakritībai, Tīres ģimene nenonāca nometnēs. Atgriezās mājās, Liepājā. Taču viņu dzīvoklī, tāpat kā gandrīz visā mājā, jau bija jauni iemītnieki.
"Tētis aizgāja uz mūsu bijušo dzīvokli, tur jau dzīvoja krievu ģimene. Viņš lūdza, lai atdod kaut ko no bērnu apģērbiem. Kaut vai gadu vecajam brālītim. Visu sīki paskaidroja – kurā skapī, kurā plauktā.. Viņš taču daļu mēbeļu mūsu dzīvoklī bija izgatavojis savām rokām… Es nekad nesaku, ka krievi ir slikti… Taču šī sieviete iznesa tikai brālīša podiņu un viņa krēsliņu, kuru bija taisījis tēvs. Un pat nevienu krekliņu…," Irinai pat tagad sāk viegli trīcēt balss. "Mums tad deva pajumti vectētiņa kolēģis, ārsts Nikolajs Zandbergs."
Kamēr Irinas ģimene bija Vācijā, nacisti izsūtīja uz Lutriņiem, netālu no Saldus, viņas vecmāmiņu un tanti, slimnīcas ķirurģijas nodaļas medmāsu. Iemesli nav skaidri – iespējams, kāds iekāroja lielo dzīvokli.
Irina atceras vecāku stāstus par dzīvi pirms kara – tad kaimiņos draudzīgi dzīvojuši dažādu tautību cilvēki. Irinas ģimenē runājuši krieviski, latviski, vāciski – atbilstoši noskaņojumam mainījuši vienu valodu pret citu. Taču pēc kara māte pat ar vecmāmiņu centusies vāciski runāt čukstus. Bet veikalos tantes – pārdevējas bezkaunīgi pieprasījušas runāt tikai krieviski, nevis latviski.
Ļoti personīgs post scriptum
Vairāki Rus.Lsm.lv autores Libas Melleres radinieki gāja bojā tāpēc, ka nenoticēja stāstiem par nacistu zvērībām. Vecmāmiņas māsa no tēva puses dzīvoja Rīgā. Evakuēties atteicās – tā teikt, tā visa ir propaganda, mēs taču ar vāciešiem līdzās dzīvojām, viņi uz kaut ko tādu nav spējīgi. Viņa gāja bojā ebreju masu nošaušanās Rumbulā. Viņas četrgadīgo dēlu dzīvu iesvieda bedrē.
Mātes tēvocis dzīvoja Rēzeknē. Pirmā pasaules kara laikā bija nonācis vācu gūstā un arī kategoriski neticēja, ka vācieši nogalina ebrejus. Teica, ka pazīst vāciešus kā kārtīgus un kulturālus cilvēkus un ka satraukties nav pat ko. Kopā ar ģimeni gāja bojā Rēzeknē 1941.gadā.
Rus.Lsm.lv izsaka pateicību Liepājas muzeja līdzstrādniekiem par nenovērtējamu palīdzību un atbalstu darbā pie šīs publikācijas, un, protams, par doto iespēju izmantot vēsturiskās fotogrāfijas un Jāņa Sudmaļa unikālos dienasgrāmatas ierakstus.
