Pa 308. latviešu strēlnieku divīzijas pēdām

308. Sarkanās armijas strēlnieku divīzija, kura tika formēta 1944. gada 1. jūlijā, bija otrā latviešu divīzija. Tās sastāvā kaujās gājuši bojā daudzi latviešu karavīri, kuru mirstīgās atliekas šogad ir atrastas Blīdenes mežā,  lai gan viņu vārdi lasāmi uz kapu kopiņām kapsētā. Paviršības vai neizdarības dēļ, kas pieļauta padomju laikos, kara rēta atkal uzplēsta ne vienā vien ģimenē, bet LTV raidījums "4. studija" devās pa divīzijas pēdām un skaidroja, kāds bija  karavīru liktenis.

“Leģendas” atradumi - baisās kara liecības

“Šī divīzija tika formēta no latviešiem no tā sauktajām atbrīvotajām teritorijām, kur Sarkanā armija ienāca iekšā. Tā ir Latgale, Vidzeme, tas ir Rīgas sektors. No šiem palikušajiem vīriešiem, kurus nepaņēma vācu armija, saformēja šo divīziju,” stāstīja LTV raidījumam “4. studija” stāstīja kritušo karavīru meklēšanas apvienības “Leģenda” dalībnieks Viktors Duks.

Blīdenes mežā atrasto kritušo karavīru saraksts

Blīdenes mežā atrasto kritušo karavīru saraksts pieejams šeit.

“Leģendas” atradumi ir baisās kara liecības – šķembas galvaskausā, lodes kājas kaulos.  

“Kad ienāca Sarkanā armija, ņēma tādus vīriešus, kurus izbrāķēja vācu armija. Ir ļoti daudz tādu piemēru, kad cilvēki gājuši ar domu – tūlīt būšu atpakaļ, izbrāķēs. Kā aizgāja, tā viss. Pazuda, tika nogalināts,” stāstīja Duks.

Viņš stāstīja, ka pēc oficiālā saraksta 308. divīzijas kritušo karavīru atraduma vietā ir 81 karavīrs.

“Bet - ja mēs paskatāmies shēmās, tajās ir ļoti smuki sarakstīts un pa rindām salikti. Viss ir skaisti, viss ir kārtībā. Tad, kad tu ierocies iekšā, tu skaties, ka tur ir divos slāņos, trijos slāņos. Viens pie otra, un tu nevari viņus pat atšķirt. Kā viņi tur glabāti. … Kas attiecas uz Sarkanās armijas apbedījumiem, tad tas ir kaut kas šausmīgs,” atzina Duks.

81 kritušais karavīrs. Tas ir oficiālais saraksts, ar kuru varēja iepazīties izrakumu laikā. Šobrīd ir zināms, ka no meža meklētāju apvienības vīri iznesa 66 kritušos karavīrus. Kur palika pārējie? Tas ir jautājums, uz kuru šobrīd vēl atbildēt nevar.

Sarkanajā armijā mobilizēto latviešu kareivju likteņi

Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis stāstīja, ka divīzijas pamata sastāvs veidojās no jau piesauktā rezerves pulka. Tie bija vairāki tūkstoši karavīru. Protams, ka tur klāt nāca tie latvieši, Latvijas iedzīvotāji un arī nelatvieši, kas tika mobilizēti Padomju Savienībā un vēlāk, sākot ar 1944.gada vasaru, tika mobilizēti Latvijas teritorijā.

“Nevar teikt, ka visi latvieši uzreiz nonāca latviešu divīzijās. Tajās kopējais skaits bija aptuveni 15 000 -16 000. Ja skatāmies uz kopējo mobilizēto skaitu, tad tas apmēram ir 57 000 līdz pat kara beigām Latvijas teritorijā. Viņi nonāca dažādās Sarkanās armijas vienībās, bet palika karot Latvijas teritorijā. Tikai maza daļa tika sūtīta uz Vāciju. Lielākā daļa cīnījās Kurzemē un diemžēl šeit arī atrada savu kapu,” stāstīja vēsturnieks.

Līdzīgi kā vācu armija savā sastāvā mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, arī Sarkanā armija rīkojās pretēji Hāgas konvencijai, kara vešanas likumiem un paražām par to, ka ir aizliegts mobilizēt savās armijās okupēto valstu iedzīvotājus, stāstīja Tomaševskis.

“Viņiem vajadzēja lielgabalu gaļu. Viņiem vajadzēja masas, kas varēs skriet. Tur nekādas lielas apmācības jauniesauktajiem nebija. Bija tādi, kuri burtiski no iesaukšanas punkta uzreiz nonāca savā frontes sektorā, vienībā. Galvenais kājinieku uzdevums bija ar šauteni rokās skriet uz priekšu. Ja viņi tiek nošauti, sūta nākamo kājinieku ķēdi. Tādā veidā diemžēl Sarkanā armija šo karadarbību vadīja un darīja,” stāstīja Tomaševskis.

308. divīzija, jau sākot ar tās iesaistīšanu kaujās 1944.gada jūlijā, piedalījās gandrīz visās lielākajās kaujās, no kurām kā galvenās jāmin Madonas un Lubānas operācija, Rīgas uzbrukuma operācija un tāpat lielākā daļa Kurzemes kauju, kuras norisinājās, sākot no 1944. gada oktobra līdz pat kara beigām.

“Jāsaka, ka to nevar savādāk nosaukt kā par latviešu tautas traģēdiju, kad latviešiem ir jākaro vienam pret otru,” atzina vēsturnieks.

Leģionāra Aleksandra Pauniņa atmiņās stāstīts, ka  viņi zināja, ka otrā pusē ir latvieši, bet tas nemainīja cīņas motivāciju. Drīzāk viņiem tajā brīdī ir palicis skumji par to, kāds liktenis ir jāpiedzīvo latviešiem. Un viņš teica zīmīgus vārdus – leģionāri tajā brīdī saprata, ka Latvija, ar kuru viņiem būs saistība turpmāk, ja būs lemts izdzīvot, būs tā, kura ir frontes otrā pusē.

“Šo kauju vācieši oficiāli dēvē par sesto lielkauju. Kopumā tādas bija sešas. Seši lieli Sarkanās armijas uzbrukumi. Šis pēdējais notiek 1945. gada martā, un 308. divīzija līdz ar otru latviešu divīziju tiek iesaistīta kaujās, sākot no 4. marta līdz pat 26. martam. Ja runājam konkrēti par 308. divīziju, tad pirms kaujas ierindā ir aptuveni 5500 cilvēku. Pēc kaujas, visa šī mēneša laikā paliek aptuveni 2500 cilvēku. Tātad lielākā daļa no viņiem vai nu krituši, vai pazuduši bez vēsts, vai ievainoti. Līdz ar to mēs varam saprast, kāda nāves mašīna tā ir, kas bija jāpārdzīvo karavīriem. No otras puses, viņi saprot, ka viņiem nav izvēlēs. Ja viņi dezertēs, viņus sagaida kara tribunāls vai lode pierē, pakausī. Līdz ar to viņi savā liktenī neko nevar mainīt,” stāstīja Tomaševskis.   

Kritušo karavīru meklēšanas apvienības biedrs Viktors Duks sprieda, ka to, cik Latvijas iedzīvotāju ir gājuši bojā gan vienā, gan otrā pusē, nevarēs pateikt neviens. Tāpēc ka viens karavīrs, viens Latvijas vīrietis varēja dienēt gan vienā, gan otrā armijā. Piemēram - Eduards Rozenštrauhs, Latvijas dziesminieks. 1940. gadā viņš ir Latvijas armijas virsnieks. Pēc Latvijas okupācijas Latvijas armija kļūst par 24. Sarkanās armijas teritoriālo korpusu, kuras sastāvā ir šie Latvijas armijas karavīri. 1941. gadā, kad Latvijā sākās militārās operācijas, šis korpuss ar kaujām atkāpjas uz Krieviju. Tur Rozenštrauhs, kurš ir Sarkanās armijas sastāvā, nokļūst vācu gūstā un  nonāk leģionā. Tātad padomju pusē šis karavīrs skaitās pazudis bez vēsts,  bet leģiona sastāvā viņš parādās kā karavīrs.

Kas bija tie puiši, kurus ar varu iesauca Sarkanajā armijā 308. latviešu strēlnieku divīzijā?

Piemēram, Jāzeps Avsjuks, dzimis 1911.gada 19. februārī Rīgā, bija kungu drēbnieka amata meistars. Drēbju šuvējs. Kritušā karavīra mazmeita Indra stāstīja, ka “viņš bija tieši kungu drēbnieks. Bet tas jau netraucē šūt visu.”

Viņa stāstīja, ka Jāzeps Sarkanajā armijā nonāca “savas garās mēles dēļ”. Kādam kaut ko pateica, un tad viņu iesauca - to atstāstījusi vecmāmiņa.  

“Par kritušajiem runājot, tad tie skaitļi, kuri ir droši zināmi - leģionāru pusē ir 15 000, bet šis skaitlis viennozīmīgi ir lielāks, bet šeit ir vajadzīgi jauni pētījumi. Vēsturnieku aplēses ir, ka tas skaitlis varētu būt aptuveni 30 000 līdz 35 000. Runājot par Sarkanās armijas karavīriem latviešiem, šis skaits ir no 80 000 līdz 100 000, kuri ir dienējuši, bet kritušo aplēstais skaits svārstās no 35 000 līdz 50 000,” stāstīja vēsturnieks Tomaševskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti