No šaurām grupām līdz ideoloģiskiem pīlāriem - partiju grupēšanās starpkaru Latvijā un šodien

Latvijas demokrātija šogad svin divas apaļas jubilejas. Pirms 100 gadiem sanāca pirmais brīvi ievēlētais parlaments – Satversmes sapulce, bet pirms 30 gadiem atguvām neatkarību. Politisko partiju veidošanos un ilgtspēju starpkaru Latvijā un mūsdienās Latvijas Radio rubrikā par demokrātijas spilgtākajām izpausmēm skaidroja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts.

Par politisko partiju veidošanos un ilgtspēju starpkaru Latvijā un mūsdienās stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms ĶikutsSintija Ambote

    Mērķēja uz specifiskām grupām

    Viens no Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma lozungiem vēstīja, ka kaitīgā “partiju sistēma kalpoja grupu, šķiru un pat atsevišķu personu interesēm”. To bieži atkārtoja un atkārto, attaisnojot apvērsumu un demokrātijas likvidēšanu. Taču iespēja daudzām un dažādām sabiedrības grupām organizēties, lai aizstāvētu savu viedokli, ir viena no pārstāvnieciskās demokrātijas galvenajām vērtībām un dzinējspēkiem. Tā, protams, paģēr arī izpratni par kopējām vajadzībām un vērtībām, spēju pacelties pāri savtīgām interesēm.

    Kā praksē 1920.-1930. gados tika īstenota pārstāvnieciskās demokrātijas ideja? Pēc kādiem principiem grupējās politiskās partijas, un cik plašu biedru loku tās aptvēra?

    Starpkaru laikā daudz biežāk un uzskatāmāk kā mūsdienās darbojās princips, ka politiskā partija, tās programma un pat nosaukums specifiski mērķēts uz kādu sociāli ekonomisku grupu. Tādas bija gan pieredzes bagātās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Latviešu zemnieku savienība, kas sevi izcēla kā strādniecības vai zemnieku aizstāvjus, gan arī mazāki politikas spēlētāji: Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, Laukstrādnieku savienība, Latgales zemnieku partija u.c. Pašvaldību līmenī tās mēdza būt vēl šaurāku profesionālo vai sociālo grupu apvienības, kas pārstāvēja tirgotāju, namīpašnieku, zemju nomnieku, sīkražotāju, viesnīcu darbinieku vai kara invalīdu intereses.

    Tagad meklē universālāku vienojošo pamatu

    Mūsdienās šāda veida partiju grupēšanās ir krietni mazāk populāra, jo vājinājusies piederības izjūta noteiktai “šķirai”, un kopdarbībai politikā tiek meklēti universālāki vienojošie pamati. Mazumā gājusi arī politiskā organizēšanās pēc etniskās un reliģiskās piederības kritērijiem, kas bija izplatīta 1920.-30. gados. Tolaik vācbaltiešu, poļu, lietuviešu, baltkrievu, igauņu un ebreju partijām piepulcējās katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un citu konfesiju un reliģisko grupu politiskās organizācijas. Šodien šādas politiskās grupēšanās piemērs varētu būt Latvijas Krievu savienība un dažas pēdējās desmitgadēs pastāvējušās kristīgās partijas.

    Toties pēdējā demokrātijas trīsdesmitgadē salīdzinoši augusi dažādu novadu vai pilsētu partiju nozīme un ietekme, kas dažādās partiju apvienībās cenšas startēt arī Saeimas vēlēšanās.

    Reakcija uz politiskās līdzdalības kritumu

    Citu partiju organizējošais pamats kā starpkaru laikā, tā arī mūsdienās bijusi noteikta politiskā ideoloģija vai vērtība, kas izcelta arī partijas nosaukumā. 1920.-30. gados un arī 90. gados populāra bija atsaukšanās uz kādu konkrētu ideoloģijas pīlāru, piesakot sevi kā nacionālistus, kristīgos nacionālistus, demokrātus, radikālos demokrātus vai sociālistus. Savukārt pēdējā laika partiju nosaukumos piesauktās vērtības liecina par tiekšanos uz vēl lielāku universalitāti. Tā vēlētājiem tiek piedāvāta vienotība, attīstība, saskaņa, izaugsme, sadarbība, brīvība - ar šiem universālajiem principiem nojaucot starpkaru laikam raksturīgo konkrētību partijas mērķauditorijas noteikšanā.

    To varētu uzskatīt arī par reakciju uz politiskās līdzdalības kritumu un mēģinājumu piesaistīt pēc iespējas plašu velētāju un partijas biedru loku ar vispārīgāku vēstījumu. Būtiski ir mazinājusies gan vēlētāju aktivitāte, gan arī partiju biedru skaits: mūsdienās maksimums četras piecas partijas ziņo, ka to biedru skaits pārsniedz tūkstoti, bet 1920. gadu beigās Latviešu zemnieku savienība lepojās ar apmēram 30 000 biedru, Sociāldemokrātiskā strādnieku partija – vairāk nekā 12 000 partijas biedru. Tomēr pat toreiz, 20. gadu beigās, Valsts prezidents Gustavs Zemgals aicināja būt aktīvākiem un piedalīties partiju dzīvē, uzskatot par nepietiekamu, ja pilsonis “vienīgo informāciju par valsts jautājumiem smeļas no laikrakstiem, kuri neapgaismo politiskos jautājumus objektīvi”.

     

     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti