Pastiprināta uzmanība racējiem tiek pievērsta tieši pēdējā laikā, jo Latgalē izpostīti vairāki senlatviešu un vikingu senkapi. Aizdomu ēna krīt uz racējiem, jo daudziem šī nodarbe nav tikai hobijs, bet gan senlietu pārdošanas bizness. Par to liecina daudzie Latvijā bāzētie internetveikala "ebay.com" konti, kuros tiek pārdotas dažādas senlietas - sudraba monētas, senlaicīgas rotas un pat bronzas cirvji un šķēpu uzgaļi. Apskatot aktīvākos kontus, var secināt, ka senlietu pārdošana tās veicējiem, mēnesī ienes vairākus tūkstošus eiro.
Lai saprastu, kā tas ir, ar metāla detektoru staigāt un meklēt to, kas slēpjas zem mūsu zemes, "pieci.lv" sazinājās ar Latvijas vēstures pētnieku klubu, kura biedri ir aktīvi dažādu senlietu meklētāji. Tikšanās notiek Ķekavā, svētdienas pusdienlaikā. Ierodoties precīzi laikā un izkāpjot no autobusa, sagaida Ķekavas baznīcas zvanu skaņas. Pēc brīža klāt ir arī Jānis. Viņam senlietu meklēšana ar detektoru ir hobijs jau vairākus gadus. Tālāk ar automašīnu tiek braukts uz pamestiem Vācu karavīru kapiem starp Ķekavu un Baldoni. Pa ceļam automašīnā, Jānis stāsta, ka, viņaprāt, likumi senlietu meklēšanā, nav sakārtoti: "Lielākā problēma ir likumdošana un nesakārtotība, kas notiek. Kā es saprotu, īsti jau neko paturēt nemaz nedrīkst. Nav skaidrs, kas tev ir jāatdod, kam tev ir jāziņo, kādā veidā jāziņo un, kurš to pārbauda un kādā veidā to pārbauda." Pēc padsmit minūtēm tiek sasniegta vajadzīgajā vieta, kur gaida vēl četri Vēstures pētnieku kluba biedri.
Tālāk ceļš pa brikšņiem ved aplūkot, ko šie Vēstures pētnieki ir uzgājuši. Lienot caur krūmiem un gar divām pussabrukušām ēkām, tiek sasniegti pamesti vācu karavīru kapi.
Apkārt tiem, izskatās kā kara laukā - daudz bedres. Šīs bedres gan nav kara laika, bet atstātas pēc mantu meklētājiem, kuri tās neaizrok, tādējādi aiz sevis atstājot milzu nekārtību.
Viena no tām ir aptuveni metru dziļa, apkārt izmētātas stikla pudeles un dažādi metāla gabali. Šāda ainava Ķekavas apkaimē ir ļoti normāla parādība. Bedre kādreiz ir bijusi, tad uzietas kādas mantas un tīrīts ārā viss, kas ir bijis. Normālā gadījumā tas būtu tā, ka pabeidzot rakt, saliek visu atpakaļ, pielīdzina un rudenī pat pateikt nevarētu, ka tur kaut kas ir noticis.
Var redzēt, ka kāds racējs šeit atradis nesprāgušu lādiņu un atstājis turpat pie bedres. Lādiņam gan trūkst detonators, kas nozīmē, kas sprādzienbīstams tas bez iejaukšanās nav.
Vēstures pētnieku grupa lādiņu neaiztiek un atstāj, kur tas bijis un dodas tālāk.
Pēc aptuveni piecpadsmit minūšu brauciena, tiek sasniegta nākamā vieta - mežs starp Ķekavu un Rīgu. Šeit, nesen atklāti, līdz šim nezināmi karavīru kapi. Te viens guļ, nākamais, nākamais, nākamais. Tie visi ir kapi ar vairāk nekā 120 kritušajiem, katrā bedrē pa četri, pieci. Redzams, ka viens jau racis un tā arī nav aizracis. Kapos guļ latviešu strēlnieki ar krieviem, iespējams, Sibīrijas pulks, pastāsta vēstures pētnieki.
Apkārt kapiem paveras līdzīga aina, kā iepriekšējā vietā - daudz rakuma vietu, neaizbērtu bedrīšu. Kapi nav iezīmēti, kaut gan biedrība par to atklāšanu ir ziņojusi Brāļu kapu komitejai, kuras uzdevums ir šādas vietas fiksēt. Kad apskatīti nelegālo racēju apskādētie kapi, pāris simtus metrus tālāk redzama vieta, kur Otrajā pasaules karā esot notikušas kaujas, par ko arī liecina dziļas blindāžu bedres visapkārt. Šeit vīri izvelk ārā savus metāla detektorus un dodas iekšā mežā.
Kā jau bija sagaidāms, viņi nav pirmie, kas šeit viesojušies ar metāla detektoru, jo acu priekšā paveras jau daudz redzētais skats – bedres visapkārt.
Ieslēdzot metāla detektoru, tas pīkst uz katra soļa. Izrādās, ka par to nav jābrīnās, jo šeit Otrajā pasaules karā esot notikušas aktīvas kaujas, kas nozīmē, ka ar ložu paliekām un citiem metāla priekšmetiem, šīs mežs ir pārpildīts.
Aptuveni pusstundas laikā guvums ir vairākas ložu čaulītes, pāris lodes un kāda neliela, kaklā karināma metāla plāksnīte. Visi šie meži ir krustu šķērsu izstaigāti un izrakti, tāpēc kaut ko ievērības cienīgu, atrast būtu grūti, stāsta racēji. Jautājot, kāpēc tiek izrakti arī kapi, vēstures entuziasts min, ka viena problēmām varētu būt tā, ka tie nav iezīmēti.
"Ja es eju pa aizaugušiem brikšņiem, mans aparāts uzķer kaut kādu signālu un es sāku rakt. Ja parādās kauli, tad tas ir vandālisms, kā tas notika Latgalē. Bet, ja es eju un redzu, ka ir nožogojums un informatīva zīmīte par kapiem, es pat kāju tur iekšā nesperu. Bet Latgales meža gadījumā kaut kur aizaugušos krūmos izrādās ir senkapi. Kā man to zināt?" neizpratnē ir vēstures pētnieku grupas biedrs un racējs.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne gan uzskata, ka ne vienmēr labākais risinājums, ir šādas vietas padarīt publiskas: "Tā ir runga ar diviem galiem. Mēs varam pielikt zīmīti, bet vieniem tā būs norāde, kur es kaut ko varu atrast un pārdot, un otriem, kā pasaudzēt. Tā tas sabiedrībā ir, tas nav tik viennozīmīgi. Mums arī arheoloģijā pārmet, ka neliekam klāt zīmītes. Nu, ir arī izrakņāti un izlaupīti arī tie, kuriem ir zīmītes klāt. Tātad, vieniem bija vienkāršāk atrast to zīmīti un aiziet."
Kaut arī Vēstures entuziastu kluba biedriem ir apliecības, kuras liecina, ka viņi nav tautā sauktie "melnie arheologi" un šis ir viņu hobijs, ne bizness, likumu priekšā, viņi visi ir vienādi. "Visi mēs esam melnie racēji. Vai tu esi biedrībā vai neesi, bet tu esi melnais racējs. Jautājums ir, kāpēc. Kur ir tie gaišie? Visus saliek vienā maisā, visus. Vai tu roc to bedri ciet, vai neroc to bedri ciet. Tu roc senkapus, vai karu un monētas!" savu viedokli pauž kluba biedrs.
Likuma priekšā, tiešām tā ir, jo tajā teikts, ka aizliegts izmantot metāla detektorus kultūrvēsturisku pieminekļu tuvumā, kā arī citu zemes īpašnieku teritorijās, bez viņu atļaujas. Tāpat Likums nosaka, ka arheoloģiskajās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas ar datējumu līdz 17.gadsimtam ieskaitot, pieder valstij un glabājamas muzejos. Tas nozīmē, ka šādu senlietu vai būvju palieku atradējam, nekavējoties par to ir jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI). Ja tas netiek darīts, šādam cilvēkam draud kriminālatbildība un kultūrvēsturiskajai videi nodarīto zaudējumu atlīdzināšana.
Taču tas nenozīmē, ka nedrīkst rakt vispār. Tas ir atļauts, ja ir nokārtotas visas nepieciešamās atļaujas.
"Var, ja tu esi visu izdarījis. Arheoloģiskajos pieminekļos nē, tas tikai ar inspekcijas atļauju. Mums arheoloģiskie pieminekļi ir tikai tik, cik to ir. Viņu vairāk klāt nenāks. Tas ir tas limitētais mantojums, tāds izpētes resurss. Mums visas zemes kādam pieder. Ļoti reti ir zemes fonds, valsts rezerves, bet arī to kāds pārvalda, un tad ir jāziņo, ko tu tajā svešajā zemē darīsi," turpina Signe Zirne.
Kopējais kultūrvēsturisko vērtību zaudējums senlietu meklētāju dēļ, nav nosakāms, Signe stāsta, ka šī gada pirmajos trīs mēnešos vien arheoloģiskā mantojuma zaudējumi tieši senlietu meklētāju dēļ, ir lēšami ap vienu miljonu eiro. Būtu nepieciešama kaut kāda šī hobija ierobežošana, taču tas ir ļoti sarežģīti. Šī brīža likums ir par vāju, lai ar to cīnītos, taču, lai izveidotu speciālu darba grupu, kura strādātu ar nelikumīgu senlietu meklēšanu nav iespējama, jo inspekcija atduras pret naudas trūkumu. "Kapacitāte ir tāda, kāda ir. Arī iepriekšējie likuma grozījumi bija tādi, kas neprasīja papildus finansējumu no valsts budžeta. Un inspekcijai nav tik lieli štati. Tad ir jāveido jauna štata vienība, vai vairākas. Apmaksātai, kontrolējošais mehānisms. Un šobrīd metāla detektori jau ir vairākos tūkstošos. Un vienkārši ir jāapzinās. Viena lieta ir reģistrēt, un no otras puses atkal būs, kur tad mūsu nodokļu maksātāju nauda, tagad atkal jaunas štata vienības veidošanai, lai varētu dažu neapzinīgu hobija dēļ, papildus uzlikt slogu visam finansējumam," stāsta Zirne.
Šobrīd tiek gatavots jauns likums, kas paredz stingrākus ierobežojumus un sodus cilvēkiem, kas ar metāla detektoru meklē senlietas. Tāpat, pēc Latgales senkapu izlaupīšanas, lielāku uzmanību šai rūpalai pievērš policija.
