Politiķu paziņojumi par to, ka tuvākais balsojums ir “izšķirošs” un “noteiks Latvijas nākotni” jau sen ir katru vēlēšanu, tostarp nesen notikušo pazīme. Taču pirms 20 gadiem, pirms referenduma par pilsonības likuma liberalizāciju, preses lappusēs viss izskatījās daudz šausminošāk.
“Rus.Lsm.lv” izpētīja publikācijas krievu un latviešu presē neilgi pirms un tūlīt pēc 1998.gada 3.oktobra tautas gribas izpausmes.
“Logi” durvju vietā un pats pirmais referendums – ar juceklīgu jautājuma formulējumu
Rakstu sērija "Naturalizācija visiem"
Naturalizācija visiem. Izvēle drīzāk aprēķina, nevis mīlestības dēļ
Naturalizācija visiem. Kā Latviju biedēja ar jaunu 1940. gadu
Naturalizācija visiem. Kur «pazuda» balsis 1998. gada referendumā
Naturalizācija visiem. Kuru pēc 20 gadiem uzskatīt par «pareizo krievu»
Pavisam nepilsoņu (absolūtais vairākums no tiem ir nelatvieši) 1998.gadā ir 647 tūkstoši. Pilsoņu-nelatviešu – 387 tūkstoši. Tikpat kā visi ieguvuši pasi “mantošanas ceļā”- pateicoties senčiem, kas dzīvojuši Latvijā līdz 1940.gadam.
Līdz 1995.gadam naturalizācijas Latvijā nebija kā tādas,
bet 1995.gadā sāktais process rit ļoti lēni – tā ietvaros pilsonību saņēmuši 11 tūkstoši cilvēku, turklāt pirmajā gadā – galvenokārt pilsoņu laulātie vai cilvēki, kas beiguši izglītības iestādes ar latviešu mācību valodu.
Visi pārējie pie naturalizācijas pielaisti, sākot no 1996.gada, taču caur “naturalizācijas logiem”, faktiski stingru kvotu sistēmu. Tās būtība ir tāda, ka konkrētā kalendārajā gadā sākt pilsonības iegūšanas procesu varēja tikai cilvēki, kas dzimuši Latvijā un nav sasnieguši noteiktu vecumu. Tā atbilstoši tolaik spēkā esošajam likumam 1996.gadā iesniegumi tika pieņemti no 16 līdz 20 gadus veciem pretendentiem, bet 1997.gadā – no 16 līdz 25 gadus veciem pretendentiem. 40 gadus veco Latvijā dzimušo kārta pienāktu tikai 2000.gadā, bet no 2001.gada tādam pašam daudzgadu pakāpjmehānismam bija jāsāk darboties attiecībā uz tiem, kuri nav dzimuši Latvijā, sākot ar tiem, kuri šeit apmetušies uz dzīvi, būdami nepilngadīgi.
Taču 1998.gadā valsts tiecas uz Eiropas Savienību un grib saņemt uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas. Tāpēc Latvija apņēmās paveikt “mājasdarbu” – izpildīt vairākus nosacījumus. Visjutīgākais no tiem ir naturalizācijas procesa atvieglošana. Pirms 1998.gada Līgo svētkiem, 22.jūnijā, Saeima pieņēma Pilsonības likuma grozījumus, ņemot vērā Rietumu partneru rekomendācijas, tostarp:
- atceļot “naturalizācijas logus”;
- ieviešot pilsonības piešķiršanu iesniegumu saņemšanas kārtībā tiem nepilsoņu bērniem, kuri dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta (1998.gadā tādu bija 18 tūkstoši);
- vienkāršojot naturalizācijas eksāmenus valsts valodā un Latvijas vēsturē invalīdiem un par 65 gadiem vecākām personām.
“Nacionāli noskaņotie” deputāti no TB/LNNK un vairākām sīkajām partijām bija pret. Pēc tam, kad Saeima bija atbalstījusi grozījumus, viņi iniciēja parakstu vākšanu – lai bloķētu grozījumus, atbilstoši Satversmei tos nododot nobalsošanai referendumā.
Izdevās savākt 226 tūkstošu pilsoņu parakstus – jeb apmēram 17% no visa vēlētāju skaita. Tas bija vairāk nekā pietiekami, lai izpildītu Satversmē noteiktos kritērijus par tautas nobalsošanas sasaukšanu.
Kļuva skaidrs, ka šo
jautājumu lems tauta, nevis parlaments.
Referenduma jautājuma formulējums radīja papildu jucekli:
Tātad balsotāji,
kas atzīmēja atbildi “par”, bija par Saeimas jau pieņemto grozījumu atcelšanu un līdz ar to pret naturalizācijas atvieglošanu. Savukārt “pret” balsojušie, gluži pretēji, atbalstīja grozījumus,
un līdz ar to pilsonības iegūšanas procedūras liberalizāciju.
Latvijas referendums starp krīzi Krievijā un karu Dienvidslāvijā
Latvijai 1998.gadā ir ļoti saspringtas attiecības ar Krieviju. Pēc tam, kad pavasarī Rīgā ar spēku tika izklīdināti uz mītiņu sapulcējušies pensionāri, galvenokārt krievvalodīgie, Krievija nosaka pret Latviju ekonomiskās sankcijas un asi kritizē par politiku pret krievvalodīgo mazākumu, dēvējot to par diskriminējošu. Daži Krievijas politiķi salīdzina nepilsoņu tiesisko stāvokli ar “vergu stāvokli” un aicina Latvijas varas iestādes piešķirt pilsonību visiem, kas to vēlas (“nulles variants”).
Rietumi 1998.gada sākumā aicina Latviju liberalizēt pilsonības likumu un “integrēt krievu mazākumu”, norādot, ka apmēram 700 tūkstoši nepilsoņu ir nopietns riska faktors. Rietumu partneru domu gājienam ir starptautisks konteksts – nesen, 1995.gadā, beigusies starpetnisko karu virkne bijušajā Dienvidslāvijā, un šajos karos gājuši bojā vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. 1998.gada februārī sākas jauns Dienvidslāvijas karš – Kosovā.
Latvijas Rietumu sabiedrotie acīmredzami nealkst uzzināt, kāda būs Krievijas reakcija gadījumā, ja pieaugs starpetniskā spriedze Latvijā.
Jūnijā, kad Saeima pieņēmusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas ieteiktos pilsonības likuma grozījumus, Latvija saņem apsveikumus no ASV un Eiropas valdībām – tobrīd liekas, ka spriedzes faktors ir novērsts. Taču tam sekojošā jautājuma nodošana referendumam rada nopietnas bažas Rietumu partneros. Latvijai ne reizi vien liek saprast: vislojālākie sabiedrotie - tostarp ASV un Zviedrija – turpinās atbalstīt mūsu valsti jebkurā referenduma iznākuma gadījumā, taču citas valstis atbalstu var liegt – gan integrācijā Eiropas Savienībā un NATO, gan pretenziju no Krievijas gadījumā.
Situāciju pasliktina Krievijā augustā sākusies ekonomikas krīze – 1999.gadā tur gaidāmas parlamenta vēlēšanas, un pavisam nopietni tiek izteiktas bažas, ka sociālās krīzes apstākļos var uzvarēt radikālākie politiskie spēki – piemēram, ultranacionālista Aleksandra Barkašova un neostaļinista Viktora Anpilova partijas.
Ja Saeimas vēlēšanu rezultāti nedēļu pirms 1998.gada 3.oktobra šķiet daudzmaz prognozējami (kaut vai vēlētāju aptauju līmenī, kuru rezultāti tika publicēti plašsaziņas līdzekļos), tad
attiecībā uz referendumu valda pilnīga nenoteiktība.
Aptauju nav vispār vai arī to rezultāti nav publiski. Varas iestādes ne par ko nav pārliecinātas – prezidents Guntis Ulmanis pāris dienas pirms balsošanas neuzņemas prognozēt iznākumu. Latvijas Ārlietu ministrija jau iepriekš izsūta citām valstīm oficiālus izskaidrojumus par abiem iespējamajiem referenduma iznākumiem.
No mierināšanas līdz iebiedēšanai – viens solis
Nedēļu pirms balsošanas pilsoņu izvēli aktīvi mēģina ietekmēt gan vietējie, gan Rietumu politiķi. Par grozījumu atcelšanu aģitē gandrīz tikai TB/LNNK – galvenokārt izvietojot reklāmu plašsaziņas līdzekļos. “Pret” balsojuma atbalstītājiem (tas, ir, naturalizācijas procesa liberalizācijas piekritējiem) ir divu veidu argumentācija. Pirmkārt, mierināšana:
pilsonības likuma liberalizācija neapdraud latviešus un latviešu valodu.
Otrkārt, iebiedēšana:
nobalsosiet nepareizi – paliksiet viens pret vienu ar Krieviju, bez draugiem.
Rietumu politiķi un diplomāti paziņo, ka nenorāda mūsu valsts pilsoņiem, kā vajadzētu balsot. Toties viņi ļoti pārliecinoši, “ar draugu tiesībām” (ASV vēstnieka Lerija Nepera formulējums) paskaidro, kāds variants Latvijai, pēc viņu domām, ir labākais. Savukārt vietējie politiķi vārdus izvēlas daudz mazāk piesardzīgi – līdz pat atklātai iebiedēšanai ar “iespējamu 40.gada atkārtošanos”.
“Nav izslēgta Latvijas atkārtota okupācija”. Kas, ar ko un kā biedēja mūsu valsts pilsoņus
“Latviju ir piemeklējušas ārējās nelaimes, kāda bija 1940.gadā.
Taču var piemeklēt nelaime, ko mēs paši ar savu rīcību izdarām un kuras sekas var būt ne mazākas.”
Tomēr tālāk valsts galva mazliet mierina: ja gribam nogriezt sev ceļu uz Rietumiem –
“nu ko, kara jau nebūs”.
Taču būs riska zona. Un ziemā Vīnē, kad tiks lemts jautājums par jaunu valstu uzaicināšanu uz sarunām par iestāšanos ES, kā arī nākamā gada vasarā Vašingtonā, kur būs NATO sanāksme, Latvija būs klusa vērotāja pēdējās rindās. Prezidenta secinājums: “Mēs nedrīkstam, vienkārši nedrīkstam nobalsot “par”.”
Pirms referenduma Ulmanis sniegs intervijas lielākajiem laikrakstiem – gan krievu, gan latviešu. Cita starpā viņš pastāstīs par neseno saspringto tikšanos ar ASV valsts sekretāri Madlēnu Olbraitu, kura, pēc viņa teiktā, bijusi ļoti norūpējusies par to, kā nobalsos Latvijas tauta. Bet balsošanas dienā prezidents atkal ir avīzēs – ar oficiālu aicinājumu nācijai balsot “pret” grozījumu atcelšanu, tas ir, par likuma liberalizāciju.
Bet tajā pašā “Dienas” numurā lasāms Tautas partijas līdera Andra Šķēles teiktais:
“pārskatāmā nākotnē nav izslēgta Latvijas atkārtota okupācija,
ja sabiedrība netieksies uz vienotību”.
Analoģiski izsakās arī Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis (Demokrātiskā partija “Saimnieks”). Viņš arī velk paralēles ar vēsturi: ja nobalsos ne tā, kā gaida Rietumos, Latvija atkal var palikt bez draugiem, viena, kā 1940.gadā.
Un tas viņu, Čepāni, biedē.
Šis ir ļoti kritisks brīdis, viņš saka: ja balsojums nebūs tāds, kā sagaida Rietumu partneri, uzaicinājumi no ES un NATO būs jāgaida vēl diezgan ilgi.
Turklāt pastāv būtisks risks, ka daudzas valstis šāda iznākuma gadījumā pārtrauks atbalstīt Latviju. Bet liels skaits cilvēku bez pilsonības – tas ir acīmredzams drauds valsts drošībai.
“It īpaši, ja tā vietā, lai justos lojāli Latvijas valstij, viņi kādreiz sāktu justies lojāli kaimiņvalstij. Ar laiku tas varētu kļūt par kritisku jautājumu,” rezumē Zviedrijas ekspremjers.
1.oktobra “Lauku Avīzē” ārlietu ministrs Valdis Birkavs aicina balsot pret grozījumu atcelšanu, citādi
Latvijai sāksies grūti laiki (sankcijas un embargo jau ir sagatavoti), bet nedraudzīgie spēki Krievijā savās rokās iegūs spēcīgas kārtis.
Tas apdraudēs latviešu nācijas perspektīvas, saka ministrs.
“Grozījumu atcelšana būtu muļķība.” Tas ir virsraksts vēl vienai prezidenta Ulmaņa intervijai – “Neatkarīgajā” 1.oktobrī. Pēc viņa teiktā, negatīvs rezultāts var radīt daudz draudu: “Vai mēs vēlamies šodien šķiršanos ar Eiropas Savienību, vai vēlamies šķiršanos no ceļa uz NATO?
Vai mums ir vajadzīgs negatīvais dialogs ar Krieviju situācijā, kad neviens no Rietumiem nevarēs iejaukties un pateikt Krievijai – stop!?”
“Zviedru prese izsaka Latvijai brīdinājumu,” tas ir zviedru preses apskats “Neatkarīgajā”. Zviedrijas valdība cenšas, lai Latvija un Lietuva saņemtu uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos ES – taču negatīvs rezultāts var anulēt Latvijas kandidatūru, raksta “Aftonbladet” un “Dagens Industri”. Daudzas ES valstis darījušas zināmu, ka nevēlas, lai Latvija tiktu iesaistīta sarunu procesā, teikts rakstā – šāds uzaicinājums var saniknot jau tā nestabilo Krieviju, ja netiks atrisināta krievu mazākuma problēma.
Bet lūk – šī mazākuma prese.
Krievus latviešu politiķi ar krievu tankiem nebiedē, vairāk runā par Latvijas sabiedrības vienošanu.
“Iestāšanās ES un NATO dēļ jāprot no kaut kā atteikties,” intervijā avīzei “SM” (bijusī “Sovetskaja molodjož”) saka Latvijas prezidents. “Kāda tad mums būs iestāšanās ES, NATO perspektīva?
No referenduma ir atkarīga visas sabiedrības attīstība. Atkarībā no rezultāta tas var novest vai nu pie divkopienu sabiedrības izveidošanās, vai arī izjaukt šo sistēmu, kurā cilvēki tiek dalīti pēc tautības un pilsonības.”
Taču gadījumā, ja referendums būs neveiksmīgs, Ulmanis aicina Krieviju neizdarīt galīgos secinājumus: “Mēs turpināsim savas sabiedrības integrāciju.”
“Mēs ceram, ka referenduma rezultātā šie grozījumi stāsies spēkā.” Tā ir ASV Valsts departamenta nostāja laikrakstā “Čas” 2.oktobrī. Departamenta preses sekretāra vietnieks Džeimss Foulijs atgādina, ka tas paātrinās Latvijas integrāciju ES un NATO. Turpat līdzās – “tēvzemiešu” deputāta Jura Dobeļa pozīcija. Viņš kritizē amerikāņu politologu Polu Goublu par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās. (Goubls paziņojis -
ja referendumā tauta nobalsos par grozījumu atcelšanu, tas nozīmēs Latvijas starptautisko izolāciju).
Dobelis norāda, ka tādi paziņojumi neilgi pirms plebiscīta ir līdzvērtīgi tam, ja Latvijas deputāts ierastos ASV Kongresā ar padomiem, kādi likumi amerikāņu deputātiem būtu jāgroza.
“Nav iespējams dzīvot brīnišķīgā izolācijā.” Tas ir virsraksts intervijai ar ASV vēstnieku Latvijā Leriju Neperu, kuru “Čas” publicējis tieši referenduma dienā.
“Ir nepilsoņi, kuri šeit dzīvo un strādā. Šīs ir viņu mājas. Vairākums no viņiem nekur neaizbrauks… Tāpēc, lai pilnībā realizētu demokrātiju, nepieciešama šo nepilsoņu integrācija Latvijas sabiedrībā. Jebkura alternatīva vienkārši nav dzīvotspējīga.”
ASV vēstnieks pirms referenduma apstaigās gandrīz visas lielākās Latvijas avīzes, taču ar latviešu un krievu plašsaziņas līdzekļiem runās mazliet atšķirīgi.
Piemēram, “Lauku Avīzes” latviešu auditoriju viņš mierinās, stāstot, ka Latvijas valdība plāno pieņemt valsts valodas un pilsonības likumu grozījumus, kas paredz krievu skolu pilnīgu pāreju uz latviešu valodu no 2005.gada – līdz ar to latviešu valodai nekas nedraud.
Laikraksta ''Čas” auditorijai par gaidāmo skolu reformu amerikāņu diplomāts nestāstīs – aprobežosies ar paziņojumu, ka Latvijas pilsoņiem jārunā latviski un ka vajadzīgs “labs likums par valodu un izglītību”.
Taču atsevišķs stāsts ir lielāko laikrakstu redakciju pozīcija. Dažkārt tā tika skaidri pausta, bet biežāk bija tikai jūtama.
