"Šobrīd mēs esam jaunatklātajā zālē, un tas mūsu piedāvātais stāsts ir faktiski ceļš," ekspozīcijas veidotāja Toma Ķikuta pieminētajā ceļā var izsekot straujajām pārmaiņām, kas latviešu sabiedrībā notika no 19.gadsimta vidus līdz 20.gadsimta sākumam. Jo īpaši spilgti tās var ieraudzīt, ja salīdzina latviešu portretus, kādi tie redzami ekspozīcijas sākumā, ar portretiem tās noslēgumā.
Kā sākums ir izvēlēti mācītāja Antona Georga Boses zīmētie 19.gadsimta 50 gadu zemnieku portreti. "Kur mēs redzam samērā ierobežotu šo sociālo daudzveidību. Tas augstākais, līdz kam viens latviešu zemnieks var "sociālajās kāpnītēs" nokļūt, ir muižas kalpotājs, dzirnavu vai krogu nomnieks. Ar to arī šī pasaule lielā mērā beidzas," stāsta Toms Ķikuts.
Ekspozīcijas noslēgumā savukārt skatāma 20.gadsimta sākuma fotogrāfiju kolāža, kas atklāj, cik daudzveidīga - gan profesionālajā, gan turības ziņā - ir kļuvusi latviešu sabiedrība.
"Ļoti īsā laikā šīs pārmaiņas notikušas. Mēs redzam - sēž pie galda Jānis Misiņš, bibliotekārs, aizmugurē stāv Jānis Endzelīns, valodnieks, citu amatu pratēji - Rīgas Suvorova viesnīcas īpašnieks Tiltiņš, Pēteris Stučka, jauns jurisprudences studiju absolvents, un daudzi citi. Mēs redzam jau ļoti daudzveidīgu šo latviešu sabiedrību. Un tad tas jautājums ir - kas šajā vidus posmā, tātad starp šiem 19.gadsimta vidus portretiem un 20.gadsimta sākuma portretiem ir noticis?" pauž Toms Ķikuts.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ekspozīcija iepazīstina ar tā laika politisko un ekonomisko situāciju, kas bija daudzu jauninājumu laiks un pavēra lielākas iespējas arī latviešiem. Viens no ļoti būtiskiem faktoriem bija izglītība - 19.gadsimtā paplašinājās latviešu valodā publicētās informācijas saturs, iznāca pirmās avīzes un laukos nostiprinājās skolu tīkls. Šai saistībā kā simbols vienā no ekspozīcijas stendiem redzams lauku skolotāja tēls.
"Kas arī faktiski kļuva par tādu pirmo gaismas nesēju, bieži nonākot konfliktā ar mācītājiem, muižniekiem un pagastvīriem. Un mums ir interesants rokraksts - Gatartas pagasta lauku skolotāja vēstule mācītājam ar jautājumu, kā tad labāk mācīt. Un viņam tas moto šai vēstulei ir - visiem pa prātam iztapt ir viena grūta lieta, un te var zināmas paralēles ar mūsdienām vilkt, kā mēģina ietekmēt skolotāja darbu," stāsta Toms Ķikuts.
Tieši izglītotie latvieši ir nacionālās kustības aizsācēji, tādēļ atsevišķs stāsts izstādē veltīts spilgtākajiem jaunlatviešu pārstāvjiem - Krišjānim Valdemāram, Jurim Alunānam un Krišjānim Baronam.
"Ļaujam mazliet sajust to lielo darbu, kas bija jāpaveic šiem pirmajiem censoņiem, kuri veidoja pirmo vēstījumu, ka tātad arī latviešu valodai ir tiesības pastāvēt, būt izmantotai daiļliteratūrā, ka latviešiem ir arī tiesības zināt vairāk ārpus tā, kas ikdienā zemniekam ir nepieciešams," stāsta ekspozīcijas veidotājs.
Stāsts turpinās ar stendu, kurā redzami "Mērnieku laiku" un "Lāčplēša" pirmizdevumi, Ausekļa dzeja un citas grāmatas, kas liecina, ka 19.gadsimta otrajā pusē jau izveidota nacionālā literatūra un grāmatniecība, mūzika un māksla, noformulēti latviešiem aktuālie jautājumi humanitāro zinātņu jomās. Tāpat radītas arī tradīcijas, no kurām spilgtākā ir Dziesmu svētki. Atsevišķs stends veltīts arī ļoti aktīvajai biedrību darbībai visdažādākajās jomās, kam ir milzīga loma latviešu kopējos centienos.
Uz visa šī straujā uzplaukuma fona disonējošs ir stends par 1905.gada revolūciju. Tajā redzami baisi ieroči, nodedzinātu muižu attēli un vērienīgi mītiņi. "Tas ir zināmā mērā vēl tāds līdz galam neatbildēts jautājums pašai latviešu sabiedrībai - kā tas nācās, ka tādā uzplaukuma brīdī, kad ir tik daudzveidīga mūsu sabiedriskā dzīve, zemnieki ieguvuši daudzas tiesības, turība ir nostiprinājusies, kā tas nācās, ka mums bija tik dramatiski notikumi 1905.gada revolūcijas sakarā," vaicā Toms Ķikuts.
Jaunā ekspozīcijas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā nesen kā vērta vaļā, un drīzumā tai sekos nākamā sadaļa "Latvieši svešumā", kas vēstīs par latviešiem trimdā pēc Otrā pasaules kara.
