Pētniece arī uzsver, ka atšķirības tērpos Latvijas reģionos sevišķi lielas nemaz nav, bet visi kā viens visos laikos ir gribējuši tikt pie modes lietām – vai tās būtu burbuļsaktas, mākslīgi krāsoti audumi vai smalkas vilnas lakati. Pēdējie, starp citu, aizpagājušā gadsimta otrajā pusē pilnībā izspieda no modes vainagus, galvas un plecu segas.
Mārtiņš Kaprāns: Savā pēcdoktorantūras pētījuma projektā tu nelieto vārdu “tautastērps”, bet gan “tradicionālais ģērbs”. Pieņemu, ka tas ir apzināti.
Ieva Pīgozne: Jā, tas ir apzināti. Mēs cenšamies nošķirt tautastērpu no tradicionālā vai no vēsturiskā apģērba, jo vēsturiskais apģērbs ir visi apģērbi, kas jelkad vēsturē ir pastāvējuši. Tie varētu tikt iedalīts divās daļās – tērpi, kuri bija ar kaut kādām nacionālajām iezīmēm, bet pēc tam to vietā nāca Eiropas modes apģērbs, kuru sākām izmantot aptuveni 19. gs. 70. gados. Tautastērps radās jau pēc tam, kad šis tradicionālais apģērbs bija izgājis no modes – to kaut kādu labu laiku neviens nevalkāja, vismaz 20 gadus nevienam tas neinteresēja, un tad cilvēki sāka domāt, ko lai velk, piemēram, kori, kas piedalās Dziesmu svētkos.
Tā cilvēki sāka vilkt laukā no lādēm vecvecmāmiņu, vecvectētiņu tērpus, skatīties, kas tur bijis, un veidot kombinācijas un interpretācijas.
Tu sāki pētīt daudz senākus apģērbus, bet tagad esi fokusējusies uz 19. gadsimtu. Kāpēc tieši uz to?
Šo laika periodu sāku pētīt tad, kad aizgāju strādāt uz Latvijas Vēstures institūtu. Pie savas disertācijas, kas bija par 3.-13. gs. apģērbiem Latvijā, strādāju 12 gadus. Man šķiet, katram pētniekam tā ir – jo ilgāk nostrādā pie disertācijas, jo tēma, maigi sakot, apnīk un kādu laiku pie tās atgriezties negribas. Jau biju interesējusies par vēlāka laika apģērbu, un biju ļoti priecīga, kad man piedāvāja iespēju ar to strādāt.
Mans pētniecības projekts ir tieši par Latgali, kas man pašai šķiet ļoti interesanti tieši tāpēc, ka tā ir gandrīz nepētīta teritorija. Biju ļoti pārsteigta, kad izrādījās, ka materiālu par Latgali ir diezgan daudz.
Pārsteidzoši, ka Latgale ir bijusi mazāk pētīta tautastērpu kontekstā. Saprotu, ka kopumā šim reģionam tiek pievērsta padziļināta uzmanība dažādos rakursos, piemēram, folkmūzikā.
Folklorā pilnīgi noteikti. Šeit es saskatu paralēles ar to, ka Latgale tomēr ir bijusi salīdzinoši nabadzīgāks reģions un nabadzība, kā zināms, ir ļoti labs konservants, un tas ļoti labi sakonservē tradīcijas, senākus apģērba darināšanas paņēmienus un senākus salikumus, un citas senākas ar valkāšanu saistītās lietas.
Runājot par datu avotiem, jāuzsver etnogrāfiskās ekspedīcijas uz Latvijas reģioniem. Latgalē 1925. gadā bija pirmā, pēc tam sekoja nākamās. Tās, cik saprotu, organizēja Vēstures muzejs, un viņi piesaistīja muzeja darbiniekus, kā arī mākslas un arhitektūras studentus.
Šajās ekspedīcijās fiksēja pilnīgi visu – sākot ar mājām, kuras arhitektūras studenti uzmērīja un zīmēja, savukārt mākslas studenti dokumentēja darbarīkus, sadzīves priekšmetus, tajā skaitā apģērbu.
Bija arī intervijas ar cilvēkiem, un vecākajiem tika jautāts gan par viņu jaunības dienu un bērnības apģērbu, gan arī par to, ko viņi atceras arī no saviem vecākiem.
Kas latgaliešu tradicionālajā apģērbā ir tas pirmais un svarīgākais, kas viņus atšķir no citiem reģioniem?
No vienas puses varētu teikt, ka Latvijas teritorija ir gana maza, un, raugoties no lielas valsts skatpunkta, to uzskatītu par vienu reģionu. Arī reģionu robežas ir diezgan izplūdušas, pie šādiem secinājumiem mūsdienās nonāk gandrīz ikviens etnologs, kurš vispār sāk kaut ko pētīt par nedaudz senākiem laikiem, un arī par mūsdienām. Ja par to īpašo – krekli, kas no Latgales ir saglabājušies, visi ir no salīdzinoši tumša, ne spoži balta linu auduma.
Ļoti interesanti, ka, it īpaši Ziemeļlatgalē, goda krekliem ir ieausts tāds kā mazs musturiņš ar ļoti, ļoti spīdīgu lina diegu, un, ja cilvēks mūsdienās vēlas kaut ko tādu atdarināt, tas praktiski nav iespējams, jo šo te spīdīgo lina diegu vairs nevar dabūt un mūsdienu diegs nespīd.
Kā to padarīja spīdīgu?
Cik esmu atradusi liecībās, tas vienkārši ir ārkārtīgi kvalitatīvs diegs, kādu ražoja mājas apstākļos, kādu vairāk tā kā pie mums rūpnieciski neviens neizgatavo. Ja kādam ļoti interesētu rekonstrukcija, tas varētu būt viens no klupšanas akmeņiem, ar kuru tikt galā. Nākamais, kas varētu būt tāds interesants – tā saucamās Krustpils tipa villaines. Tās ir tās, kuras mēs Latvijā vislabāk pazīstam – ar izšūtiem daudzkrāsu rakstiem.
Krustpils ir viens no tiem centriem, ap kuriem šīs villaines ir izplatītas, taču tās bija sastopamas arī Vidzemē, Sēlijā, tāpēc nav nekas tāds unikāls tieši Latgalei, bet nav atrodamas Zemgalē vai Kurzemē.
Interesanti, ka sieviešu tērpi izteikti ir baltā krāsā. Tas ir vairāk latgaliski, nekā kurzemnieciski?
Esmu pētījusi krāsas, tas ir arī mans disertācijas temats, esmu sekojusi cauri gadsimtiem, kā krāsas pamazām ienākušas apģērbā.
18. gs. - 19. gs. pirmie 20-30 gadi bija laiks, kad visā Latvijā ļoti modē bija baltas krāsas apģērbs.
Tas plaši atspoguļojas arī tautas dziesmās – visi baltie bāleliņi un “balta nāca tautu meita” un tā tālāk. Par baltajiem tērpiem saglabājušās daudzas liecības no vairākiem Latvijas reģioniem, bet paši tērpi – mazāk.
Tur ir iekšā kaut kāda semiotika, kaut kāda doma, ko tas baltais varētu apzīmēt - statusu vai kaut ko paust?
Semiotika apģērbā gan ir, gan tās nav. Ir praktiskie apģērba izgatavošanas un valkāšanas un ir arī, kā es viņus saucu – mītiskie priekšstati. Esmu izgājusi cauri ļoti daudzajiem mītiskajiem priekšstatiem un varu teikt, ka agrāk cilvēkiem viss nozīmēja kaut ko, un reglamentēts bija gandrīz viss, ko cilvēks darīja, kā viņš stāvēja, skatījās, drēbes izlocīja, pastalai auklas atraisīja.
Ja mēs to visu ņemtu vērā mūsdienās, tad nezinu, kā vispār normāli varētu dzīvot.
Ir liecības no dažādām vietām, piemēram, uz augšu uzlocīts apģērbs vienā Latvijas vietā nozīmē kaut ko labu, bet citā tieši pretēji – sliktu.
Kas ir ietekmes avoti ārpus tās tagadējās Latvijas robežām – kur tu redzi visspēcīgāko ietekmi uz Latgales tradicionālo apģērbu?
Tas ir viens no maniem izpētes mērķiem – mēģināt saprast, no kurienes šīs ietekmes varētu būt, un jāsaka, ka tas nav viegls uzdevums. Liela ietekme zemnieku apģērbā bija no valdošās šķiras, no muižniekiem – 18. gs. vairāk no poļu, 19. gs. arī diezgan daudz no vācu. Tā varētu būt tā Eiropas kultūra, kurai Eiropas zemnieks vairāk vai mazāk ir sekojis līdzi, centies kaut kādas šīs modernās ietekmes noskatīt un, lokāli pārveidojot, pats atdarinot savā apģērbā ieviest.
Man par lielu pārsteigumu Latgalei ir ļoti daudz līdzību un ietekmju ar Vidzemi. No daudziem pierakstiem var saprast, ka visvairāk cilvēki ir ceļojuši tieši starp Latgali un Vidzemi, latgalieši ir gājuši peļņā arī uz Krievijas pusi, nāk ietekmes arī no turienes.
Taču interesanti, ka daļa šo ietekmju, kuras mēs mūsdienās mēdzam asociēt ar Krieviju, papētot dziļāk, izrādās saistītas ar tām nelielajām somugru tautiņām, kuras dzīvo tieši šajā nelielajā Krievijas apgabalā, kas ir mums tuvumā. Piemēram, viena no tādām lietām ir sarkanbaltsarkanie izšuvumi, vīriešu kreklu aizdare labajā pusē – tas viss ir raksturīgs šīm somugru tautām.
Apģērbu modi ļoti maina arī jauni materiāli – tikko kā parādās kas jauns, kā, piemēram, kokvilna, smalki vilnas vai zīda lakati, tad visiem to uzreiz vajag.
Fakts, ka cilvēks var atļauties iegādāties šādu rūpnieciski ražotu audumu, kalpoja arī kā statusa apliecinājums.
Šie lakati bija dekoratīvs elements?
Lakati būtībā izspiež laukā gan vainagus, gan galvas autus, visas tradicionālās galvassegas un arī tradicionālās plecu segas, jo tie vienkārši ir skaisti, moderni un visiem tos vajag.
Krievijas etnogrāfiskajā muzejā Pēterburgā saglabājušās ļoti vērtīgas fotogrāfijas no 19. gs. 50. gadu beigām, kuras radušās, Krievijai mēģinot sekot Parīzes piemēram un rīkot etnogrāfisko izstādi, parādot visas tās nacionalitātes, kas viņiem ir. Izstāde tika rīkota pašā Krievijā un bija veltīta caram, un, gatavojoties tai, tika izveidoti gan dažu tērpu komplekti, gan fotogrāfijas, gan nofotografēti vairāki cilvēki viņu dabiskajā vidē. Tur ir arī viena fotogrāfija no Līvāniem, kur redzams vīrietis, sieviete un pusaugu meitene, un viņām abām gan ap galvu, gan pleciem ir lielie puķainie lakati.
Jau tajā laikā tradicionālās galvassegas ir izspiestas no modes, un ļoti bieži mūsdienās, komplektējot tautastērpu, liekam vainagu, kur tajā komplektācija neviens vairs tos nevalkāja.
Mode, ka latvju zeltenei pie tradicionālā tērpa vajag vainagu, Latvijā ienāca 20. gs. sākumā.
Ar kādām metodēm un datu vākšanas veidiem tu strādā?
Strādājot ar lietiskajiem avotiem jeb apģērba daļām, kas ir saglabājušās, tās tiek fotografētas, aprakstītas un uzmērītas. Uzmērīts tiek gandrīz viss – gan piegriezuma ziņā – cik liels, plats un augsts, cik platas piedurknes, apkakle, aproces un viss pārējais. Tiek arī noteikts audums, tajā tiek saskaitīti diegi velkos un audos.
Tas viss arī veido šo lielo datu apjomu, kuru pēc tam var apstrādāt.
Piemēram, ļoti interesanti, ka lielākoties tradicionālie brunči ir sašūti no četrām daļām, nevis kā mūsdienās – no vienas.
Vai kādreiz jāveic arī ķīmiska analīze, lai saprastu, kas tas ir pa materiālu?
Ķīmiskās analīzes Latvijā faktiski netiek veiktas, jo apģērba gabals tiek bojāts, pat ja tiek noņemts pavisam neliels gabaliņš.
Krāsas esmu pētījusi iepriekš, man ir piešauta acs, un vizuāli novērtējot, diezgan labi varu pateikt – tās ir ķīmiskās vai dabiskās krāsas, un tas vien jau ir diezgan labs datēšanas paņēmiens, jo ķīmiskās krāsas vispār tiek sintezētas, sākot ar 50. gadu beigām un 60. gadu sākumu.
Krāsas bija kārtējā jaunā modernā lieta, ko visiem vajadzēja, visi, kas varēja, tās pirka un izmantoja, tāpēc pēdējā brīdī, kad ļaudis vēl nēsāja tradicionālos apģērbus, tajos bija visvairāk spožo krāsu un lielākā krāsu daudzveidība.
Kā tu aizrakies līdz 3. gs krāsām?
Skatījos izrakumu laikā iegūtos audumu fragmentus caur mikroskopu. Daļai nevar vairs noteikt krāsu, bet vienai daļai var. Pētot 19. gs. apģērbu, izmantoju palielināmo stiklu, jo muzejā jāstrādā baltiem cimdiem, un pētīšana caur palielināmo stiklu palīdz noteikt, piemēram, smalka auduma veidu – iespējams labāk saskatīt auduma matiņus – vai tie ir kā kokvilnai, zīdam vai vilnai.
Mums bieži notiek diskusija – mēs esam Rietumu kultūras sastāvdaļa vai neesam? Kāda ir tava atbilde, pētot apģērbu?
Ja skatāmies plašā Eiropas kontekstā, mums ir ļoti maz līdzību ar Franciju vai Spāniju, bet daudz līdzību arī ar tām Austrumeiropas tautām, kas ir uz dienvidiem un dienvidaustrumiem, ar Skandināviju, ar Ziemeļvalstīm. Es nupat biju savā mobilitātē Kopenhāgenas Universitātē vienā no lielākajiem tekstīliju pētniecības centriem Eiropā. Pirms tam biju bijusi arī Nīderlandē. Mani pārsteidz, ka par tradicionālajām apģērbu lietām gandrīz visa literatūra katrā valstī ir savā valodā, tāpēc nav brīnums, ka mēs īsti neorientējamies, kas notiek citās valstīs, gluži vienkārši tāpēc, ka mēs nevaram izlasīt. Mana priekšrocība ir tā, ka es visas skandināvu valodas varu izlasīt.
Ziemeļvalstīs notiek tradicionālo apģērbu pētnieku semināri un pēc tam iznāk krājumi. Tā kā tos finansē šī Ziemeļvalstu Ministru padome, tad viņi pieprasa, lai angļu valoda netiktu izmantota, un tā neviens neko nezina par to, ko viņi izpēta, bet es tos visus krājumus varu apskatīties, varu izlasīt un sev par lielu pārsteigumu tiešām secināt, ka līdzību ir arvien vairāk un vairāk.
Somija lielās līnijās ir gandrīz tāda kā Latvija. Mums, protams, ir ļoti daudz līdzību ar Vāciju, tāpēc ka daudzus gadsimtus faktiski esam bijuši viņu kolonija.
Bet tās bavāriešu īsās bikses mēs nenēsājām?
Īsās bikses visā Eiropā bija ļoti populāras, atbilstošas franču modei 18. gs. beigās un, ja mēs paskatīsimies Broces zīmējumus par Rīgu, tad praktiski visiem vāciešiem tādas ir un dažam latvietim arī. Piemēram, kāds bagātāks latviešu puisis, kurš Rīgā tirgo lašus un kurš ir ģērbies pa vācu modei īsajās biksēs. Tā nav tāda mode, kuru pilnībā pārņēma visi latvieši, bet zināmā mērā tā ietiecās mūsu apģērbā.
Taču pēc franču revolūcijas franču mode absolūti zaudēja aktualitāti, un Eiropā ienāca angļu mode, angļu uzvalks jau 200 gadus mums ir galvenais vīriešu apģērbs.
Pēdējo Dziesmu svētku laikā notika tautas tērpu skates, kuras raisīja diskusijas par to, cik autentiski vai neautentiski bija tērpi. Kā tu vērtē – tendences tautastērpu radīšanā un valkāšanā iet autentiskā virzienā?
Drīzāk teiktu, ka viņas iet plašumā, un, ja iet plašumā, tad iet visos virzienos, jo vispār ir moderni skatīties uz vēsturisko un meklēt pēc iespējas tuvāk vēsturiskajam materiālam, un atdarināt vēsturisko, bet tajā pašā laikā, un tas varbūt ir kaut kāds psiholoģisks fenomens, daļa cilvēku ne pa kam negrib to, ko kāds jau kādreiz ir darījis, tā kā grib vienmēr pats visu radīt no jauna.
Bet skates tendē cilvēkus pētīt vēsturiskos materiālus, piemēram, agrāk mums bija ļoti izteikta ģeogrāfiskā metode, pēc kuras tika salikti tērpi – ja ir no viena pagasta, tik liekam vienam cilvēkam mugurā, lai arī starp apģērba gabaliem varētu būt 100 gadu starpība to valkāšanas laikā, tad pēdējos 20 gadus daudz vairāk skatās uz hronoloģiju.
Šobrīd pētnieki strādā pie tā, lai pilnībā izrevidētu tos kādreiz saliktos komplektus un saprastu, kas no tā ir pareizi un kas nav. Nākas secināt, ka lielākā daļa diemžēl nav.
Viens no maniem uzdevumiem projektā ir sagatavot instrukcijas vai ieteikumus, ko varētu ņemt vērā cilvēki, komplektējot tērpus, un izveidot dažus parauga salikumus, kādus varētu ņemt par piemēru.
Šis projekts ir iecerēts, lai to varētu izmantot cilvēki, kas mūsdienās izgatavo un valkā tautastērpus, nevis lai tas vienkārši būtu zinātniski izpētīts.
