Kārsavas vēstures izpēte rezultējas jau otras grāmatas «Kārsavas stāsti» izdošanā

2018. gadā iznāca krājums "Kārsavas stāsti", pirmo reizi grāmatā vienuviet apkopojot pētījumus par Kārsavas novada arheoloģiskajām vietām, muižu sistēmu, dzelzceļa vēsturi, reliģiskajām draudzēm un 20.gadsimta karu nestajām pārmaiņām. Strādājot pie pirmā krājuma, veidotāji apjautuši, ka materiāla ir tik daudz, ka ir nepieciešams veidot turpinājumu. Nu klajā nākusi grāmatā "Kārsavas stāsti II".

Kārsavas vēstures izpēte rezultējas jau otras grāmatas „Kārsavas stāsti” tapšanā
00:00 / 04:30
Lejuplādēt

"Kontūra šoreiz ir Rītupe. Iepriekšējam krājumam bija dzelzceļa līnija," pastāstīja rakstu krājuma "Kārsavas stāsti II" sastādītāja un projekta vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, raksturojot jaunā krājuma vāka noformējumu. Uz zila fona baltā krāsā iezīmēta upes kontūra, dizainiski turpinot pirmā krājuma noformējumu, kad uz vāka tika iezīmēta Kārsavas puses dzelzceļa līnija.

"Mums likās svarīgi, ka Kārsavas attīstība notika, ienākot dzelzceļa līnijai, ka tajā brīdī gan muižu sistēmā, gan citur ekonomiskais uzrāviens parādās. Tad šeit Aleksandra Probaka stāsts nostrādāja kā vadmotīvs, ka mēs izejam viņa 20. gadsimta stāstu caur šo upi," pastāstīja krājuma sastādītāja.

Ineta Zelča-Sīmansone nāk no Kārsavas, kur kā 11. klases skolniece, rakstot eseju par ievērojamu vietējo iedzīvotāju, devās intervēt tieši Aleksandru Probaku. Un šī tikšanās, lai cik neticami šķistu, veido rakstu krājuma "Kārsavas stāsti II" saturu.

"Aleksandrs Probaks, vietējais novadpētnieks, kārsavietis, kas bija fotogrāfs un kas pabijis Kolimā, izsūtījumā, – viņš bija atdevis man kā tolaik skolniecei savu grāmatas manuskriptu un teica: jūs zināsiet, ko darīt! Toreiz man nebija nekādas sajēgas, ko ar to darīt," atklāja Zelča-Sīmansone.

Tie bija manuskripti Aleksandra Probaka atmiņu grāmatai "No Rītupes līdz Kolimai".

Otrajā rakstu krājumā pētnieki stāsta tieši par 20. gadsimtu Kārsavas pusē. Un, balstoties uz Aleksandra Probaka dzīvesstāstu, vēsturnieks Uldis Neiburgs ir uzrakstījis Kārsavas 20. gadsimta vēsturi.

"Tur ir viss. 1939. gadā viņš nelegāli pāriet robežu, nokļūst izsūtījumā. Pēc tam viņš pielāgojās, kā jau visi cilvēki, varām. Es to nedomāju negatīvā nozīmē. Sāk dzīvot šeit un strādāt padomju Kārsavā un citviet Latvijā. Un 1990. gadā viņš paspēj būt aktīvs Tautas frontes biedrs, jau ļoti lielā vecumā, un vēl neatkarības laikā iegūst izziņu, ka viņš tiek reabilitēts, kas nozīmē iegūt vēsturisko taisnīgumu," pastāstīja Zelča-Sīmansone.

Krājumā vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pētījis Kārsavu starp diviem pasaules kariem un sniedzis ieskatu pašvaldības darbības procesos. Valdis Kuzmins pievērsies karadarbībai Kārsavas novadā Otrā pasaules kara laikā. Agris Dzenis veicis pētījumu par Kārsavas pilsētas pārvaldes darbību no 1944. līdz 1991. gadam.

Šajā krājumā iekļauti arī vietējo cilvēku atmiņu stāsti, tos uzklausīja pētniece Gunta Ločmele. "Ļoti interesanta sieviete bija viena no pirmajām aptiekas darbiniecēm. Bija arī dažādi skumji stāsti par zāļu sajaukšanām, ka zāles izgatavoja tepat uz vietas ir bijuši traģiski iznākumi, bet ne viņas profesionālajā darbībā, bet vispār pieskārās tādām tēmām," pastāstīja pētniece.

Gunta Ločmele sadarbībā ar kārsavieti Valentīnu Zelču uzklausīja vietējo atmiņas par Otro pasaules karu un padomju laikiem.

Krājumā kopumā ir 20 stāsti.

"Bija cilvēki, kuriem bija grūti runāt par emocionālajiem pārdzīvojumiem kara laikā. Bet es uzzināju, ka Kārsavā un apkārtnē ir bijusi ļoti bagāta kultūras dzīve, ļoti aktīvi cilvēki. Interesanti, ka tepat bijusi sava ķieģeļu ražotne, un izstāstīja to visu procesu, kā viss ir noticis. Un izrādās, ka uz šo pusi, Rītupes krastos no Sanktpēterburgas brauca tā saucamie "dačņiki" jeb atpūtnieki, un tepat īrēja verandas no vietējiem iedzīvotājiem. Liekas, ka, kas tagad ir Kārsava, un Rītupe tas ir vispār mazs strautiņš, bet agrāk ir bijis tāds kūrorts un ļoti pieprasīta atpūtas zona," zināja stāstīt Ločmele.

Grāmatā ir redzamas arī fotogrāfijas no kārsaviešu privātajiem arhīviem un Aleksandra Probaka albumiem, fotogrāfijas publicētas ar viņa paša veiktiem pierakstiem. Kā apliecināja Ineta Zelča-Sīmansone, šobrīd ir ieceres par nākamajiem pētījumiem, pievēršoties dzelzceļa staciju apbūvei.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt