19. gadsimta otrajā pusē daudzi latviešu zemnieki nonāca pilsētā, sākotnēji veidojot strādniecības, sīktirgotāju vai amatnieku slāni. Pateicoties tam, pilsētu iedzīvotāju daudzums pieauga milzu progresijā, un ir aprēķināts, ka sešdesmit gadu garumā ik pēc 20 gadiem to skaits ir divkāršojies.
Daudzi no jaunajiem pilsētniekiem jau otrajā paaudzē kļuva par nekustamo īpašumu tirgus dalībniekiem. Lielākoties pateicoties tirdzniecībai, namīpašniekiem bija kapitāls, lai pirktu zemes un būvētu ēkas. Tie, kuriem nepietika savu līdzekļu, uzņēmās kredītsaistības.
20. gadsimta sākumā latviešu namīpašnieki bija starp lielākajiem nodokļu maksātājiem Rīgas pilsētā, un tajā laikā Krievijas Impērijā tam bija arī politiska nozīme. No tā, cik samaksāja valstij vai pilsētai nodokļos, bija atkarīgas politiskās tiesības – iespēja kandidēt un balsot, stāstīja vēsturnieks.
19. gadsimtā apbūves īpatnība bija tirdzniecības kvartālu būvēšana. Lai nopirktu apbūves gabalu, kur izveidot, piemēram, Upīša pasāžu vai Berga bazāru, namīpašniekam bija jāpaņem viens kredīts un uzreiz nākamais, lai segtu celtniecības izdevumus. “Tur visu laiku vajadzēja balansēt, kā ar vienu kredītu nosegt otru, un tāpēc faktiski 20. gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara liela daļa no šiem nekustamajiem īpašumiem juridiski piederēja latviešu kredītiestādēm.
Īpašnieks skaitījās tas, kurš bija paņēmis šo kredītu, bet, kamēr kredīts nebija atmaksāts, kredītiestāde juridiski bija augstākais īpašnieks gan tai ēkai, gan zemei, uz kuras ēka atradās,” atklāja vēsturnieks.
Nekustamo īpašumu tirgū nauda bija ātrāk atgūstama, tāpēc namīpašnieku Rīgā bija vairāk nekā rūpniecības vai citas saimniecības nozares pārstāvju.
Tas arī bija iemesls tam, kāpēc Rīgā būvēja tā saucamās īres mājas – ēkas, kuras sniedza ienākumus no dzīvokļu izīrēšanas un, piemēram, pirmajos stāvos ierīkotiem veikaliem.
Koka mājas kalpoja tikai kā dzīvojamās ēkas, piemēram, īpašniekam un dažiem īrniekiem. “Mainoties saimniecībai un vietā nākot liela mēroga tirdzniecībai, un sākot darboties šai kreditēšanas sistēmai, skaidrs, ka šīs vienai ģimenei un varbūt vēl trim četriem īrniekiem domātās mājas vairs nebija ekonomiski izdevīgas,” skaidroja vēsturnieks. Tās jauca nost un vietā būvēja eklektikas un jūgendstila arhitektūras ēkas, un tās ir komercdarbības sekas.
