#Grosvaldi1921. Aprit gads kopš Jāzepa nāves – ģimene un Latvija viņu neaizmirst

1921. gada februāris iezīmējas kā piemiņas mēnesis notikumiem pirms gada – 1920. gada 1. februārī Parīzē no dzīves šķiras Jāzeps Grosvalds (1891–1920), tas ir notikums, kam Grosvaldu ģimene, šķietami, patiesi pāri netiek nekad. Džo nav aizmirsuši nedz ģimenes draugi un paziņas, nedz Latvijas sabiedrībā kopumā – presē tiek publicēts plašs piemiņas raksts par mākslinieku, tāpat februāra sākumā vairāku dienu garumā laikraksts “Latvijas Vēstnesis” publicē Jāzepa vēstules Konrādam Ubānam, Margarēta saņem pastkarti viņas brāļa piemiņai, draugi sūta ziedus uz Perlašēzas kapsētu... Jāzeps Grosvalds turpina būt klātesošs. 

#Grosvaldi1921

Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. 

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, to atbalsta VKKF (Nr. 2021-1-KMA001, "Kultūrvēsturiska projekta #Grosvaldi1921 saturiskais nodrošinājums")

01.02.1921.-15.02.1921.

1. februāris

Pirms gada, 1920. gada 1. februārī, ap pulksten vieniem dienā no dzīves šķīrās mākslinieks, diplomāts, ceļotājs, dzīves baudītājs, dēls, brālis, … Jāzeps Grosvalds, saukts Džo (Joe, 1891–1920).

Vispirms šo ziņu Oļģerds, kurš arī uzturējās Parīzē, ar telegrammas palīdzību paziņoja māsai Margarētai Londonā. Māsu Līnu un vecākus, kas visi trīs dzīvoja Stokholmā, pie tam Līnai bija nācies atlikt braucienu uz Parīzi vētras dēļ, šī traģiskā ziņa sasniedza pāris dienu vēlāk – 4. februārī. Tas bija liels un negaidīts trieciens, no kura Grosvaldu ģimene, visticamāk, tā īsti neatguvās nekad.

Mamiņa [Marija Grosvalde] pirmajās vēstulē pēc dēla nāves raksta:

“Atceros mīļo Džo visos priecīgajos un aizkustinošajos brīžos un domāju, ka viņam līdzīga nav visā mūsu tautā. Viņš ne tikai prata valodas, bet arī rakstīja kā īsts rakstnieks. Un kā viņš prata piepildīt citu dzīves ar laimi!” un

“Es varētu rakstīt viņa vārdu uz simts lapām no rīta līdz vakaram. Ak, ja Dievs būtu piedāvājis man nomirt viņa vietā! Kāds tas būtu bijis iepriecinājums! Vien iedomājoties par to, man ir jāpasmaida.”

Šajos vārdos parādās tā beznosacījuma mīlestība, kas valdīja Grosvaldu ģimenē.

Oļģerda telegramma Margarētai uz Londonu 01.02.1920.

Jāzeps Grosvalds 1903. gadā Siguldā

Jāzeps Grosvalds Parīzē, kopā ar katalāņu mākslinieku Ksavjēru Gosē (1913.)

Arturs Tupiņš* Jāzepa Grosvalda pirmajā nāves gadadienā sūta sirsnības, cieņas un smeldzes pilnu pastkarti Margarētai, kuru “Jāzeps visvairāk bij mīlējis”, sakot, ka ar sievu nosūtījusi uz viņa kapavietu mimosas zelta krāsā...

Šodien Jūsu brāļa Jāzepa miršanas diena. Mēs ar sievu viņu bieži atminējām un šodien nosūtām Jums, kuru Jāzeps visvairāk bij mīlējis, mūsu skumju pilnu sveicienu. Kādas dienas atpakaļ mēs nosūtījām uz viņa kapu kasti ar zelta mimosas puķēm. Tagad, kad dabūjam to “de jure” maz kas atminēsies kā Jāzeps viņa pēc ir atmetis uz ilgām dienām mākslu, savu dvēseli un beidzot arī dzīvi. 

Sirsnīgi spiežam Jums Jūsu roku.

Jūsu ATupiņš

[otrā pusē uz pastkartes] Pie Jūsu sarkanās angļu grāmatas vēl neesmu ticis, bet drīzi ceru, tad arī Jums nosūtīšu. AT.

*Artūrs Tupiņš (1889 –1951) redaktors un žurnālists, no 1917. līdz 1921. gadam dzīvoja Parīzē, kur Parīzes miera konferences laikā veidoja franču valodā iznākošo mēnešrakstu "Revue Baltique" (līdz 1920.); atgriezies Latvijā, Arturs Tupiņš 1921. gadā izdeva "Rīgas Ziņas"

Laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” Jāzepa Grosvalda nāves gadadienā tika publicēts Veras Bērziņas [Eces], Latvijas sūtniecības Parīzē un tuvas Grosvaldu ģimenes paziņas, piemiņas raksts par Jāzepa personību, plašajām aktivitātēm pēc atgriešanās Eiropā, kā arī viņa pēdējiem brīžiem.

Latvijas Vēstnesis, 01.02.1921., Nr. 25.

Atmiņas par Jāzepu Grosvaldu. Mākslinieka nāves dienas piemiņai 1.februārī.

Vēlā vakarā 1919.gadā legācijā pienāca ziņa, ka Jāzeps Grosvalds brauc uz Parīzi, valsts dienestā, kā legācijas sekretārs. Bijām gaidījuši viņu jau vairākus mēnešus atpakaļ, bet nelaimīgs kritiens no zirga taisni dienu pirms izbraukšanas no Kaukāza bij viņu aizturējis ilgāku laiku Londonā, kara hospitālī. Tagad vņš bij tik tālu izveseļojies, ka varēja uzņemties ceļojumu, lai gan kāja vēl galīgi nebij izārstēta un viņam sagādāja sāpes pie katras kustības. Neskatoties uz pārdzīvotiem grūtiem kara gadiem, dažādiem piedzīvojumiem austrumos, kurp viņš bij komandēts no angļu valdības, un beidzot vēl šīs pēdējās nelaimes - kājas bojāšanas - no viņa vēstulēm, kuras saņēmu no kara hospitāļa, varēja manīt, ka viņš nebij daudz zaudējis no sava dzīves prieka un enerģijas priekš turpmāko nodomu izvešanas. To sauli sirdī, kas viņam bij ne tik vien priekš sevis, bet arī tik lielā mērā priekš citiem, nekādi ārēji apstākļi nevarēja viņam atņemt. Kas pazina Grosvaldu tuvāk, tie arī zin, ka katram palicis no viņa kā mantojums atmiņā kāds jauks brīdis, pavadīts kopā ar viņu, gan jautri tērzējot, gan nopietni izrunājoties par to, kas katram uz sirds. ---

Kādā vēlā augusta vakarā viņš ieradās pie mums legācijā. Ārīgi gandrīz nemaz nepārvērties, viņš ienāk atbalstīdamies uz spieķa, diezgan stipri klibodams uz kreisās kājas. Vaibsti asāki, drusku sāpīgi, bet tas pats laipnais saulainais smaids. - Viņš ātri ieguva mīlestību no visiem, kas bij ap viņu un grūtos brīžos viņš bij tas, kam netrūka priekš neviena laipns vārds, iepriecinājums un mierinājums. Viņš bij mācījies vēl vairāk pazīt cilvēkus, bij palicis vēl smalkjūtīgāks pret citu sāpēm…

Tūlīt pēc ierašanās Parīzē viņš ķērās ar lielu enerģiju un gribu pie diplomātiskā darba - tāpat kā visur, kur viņs savu roku pielika. Legācijas darbi atņēma viņam visu laiku un viņam bija maz izdevības domāt par savu iemīļoto darbu - glezniecību. Bez tam lielas ciešanas viņam sagādāja, tikpat fiziski, kā morāliski, viņa slimā kāja - viņš neticēja vairs, ka to varēs galīgi izārstēt; viņš saprata, ka viņam būs jāklibo, varbūt, visu mūžu. Ar lielu pašsavaldīšanos un mieru viņs nesa viens pats savu nelaimi, un neviens nekad nav dzirdējis, ka viņs kādreiz būtu sūdzējies par savu slimību un sāpēm. Pāris reizes viņš brauca uz Londonu, kur kāds slavens ķirurgs tomēr viņu tik tālu izārstēja, ka viņš varēja brīvi staigāt bez spieķa, gan drusku klibojot. 

Pamodās arī viņā neapslāpējamā griba nodarboties atkal ar glezniecību. Viņš atjaunoja vecos sakarus ar franču gleznotājiem, cik vien laiks atļāva, gāja uz mākslinieku “jour’eem” pie iecienītā gleznotaja van Dongena un citiem, apmeklēja izstādes, interesējās par literatūru - vārdu sakot, visu, kas notika mākslinieku pasaulē. Vienmēr man stāv priekš acīm tas Grosvalds, kas no rīta sēž pie galda savos papīros ieracies, un otrs cilvēks - pārnācis mājās no kāda pulciņa, kur saticies ar saviem domu un darba biedriem. Bij nomanāms viegls uztraukums, priecīgs gara saviļņojums, varēja redzēt, viņš bij bijis savā pasaulē, viņš bij ko ieguvis. Atceros. reiz vēlā vakarā, pēc kādas dienas mēs klīdām ar viņu pa Parīzes ielām, sapņodami par to, ko katrs iesāktu, ja varētu darīt to, ko grib. “Es gribētu tikai tik daudz, lai pietiktu eksistencei, lielu skaistu darbnīcu, daudz saules un mieru strādāšanai...” Tāda bij viņa vēlēšanās. *

Persijā būdams, viņš bij sīki studējis šo pasakaino zemi, iemācījies pat persiešu valodu un, neskatoties uz visām neērtībām un nevaļu, paguvis tur uzgleznot vairāk nekā simts akvareļu, kurus laimīgi atvedis sev līdz un kuri pašlaik glabājās Parīzē.

Nāca “Neatkarīgo” izstādes laiks. Bez darbnīcas, mazā istabiņā viņš drudžaini gatavojās uz izstādi. Trīs skices no persiešu dzīves viņs uzlika uz audekla, kas tad arī tika izstādītas iekš Grand-Palais. Bet pašam viņam vairs nebij lemts aizvest šīs gleznas uz izstādi, - uznāca slimība un 15.janvārī, dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, viņš ielikās gultā. Ārsti konstatēja spāniešu gripu un, lai jau pirmā slimības nedēļā temperatūra bij visu laiku diezgan augsta, tomēr nekas bīstams nebij paredzams. Bet tad, pēc nedēļas, uznāca skummīga nakts, kurā viņš zaudēja samaņu, un otrā rītā to aizveda uz slimnīcu. No tā laika viņs vairs īsti pie samaņas nenāca. Piesitās vēl arī dzeltenā kaite un veselu nedēļu viņa dzīvība karājās kā mata galā; te, likās, jau it kā nāve elpu aizņemtu, tad atkal sirds sāka strādāt un modās cerība un ticība uz visu labāko. Un, lai gan viņa jaunība un stiprais organisms visiem spēkiem cīnījās pret nikno slimību, sirds tomēr neizturēja.

1.februārī, siltā un saulainā svētdienas rītā Jāzeps Grosvalds šķīrās uz mūžu. Sirds bij apstājusies pukstēt, no sejas lēnām izzuda ciešanas un sāpes. Negribējās ticēt tai lielai netaisnībai, kas bija notikusi acu priekšā… *

Klusi un intīmi, no maza draugu pulciņa pavadīts, Jāzeps Grosvalds tika aizvests uz krematoriju, lai viņa mirstīgās atliekas varētu velāk pārvest un guldīt dzimtenes smiltīs. Viņa mazais šķirstiņš glabājas Parīzes Pere Lachaise kapsētā, un starp svešiem, mums vienaldzīgiem vārdiem, jūs varat atrast mazu, baltu marmora tāfelīti ar latvisku uzrakstu

Jazeps Grosvalds. 1891. - 1920.

Vera Bērziņa

Veras Bērziņas raksts “Latvijas Vēstnesī”

Džo akvarelis no Persijas laika - “Ciema sievietes Aliabadā”, 1918.

2. februāris

Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” 1. februārī Jāzepa Grosvalda piemiņai publicēja Veras Bērziņas atmiņu rakstu par viņu, taču ne tikai – šajā dienā laikraksts uzsāka publicēt arī Jāzepa Grosvalda vēstules Konrādam Ubānam no Pirmā pasaules kara laika (1916. un 1917. gada). Pirmā no tām rakstīta Rīgā, dienā, kad Džo pieteicies karadienestā. Viņa vēlme bijusi tur nodarboties ar batālistu amatu, kas, zināmā mērā, viņam arī lieliski izdevās; viņa “Strēlnieku” sērijas darbi ir plašākais un mākslinieciski augstvērtīgākais latviešu strēlnieku cīņu un ikdienas attēlojums vizuālajā mākslā.

1916. Rīgā, 8. martā, p. 6 rītā.

Mīļie kungi, kamēr es šīs rindas rakstu, jau veselu stundu bez mazākā pārtraukuma rīb mūsu lielgabalu niknā balss - tas ir mūsējo uzbrukums. Dievs dod, ka tā būtu atpestīšanas balss - skaisti dzirdēt pašu lielgabalus - skaistāki skan nekā visas pasaules simfonijas, kad zin, ka tur šoreiz vāciešiem gāžas virsū tērauda krusa!

8. martā, 3 pēcp.

Šorīt biju priekšā kara klausības komisijā, kura mani atzina par derīgu на нестроeвую службу [kr. - ārpusierindas karadienests]. Tā tad būs jāģērbj zilās bikses gurnā - man galu galā nekas nav pretim. Esmu jau aprunājies latv. bataljonos - laikam tur iestāšos un mēģināšu nodarboties ar “batālista” amatu, zīmēdams visvisādākās lietas. Rīt braukšu laikam uz Petrogradu, jo piecas dienas ir brīv vēl izlietot; tad, domājams, atgriežos Rīgā, uz kurieni  Jūs man varētu ko atrakstīt. 

Lielgabali nav vēl līdz šim apstājušies un nupat, pa pusdienas laiku, atkal, kā no mucām, bez apstāšanās, bet jau tālāk - lieta laikam iet, un mūsejie jau pagājuši uz priekšu.

Esmu pa to laiku drusku pastrādājis - Jūs variet iedomāties, ar kādu prieku atkal ieelpoju terpentīna smaku un nosmēreju degunu ar florentinisko sarkanuma smēri. Par savām bildēm neesmu varējis gādāt, bet laikam gan manējie Petrogradā nosūtījuši visu, ko vajadzēja - kas attiecas uz Jūsējām, tad mans brālis raksta, ka līdz ar pārējām māksl.veic.biedr. krājuma lietām ir aizsūtītas Tones Ubānam gleznas, kuras bij Petrogradas izstādē, izņemot Tones ovālo galviņu, kura laikam vēl atrodas pie Mr. Strunke. Citādi par izstādi vēl neesmu nekā dzirdejis - būtu jāsarakstās ar mūsu ģenerāli Drēviņu, kurš laikam kaut ko par tām lietām zinās!

Rīga ir jauka pilsēta un es tikai tagad pēc ilgākas prombūšanas atkal reiz esmu sajēdzis, cik daudz tur varētu iztaisīt. Mums katrā ziņā no viņas vēl jārok viss tas celts ārā, kurš tajā slēpjas - tā gan būs gleznošana, kad atkal atgriezīsimies!

Piesūtu Jums pāris loksnes no šī papīra - drīzumā mēģināšu lielāku porciju sūtīt.

Jūsu Jāzeps Gr.

Jāzeps Grosvalds frontē, 1916.

Jāzeps Grosvalds frontē, 1916.

Iestāšanos karadienstā Jāzeps 8. martā bija aprakstījis arī savā dienasgrāmatā:

“Aizgāju uz komisiju, kur to lietu stingri ņēma un neatrada nekādas vainas. Beidzot, kā „neirastēniķi” noņēma uz нестроевая служба. Gāju tūlīt ar Pap., kurš bij uztraukts un bāls, kamēr es galu galā biju ļoti mierā, uz bataljoniem un tur pieteicos.”

4. februāris

Turpinām Jāzepa Grosvalda vēstuļu Konrādam Ubānam publicēšanu no “Latvijas Vēstneša” – šeit no 1917. gada par Revolūciju Petrogradā.

Petrogradā, 8. martā 1917.

Mīļais draugs,

nu Jūs arī jau visi būsiet lasījuši avīzēs par mūsu lielo revolūciju. Uz Ziemas pils plivinājas sarkans karogs, parīt glabās visus revolūcijā kritušos uz Ziemas pils laukuma, [..] pūlis stiepj ārā “tronus” ērgļus un t.t. un dedzina jeb met Fontankā un pilsēta tikai palēnām atkal pieņem parasto izskatu.  Bij uztraucošas stundas, kad  mums pretim pāri (уг. Горох и Загородн.) dedzināja участокю nost, uz kancelejas papīru sārta svilināja [..] līķi, un p. 12-os naktī ugunsgrēka blāzmā piebrauca divi грузовки, kuros, zaldātu štiku kamolā, vīri ar lieliem sarkaniem karogiem rokā pasludināja brīvību. Pirmās dienās šaušana rībēja visu dienu, paslēptie gardavoji, kā krusa, birdināja ložmetēju lodes no jumtiem un bēniņiem, un pa ielām riņķoja automobiļi ar klintainiem gvardiem iekšā, un matrožiem ar plikiem zobeniem, guļus uz pakāpēm, ārpusē. Sevišķi jauki bij revolūcijas zaldāti, ar lielām sarkanām lentēm ap pagonām (?) un piedurknēm, patronu jostu vietā vienkārši aptinuši baltās ložmetēju lentes, ar simtiem patronu. Kā tas viss beigsies, nezinām. Varbūt ļoti labi, varbūt ļoti slikti. Šodien bilde atkal bij normāla - sāka jau iet tramvaji.

Apgādāju Jums šodien vēl pārpalikušās krāsas un pinzeles - man bij, ja nemaldos, atlikuši 22 r. 65 k. jeb 23 r. 65 k. Šoreiz rēķins ir 24 r. 70 k. - tātad tagad būsim kviti.

Pa arkchen [akvareļpapīrs Arches] papīru divās vietās par velti apprasījos. Šodien dabūju adresi, kurā laikam droši būs. Vaj priekš Jums pirkt, kādu (plānu vai biezu) un cik daudz?

Jūsu bildes - peizāži - nav nekur atrodamas. Vaj es Jums Ziemsvētkos tās neatvedu? Nevaru nemaz iedomāties, kur viņas palikušas. Gribu Jūs apgrūtināt es sekošo lūgumu. Ja Jums iznāk ar laiku un Jūs esiet pilsētā, zināms! Paņemiet no manas naudas (Stumpa honorāra) un nopērciet materiālus priekš audekla uztaisīšanas un uzgrundējiet man lūdzu, pēc savas parastās receptes [..]. Pasūtiet цодрамин pie Fedrovica vaj cita kāda meistara un uzsitiet audekli virsū. Kad viņš būs izžuvis, uzgleznojiet drusku krāsas, sekošā kārtā (apmēram):

“[vertikālas līnijas, no kreisās]: skaidri pelēks, tumši pelēks- brūns, skaidri pelēks [apakšā]: pelēks”

Nezinu, vai Jums būs iespējams visu to izdarīt? Lieta tā, ka gribētu lielu bildi uzgleznot, kad nākšu uz Rīgu (jādomā, ka martā beigās varbūt būšu), un būtu jauki, ja tādā kārtā varētu tūliņ ķerties pie darba. Atrakstiet, vaj Jums būs iespējams vaj ne!

Par raibiem (grāmatu vāku) papīriem pagaidām nebēdājiet - nezinām, kas tagad būs vispārīgi ar bēglū izstādi.

Šodien te no mums atvadījās Bērziņ kdze, kura laikam galīgi atgriežas uz Rīgu - tā tad tagad, cerms, izdosies to jauku bildi no iesāktas gouache portrejas. 

Novēlu Jums visu labu, strādājiet un rakstiet. 

Jūsu J.G.

Jāzeps Grosvalds. Policijas iecirkņa degšana Petrogradā. 1917.

5. februāris

Jāzeps Grosvalds raksta Konrādam Ubānam par dažādām tēmām – par saņemto žurnālu “Laiks”, kas viņā raisījis vairākus patīkamus literārus pārsteigumus; par kādu mākslas izstādi, kurā, Džoprāt, nevajadzētu piedalīties; par baltajām naktīm, kuras Grosvaldu nekā īpaši nesajūsmina un par tālākās dzīves plāniem. (Publicēts 1921. gada februārī "Latvijas Vēstnesī".)

Petrogradā, 5. jūnijā 1917.

Mīļais draugs, paldies par saņemtiem plakātiem, kas ļoti labi izdevušies, un “Laiku”. Pēdējais, zināms, iznācis stipri pieticīgs un plāniņš, bet tam vaina apstākļi - citādi viņš nav bez sava stila un tam savs kulturels izskats, par ko var pārliecināties, kad blakus zilam vākam ar vienkāršiem sarkaniem drukas burtiem noliek “māksliniecisko” Druvas vāku. Arī teksts interesants un pasakiet lūdzu Skalbem un Akurāteram, ka nevarēju diezgan nopriecāties par viņu labi nosvērtiem vārdiem. Kur Skalbe paķēris tādu lielisku vēsu ironiju?! Virza ļoti jauks un uz viņa tekstu būs jākomponē “Vakara dziesma”.

Jūs rakstiet par kādu izstādi, ko Blūms grib ziņot?! Tur nekādā ziņā nevajag piedalīties - diez kas tur par kompāniju būs! Turpetim rīkot skicu izstādi būtu ļoti jauki, vaj to nevarētu tiešām darīt? Pilsētas Muzejs? Jeb Bēgļu komitejā?

Esmu tagad tik ilgi te šai Габноград (atvainojiet par izteicienu!) nodzīvojis, ka sāku lēnām pāriet ārprāta un trakuma stāvoklī. Pēdejo triecienu ir devušas baltās naktis - slavenās baltās naktis, kuras nav nekas cits, kā agrs rīts, zem citas firmas. Ja mani nervi nepaliek prātīgāki, būs jāsper enerģiski soļi: vedīšu mūka dzīvi, neēdīšu, nedzeršu un sākšu gleznot ar eļļas krāsām.

Kā Jums iet? Neesmu ilgi nekā sīkāka dzirdejis, kur esiet un ko dariet.

Sveiciniet visus biedrus!

Jūsu J.G.

Žurnāla “Laiks” vāks, 20.05.1917.

Edvarda Virzas dzejolis “Vakars” žurnālā “Laiks”

7. februāris

Šorīt lasāma pēdējā “Latvijas Vēstnesī” 1921. gada februāra sākumā publicētā Jāzepa Grosvalda vēstule Konrādam Ubānam. Tā tapusi 1919. gadā pēc atgriešanās Eiropā – Jāzeps īsi stāsta draugam par notikumiem nesenā pagātnē – Austrumi, Kaukāzs, neveiksmīgais kritiens un nākotnes plāni. Vēstules nobeigumā Džo pat parastās persiski, demonstrējot apgūtās valodas prasmes.

8.7.19.

Mīļais draugs, 

Esmu apmēram priekš mēneša pārnācis no saviem ceļojumiem pa austrumiem, kur esmu sazīmējis prāvu skaitu skices. Diemžēl Kaukāza kritu no zirga, izmežģīju sev kreisās kājas lielo kaulu, un pateicoties muļķa daktera pārskatīšanai, tagad esmu piespiests uz “nepareizā” kaula staigāt. Ja neizdosies vinu operēt, būšu laikam klibs.

Varbūt drīzumā braukšu uz Parīzi un tur ārstēšos. Esmu sācis rakstīt rakstu par jauniem latv. māksliniekiem priekš kādas grāmatas, ko izdošot Parīzē.

Novēlu Jums visu labu un parakstos pa persiski

Jūsu ….

Silts sveiciens visiem biedriem!

10. februāris

Pirms gada šajā dienā Oļģerds rakstīja vēstuli māsai, kas jau bija atgriezusies Londonā, lai pateiktu, ka pasūtījis marmora piemiņas plāksni Džo atdusas vietai Parīzē, Perlašēzas kolumbārijā: “Vakar pastelēju smuku marmora tāfeli priekš columbarium.”

Savukārt šajā dienā pirms 10 gadiem, 1911. gada 10. februārī Jāzeps savā dienasgrāmatā stāsta, kā Parīzē apmeklējis Ba-ta-clan (tā pirmizrāde notikusi jau 1855. gadā!) mūziklu kopā ar tā laika tuvu paziņu Kochu un divām modelēm...:

Sestdeen,10.

Ar Kochu un abeem modeļeem eekš Ba Ta Clan, revue. Apachu skati un apachu publika.”

Jāzeps Grosvalds 1911. gadā

Jāzeps Grosvalds 1912. gadā

Ba-ta-clan afišas Parīzē

13. februāris

Turpinot pieminēt un atcerēties skumju pilno februāri Grosvaldu ģimenē pirms gada, šodien vēlreiz lasāms kāds interesants dokuments, ko 1920. gada 13. februārī rakstījis Oļģerds kādai Perlašēzas kapsētas amatpersonai – iztulkojot franciski Bībeles citātu, kas pasūtīts Džo marmora kapa plāksnei… šķietami, ka Oļģerdam ir prasīts paskaidrot, ko vēsta šis uzraksts un kādā valodā tas ir.

Parīze, 1920. gada 13. februāris

8 Avenu de Camoëns

Kungs,

Atbildot uz jūsu šī mēneša 12. datuma vēstuli, man ir gods Jūs informēt, ka uzraksts, kurš pasūtīts Perlašēzas Kolumbārija apbedījuma nišai Nr. 4465: “Es dzīvoju, un jums būs dzīvot” ir latviešu valodā. Tas ir Bībeles pants un tā tulkojums ir: “Je vivrai, et vous devrez vivre”.

Lai sertificētu tulkojuma pareizību, šī vēstule tiek apzīmogota ar Latvijas pārstāvniecības zīmogu un es to pašrocīgi parakstīju.

Latvijas Pārstāvniecība Parīzē.

O. Grosvald

Latvijas Republikas pārstāvis pie Francijas Valdības.

1 pielikums: 1 lūgums uzraksta uzstādīšanai

M. J. Poulain

200, rue de la Roquette,

Paris

Brāļi Jāzeps un Oļģerds Grosvaldi 1913. gadā
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt