#Grosvaldi1920. Noslēdzoties Rīgas mākslinieku grupas izstādei, Džo nāvi jūt arī Latvijas mākslas pasaulē

Marta noslēgums Grosvaldu ģimenei ir daudzpusīgs dažādās jomās – gan privātajās attiecībās, gan darba dzīvē, gan arī mākslas jomā. Margarēta uztic dienasgrāmatai jaunus, negaidītus notikumus draudzenes dzīvē, mēneša beigās sagaida Londonā brāli, taču nespēj īsti izbaudīt šo prieku, atmiņas par Džo un kopīgajām izklaidēm ir pārāk klātesošas, Margarēta jūtas skumja un raksta “my calmness is after all on the outside only – and I sit in the office and cry to heart’s content”.

Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.

Grosvaldu dzimtā ir:

  • Mērija Grīnberga jaunākā,
  • viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
  • viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
  • vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
  • viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
  • kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
  • gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
  • ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) 
  • Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).

Latvijas presē savukārt parādās dažādas ziņas saistība ar Skandināviju – pateicoties Grosvalda kundzei [mātei] saņemts naudas pabalsts, tēvs komandējuma laikā aktīvi darbojas Norvēģijā. Oļģerds saņem ziņu no Latvijas Ārlietu ministrijas par to, ka turpmāk vairs uz ārvalstīm netikšot sūtīti militārie atašeji, bet esošie – likvidēti.

Tikmēr Rīgā, Pilsētas mākslas muzejā, rit pēdējā nedēļa Rīgas mākslinieku grupas pirmajai izstādei, lielam notikumam latviešu mākslas dzīvē, kurā daļēji klātesošs bija arī Džo – ar saviem darbiem, kas (kopskaitā 31) ieguva arī kritiķu labvēlību recenzijās, kur tika uzsvērts, “cik liels zaudējums Latvijas mākslai ir viņa pāragrā un negaidītā aiziešana mūžībā”. Vismaz viens no izstādē aplūkojamajiem darbiem, “Parīzes nomale” (1914) arī šobrīd skatāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

25.03.1920. 31.03.1920.

25.03.

Margarēta uzzina ko jaunu un līdz šim nenojaustu par savu draudzeni Lidu, kā arī dodas patīkamās vakariņās ar Girgensonu, Sutu un viņa saderināto.

Margarēta Grosvalde #diary

25.3.

Purin* has arrived and lives in my room – Lida opened her heart to me on his account**. Girgenson*** left last night – he took me to Jaunhauser at Covent Garden with Sutta**** and his fiancée****.

Covent Garden laukums/tirgus 1920. gadā

*Kārlis Puriņš (1883-1947) – latviešu jurists un politiķis, pirmais Latvijas finanšu ministrs (1918-1919), pēc tam šo amatu ieņēma atkārtoti (1920. gada 15. marts - 1921. gada 20. marts)

**plašāks stāsts gaidāms aprīlī

***Ernests Girgensons (1891-1974) – diplomāts, 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē, virsleitnants, no 1920. gada jūnija - II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921. gada oktobra līdz 1922. gada februārim - I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā

****Reinholds Sutta (1894 - pēc 1950), mākslinieka Romana Sutas brālis, ekstravaganta personība ar noslēpumainu un raibu likteni, 1919-1920. gados darbojās Latvijas legācijā Londonā

*****Sutta, strādājot Anglijā, iepazinās ar jaunu un skaistu anglieti Fransisu Jangu, kura 1920. gadā kļuva par viņa sievu

26.03.

No 1920. gada 3. līdz 28. martam Rīgas Pilsētas mākslas muzejā risinājās Rīgas mākslinieku grupas* pirmā izstāde. Uz tās atklāšanu Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija ieradusies vai visa pilsētas mākslinieciskā pasaule, un to ievadīja “vokāli” muzikālais koncerts.

Izstādē bija eksponēts kopumā 31 Jāzepa Grosvalda darbs (23 gleznas un 8 zīmējumi), diemžēl, viņam pašam vairs nebija iespējas piedalīties priecīgajā un nozīmīgajā pasākumā.

Kā teikts izstādes kataloga ievadā: “Rīgas Mākslinieku grupas izstādei ir retrospektīvs raksturs. Izstādes komisijas centās savākt darbus no katra atsevišķa mākslinieka par visiem gadiem. Saprotams, tas izdevās tikai ļoti nepilnīgi, jo izrādījās, ka lielākā daļa no senāko gadu darbiem vai nu atrodas ārzemēs, privātās rokās jeb bij par pagājušiem kara un revolūcijas gadiem šādā vai tādā kārtā gājusi bojā. Pie darbu izvēles komisija nelikās vadīties no vienas mākslinieciskas tendences, bet ņēma visu, kas bija mākslas ziņā vērtīgs un interesants. Tādā kārtā izstādē ir sastopamas visas galvenās jaunākās glezniecības parādības, sākot no vienkāršā pelēkā realizma un impresionizma, beidzot ar dažādām tieksmēm uz lielāku, ekspresīvāku, individuālāku izteiksmi. [..]”

*Mākslinieku grupa, kuras pirmsākumi saistās ar domubiedru pulciņu ”Zaļā puķe” 20. gs. otrās dekādes vidū. 1919. gadā tika pieņemts Ekspresionistu grupas nosaukums, bet 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu. Rīgas mākslinieku grupas sastāvā īsāku vai ilgāku laiku darbojās mākslinieki ar dažādu rokrakstu, tomēr pamatā tie bija piederīgi vienai paaudzei un orientēti uz novatoriskiem meklējumiem (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Jānis Liepiņš, Oto Skulme, Uga Skulme, Marta Liepiņa-Skulme, Emīls Melderis, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Leo Svemps, Jānis Cielavs).

Tieši 26. martā “Baltijas Vēstnesī” tika publicēta rakstnieka Kārļa Zariņa recenzija par izstādi. Viņš pauž gan kopējo vērtējumu par izstādi, gan arī uzsver tieši Jāzepa Grosvalda daiļradi un to, cik liels zaudējums Latvijas mākslai ir viņa pāragrā un negaidītā aiziešana mūžībā.

Jāzeps Grosvalds. Mirstošs kareivis (katalogā Nr. 67) / Ievainotais kareivis. 1917.

“Izstāde neaprobežojas ar kādu zināmu skolu vai virzienu, te biedrojas impresionistiskais Eliass ar daudz tālākejošiem Suttu, Strunki un Toni. Bet pāreja no valdošajiem glezniecības principiem uz jauna satura un izteiksmes meklēšanu ir tas, kas jaunos māksliniekus vairāk vai mazāk apvieno un padara viņu kopdarbību mums ne tik vien saprotamu, bet arī attaisnojamu. 

Izstāde piedalījušies 11 mākslinieku [..] ar apmēram 400 darbiem. [..]

No pārējiem izstādes dalībniekiem stipri atdalās Jāzeps Groswalds (♰) un Voldemārs Tone. Groswalds ir vispopulārākais no jaunajiem māksliniekiem un bauda žēlastību arī oficiālo mākslas tiesātāju acīs. Par nožēlošanu izstādītie darbi, kuriem gadījuma raksturs, nedod par viņa lielajām gleznotāja spējām pietiekošu pārskatu. Labākie no tiem – bēgļu skats ar Nr. 68 un monumentālo Nr. 88 – ir jau agrāk redzēti un novērtēti, bet daudz gatavāki tomēr viņa smalkie akvareļi. Katrā ziņā Groswalds pieder pie inteliģentākiem un spējīgākiem jaunās paaudzes gleznotājiem, un viņa agrā nāve ir milzu zaudējums latwju kultūrai. [..]”

27.03.

Jāzeps Grosvalds. Lūdzējas. 1914. Mārtiņa Heimrāta īpašums

Vēl viens no pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē (kas no 1920. gada 7. līdz 28. martam risinājās Rīgas Pilsētas mākslas muzejā) eksponētajiem Jāzepa Grosvalda mākslas darbiem bija 1914. gadā tapusī glezna “Lūdzējas” (izstādes katalogā Nr. 80). Šis darbs ietilpst Grosvalda t.s. Bēgļu sērijas darbos (kas radīti no 1914. līdz 1916. gadam).

Kā rakstījis mākslas zinātnieks, Jāzepa Grosvalda daiļrades pētnieks Dr. habil. art. Eduards Kļaviņš “viņa mākslā kā jauns ikonogrāfiskais elements ienāca vecākas un jaunākas sievietes nabadzīgos tērpos un ar galvas lakatiņiem”.

28.03.

Jāzeps Grosvalds. Parīzes nomale. 1914.

1920. gada 28. marts, svētdiena, bija pēdējā Rīgas mākslinieku grupas izstādes diena Pilsētas mākslas muzejā. Sākotnēji bija paredzēts, ka izstāde būs apskatāma katru dienu, izņemot pirmdienas, no pulksten 10 līdz pulksten 15, taču pēc īpašas vienošanās, lai tā būtu vieglāk pieejama arī visiem strādājošajiem, izstādes laiks tika pagarināts līdz pulksten 18.

Turpinot stāstu par izstādē aplūkojamajiem Jāzepa Grosvalda darbiem, šoreiz darbs nevis no Strēlnieku vai Bēgļu tematikas, bet gan no Parīzes – glezna “Parīzes nomale”, 1914 (izstādes katalogā Nr. 70). Tajā aplūkojama kāda moderna dāma, aizdomājusies, sēdot pie kafejnīcas galdiņa ar šampanieša glāzi. Šīs gleznas, kā arī pārējo izstādē redzamo Grosvalda darbu sakarā minama arī rakstnieka un mākslas teorētiķa Viktora Eglīša izstādes recenzija, kurā viņš izteicis savu viedokli par to, ka Jāzepa Grosvalda darbos skatāms tas pats franču mākslinieku smalkums, vienīgi tas izpaužoties “caur autora nemierīgo, kaislo raksturu”. Var tikai minēt, cik apmeklētāju izstādes pēdējā dienā pakavējās domās, stāvot pie šī mākslas darba.

28. martā Oļģerds Grosvalds saņem dienu iepriekš sūtītu ziņu no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas saistībā ar militāro atašeju turpmāko likteni. Viņam arī lūgts darīt zināmus savus uzskatus šajā jautājumā.

27. martā 1920.g.

Nr. 4904.

Latvijas priekšstāvim Parīzē

Grosvalda kungam.

Ievērojot to, ka Apsardzības ministrijā un Armijas Virspavēlnieka štābā nolēmuši turpmāk militāros attachés uz ārzemēm vairs nesūtīt un pastāvošos pamazām likvidēt, Ārlietu ministrija caur šo ziņo, ka nodomātais militārais attaché Francijā, kapitans Fogelmaņa kungs*, uz turieni netiks sūtīts, un ka Virspavēlnieka štāba kapitana Girgensona** uzturēšanai vajadzīgos kreditus turpmāk vairs nedos. Līdz ar to nu ceļas jautājiens, vai tagad, kur drīzumā Latviešu gūstekņi tiks ar “Veru” pārvesti uz Latviju, kapitana Girgensona turpmākā palikšana Francijā būtu ar ko motivējama, resp., vai viņam kā militāram attache tur būtu pietiekoši darba, un tamdēļ, Ārlietu ministrija lūdz drīzumā darīt zināmus Jūsu ieskatus šinī jautājienā, resp., paziņot, kad viņš varētu tikt atkomandēts, lai viņa tālākā uzturēšanās Parīzē neapgrūtinātu jau tā aprobežoto Ārlietu ministrijas budžetu

Vispārējā Departamenta Direktors.

E.Ozoliņš. 

Osvalds Fogelmanis

*Osvalds Fogelmanis (1888-1943) – Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, pulkvedis, Aizsardzības ministra sevišķu uzdevumu virsnieks [attēlā]

**Ernests Girgensons (1891-1974) – diplomāts, 1919. gadā Latvijas Pagaidu valdības delegācijas militārais atašejs Miera konferencē Parīzē, virsleitnants, no 1920. gada jūnija – II šķiras sekretārs sūtniecībā Francijā, no 1921. gada oktobra līdz 1922. gada februārim – I šķiras sekretārs Baltijas valstu nodaļā

29.03.

Dienu pēc pirmās Rīgas mākslinieku grupas izstādes noslēguma piedāvājam vēl vienu tās laikā publicētu recenziju – šoreiz latgaliešu valodā, ko vēsturē atstājis kāds anonīms apmeklētājs (publicēta laikraksta “Latgalitis” 1920. gada Nr. 2). Arī viņš uzmanību pievērsis Jāzepa Grosvalda darbiem un “asajām līnijām” un “balti brūnajām krāsām” tajos. No darbiem izcelti Ķekavas skati, kā arī glezna “Bēgle ar skaliniti” (skalinis – grozs/kurvis – latgaliešu val.) – izstādes katalogā “Bēgle ar kurvīti”, 1915 (Nr. 71), ko šobrīd pazīstam kā “Sieviņa ar lakatiņu”.

Reigā.

7. martā atklojos Reigas maksliniku grupas pyrmo izstode. Sawokti dorbi 11 maksliniku-gleznotoju nu 1912. leidz 1920. g. Te mes atrunam wysdažadokas gleznas izteiksmes: G. Eliass meilynoj acis ar krosu bogotibu, dažadibu un spužumu. G. Eliasa gleznōs wolda, ružowos, gaišzaļos, gaišzylos un sorkonos krosas, jam winaidi labi izdudas kai puču, tai portretu un lauku waj pilsatu skoti, sewiški piwilcigi un reali daži Moskowas skoti un pučes. Pilnigi cytu iespaidu ātstoj šugod myrušo J. Groswalda dorbi, jo jutas izteicas golwonā kortā osôs līnijôs un boltbrynôs krošôs. Šewiški smuka bilde “begle ar skaliniti” un Kekawas skoti. J. Kazaks atstoj pateikamu ispaidu ar ļuti dzeiwi uzzimeitim portretim. Luti reals ir wecites portrets. K. Ubana zeimejumi atstoj daudz witas skatitoja fantazijai. Poreji maksliniki dumoj wairok par sowu personigu gorigu bytibu un mozok pigriž weribas orejai dobai, tamdel jus gleznas biži moz saprutamas. Izstode wilksis leidz 28. marta. 

Mes latgališi leidz šam nawarom liletis ar sowim gleznotojim. Pi mums beja un ir daži lobi zeimetoji, bet dzeiwe leidz šam naatļowia jim nudutis winigi mokslas dorbam, un ji naspeja tikt augstokôs, pat widejôs mokslas školôs. Tagad Reigā dybynojas augstoko mokslas škola, kura myusu latgališim byus tik pat piitama, un mes ceresem redzet tod ari myusu gleznotoju dorbus, kai kupejos Latwijas tai ari atsewiškōs Latgolas izstodēs.

Apmekletojs.

Jāzeps Grosvalds. Sieviņa ar lakatiņu. 1915.

30.03.

Oļģerds no Parīzes ieradies Londonā, taču tas Margarētai nemaz neizvēršas par viennozīmīgi priecīgu notikumu – brālis, labu gribot, ved viņu uz vietām, kur vēl janvārī būts kopā ar Džo...Margarēta atzīstas dienasgrāmatai, ka mierīga ir tikai ārēji

Margarēta Grosvalde #diary

30.3.

Ogier has been called to London and complicates matters considerably by taking me to Scott’s and the Savoy – he probably does not realise what it costs me. All this gets on one’s nerves – my calmness is after all on the outside only – and I sit in the office and cry to heart’s content.

"Savoy" viesnīca Londonā

31.03.

20. martā rakstītajā mātes vēstulē dēlam uz Parīzi varēja lasīt šādas rindas: “But you know, Lina and I, we have done till now all for the Corpus and I had yesterday the chance to receive for it 5000 krones. [..] I went myself to [?], talked french with her etc etc and received the money and sent it off today.”

Par šo zviedru palīdzību un Grosvalda kundzes artavu tajā Latvijā savukārt tika oficiāli ziņots 31. martā laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”.

Baltijas Vēstnesis, Nr. 75, 31.03.1920.

Zviedru palīdzība Latvijai.

Tautas Padomes prezidents Čakstes kgs priekš latviešu palīdzības korpusa no Zviedru bērnu palīdzības biedrības Redda Barnen [Glābiet bērnus] saņēmis caur Groswalds kdzi Stokholmā 5000 zviedru kronas.

31.03.

Laikrakstā “Valdības Vēstnesis” tiek ziņots, ka marta vidū Norvēģijas ārlietu ministrs pieņēmis vizītē Fridrihu Grosvaldu (kurš šai laikā atradās komandējumā Kristiānijā, kā iepriekš lasāms arī mātes vēstulēs meitai un dēlam).

Valdības Vēstnesis, Nr. 75., 31.03.1920

Latwijas priekšstāvis Skandināvijā

Fr. Groswalda kungs, 13. martā š.g. pieņemts audiencē no Norvēģijas ārlietu ministra Ilen kunga*. Groswalda kungs ministram nodevis savu “certificat’u” un stādījis viņam priekšā mūsu konsulu Norvēģijā, A. Vanaga kungu**.

Nils Īlens, Norvēģijas ārlietu ministrs

* Nils Īlens (Nils Claus Ihlen, 1855-1925)  - norvēģu inženieris un politiķis, Norvēģijas ārlietu ministrs no 1913. līdz 1920. gadam

**Arturs Vanags (1882-1970) – 1905. gadā emigrēja uz Norvēģiju, kļuva par uzņēmēju, kalnraktuvju direktoru, vēlāk par diplomātu, 1919. gada 12. augustā iecelts par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (mūsdienu Oslo), bet 1921. gada pavasarī – par Latvijas ģenerālkonsulu Norvēģijā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti