#Grosvaldi1922/1912
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
01.01.1912.
Jāzeps Grosvalds Jaunā gada naktī raksta brālim vēstuli, ko pabeidz nākamajā dienā, jo – aizmidzis un spalva izkritusi no rokām… Džo vēl daudzas labas lietas, sākot no zelta kalniem, beidzot ar doktora grāda iegūšanu, kā arī stāsta, kā pavadījis pēdējās dienas un naktis.
Rīgā, 1. janvārī, 1912
Cher Ogier,
nupat rakstu Tev pirmā jaunā gada stundā un gribu Tev novēlēt visādu labu. Atrodi pie iespējas drīz zelta kaudzi, kas Tev ļauj pašam savu dzīvi dzīvot un iestūrē pēc dažkārt nejaukām vētrām mierīgā ostiņā, kur melni-baltā tailleurē ar plivinājošos jabot stāv slaikas mazas beļģietes stāvs. Un lai vēl novēlētu ko reālāku: nobeidzi drīz šo sasodīto dokteri, Tev par glābiņu un Taviem vecākiem par prieku, mūžīgi mūžos, amen!
Nupat dabūju dzirdēt, ka Tu no Münchenes esi telegrāfējis - tātad lieta ir nopietna.
—
pirmdien, 2ā
Ar šo pēdējo vārdu mana spalva man toreiz izkrita no nogurušās rokas ārā un salds miegs aizslēdza manas acis. Vakar pie rakstīšanas, zināms, netiku, jo vakarā, kā Tu to jau būsi atminējis, bij jāiet pie Veras, kurai šai dienā ir dzimumdiena. Tur atkal notika parasta “Gesellschaft”: vakariņas ar obligāto Huehner pastēte, Liebfrauenmilch (skāba, kā vienmēr) un interesantām sarunām par saderināšanām, Pohles kungu un Zelonijas balli - pēcāk sēdēšana mazā istabā, kur turpinājās tās pates sarunas, kamēr pēdīgi pa daudz atklāti sāk draudēt miegs un visi aiziet. Zem šīs ārpuses tad nospēlējās mazas drāmas: Līna sapņo par saderināšanos ar Arvedu S., Nuksche ir greizsirdīgs uz Pohli, kurš ļoti veikli un asprātīgi sarunājās ar Irma un Māsiņa ar pusapslēptiem skatiem apbrīno Nikko šikās lakas kurpes un blazēto bālo ģīmi. Ko man šai bēdīgā sabiedrībā darīt? Vienīgā dāma, kas daudz maz kam der, ir Jurgensohn jaunkundze, kas ceturtdien bij uz mūsu lielās balles (kur es ar apbrīnojamu heroizmu dejoju, ka sporas vien klabēja) - bet diemžēl viņu nekad nedabon redzēt, bez tam viņai daudz pazīstamu. Viņa ir labi apģērbta un lieto coco! To skaidri manīju, kad ar viņu dejoju, jo šī smarža, kā Tu zini, priekš cilvēka, kas to ir lietojis, pilnīgi skaidri pazīstama. Viņa izskaidroja citiem, ka ņemot “formamint-Piller”, bet stīvās, lielās acis un nervozās kustības ģīmī nebij pārprotamas. Dievs zin, ko viņa vēl Parīzē iemācījusies: Līna stāsta, ka viņai te kāda pazīstama amerikāniete viesojusies, kura esot ļoti “savāda” bijuse. Es te Rīgā varētu dzīvot, jo te var visas vajadzīgās lietas un grāmatas pirkt, koncertus dzirdēt, bet tikai tad ne ar vienu cilvēku, izņemot dažus tuvus pazīstamus, nesatiktos un strādātu savā istabā.
Ceturtdien braukšu atpakaļ uz Volkoviskiem, tātad raksti atkal uz turieni. To zīmējumu, par kuru Tev rakstīju, vēl neesmu nosūtījis, jo tagad gaidu uz drošu adresi.
Nupat saņēmu garāku vēstuli no Munchenes, ļoti pateicos. Ļoti priecājos, ka Tev ar Nollu tik labi izgājis (kā to sapratu no vienas Papiņam rakstītas pastkartes), un ka šis mūžīgais raksts tagad zem kādas smukas un labi apģērbtas Tipp-mamzellas rozā pirkstiņiem pieņems cienīgu lillā izskatu (cik es atminos, tad visas maziņās raksta ar lillā tinti). Cohena kravate ir ļoti smuka: ko Tu saki par veco dāmu, kas smaržo pēc Lavendela, tad to labi varu iedomāties - viņš vienmēr ar labpatikšanu stāsta par savām vecām Berlīnes tantēm, que je promene dans les mauvais endroits. Cik smalks ir krievu ballets un cik dumji Berlīnes kritiķi, kas dullo Isadora ceļ debesīs un krievu pārākuma nesaprot. Parīzē šogad slaveno “Baso kāju dejotāju” ir izsvilpojuši!
Raksti man lūdzu uz Volkoviskiem - man tagad nekādas vielas nav - bez tam mūžīgi jāskrien pie zobu ārstiem, pazīstamiem utt.
Sveiks
Joe
Rīt nopirkšu parasto kabatas kalendāru.
02.01.1912.
Laikraksts “Dzimtenes Vēstnesis” ziņo par to, kas “atpirkušies” no oficiālajām Jaungada vizītēm, lai ziedotu šo naudu Rīgas Latviešu Zinību Komisijai. To skaitā kā viens no pirmajiem arī Fridrihs Grosvalds.
Dzimtenes Vēstnesis
No Jaungada vizītēm vēl atpirkušies Rīgas Latw. Zinību Komisijai par labu.
Pēc listes Nr. 1. Dahbolin D., Ponemone, stud. stip. 1 r., Groswalds F. 10 r. Grunwalds A. 3 r. [..] Kopā 97 r.
03.01.1912.
Džo 1912. gada dienasgrāmatas sākumā apraksta gada pirmās dienas, ko pavadījis Rīgā, izbaudot visu tās piedāvāto.
JANVĀRIS
Jaunais gads iesākas ar mierīgām un slinkām dienām, kuras pavadīju Rīgā, no visiem lutināts un pie visiem pazīstamiem savas uniformas dēļ diezgan cienīts. Ilga gulēšana, labas maltītes, klavieru spēlēšana, braucieni ar извозчики uz slidotavu un viesības – apmēram tāds saturs. Apmeklēju savus draugus, Rozentāli, kas netiek vairs ārā no naudas pelnīšanas uz tīru mākslu, Annu Brigader, Jukko, kas atkal grib atmest studēšanu un pievērsties mākslai, un citus.
07.01.1912.
Pēc labas atpūtas mājās un Rīgā kopumā Džo dodas atpakaļ uz karadienestu Vilkavišķos, kur ierodas lielā aukstumā. Tas gan netraucē jau tās dienas vakarā iesaistīties lielā uzdzīvē kopā ar biedriem.
Pēdīgi, 7-tā, bij jābrauc. Uz stacijas vēl bij jāuztraucas, kamēr dabūju biļeti un tiku pārpildītā vilcienā iekšā. Pēc Dvinskas dabūju smalki izgulēties. Braucu otrā klasē - iekāpa gan oficieri un nosēdās man blakus, bet atstāja mierā, tā kā es vajadzīgo godu parādīju. Satiku arī Tyszkeviczu un citus huzārus. Pienācu milzīgā aukstumā, tā ka slēgtā karietē pat salu un domāju - nu, smukas izredzes dienestam. Boni mani sagaidīja un stāstīja ar šejienes jaunākām debauches: Maksims un Taube jau otro dienu piedzeras ar oficieri fon Meieru [..], kurš ar visiem dzer brālību, stiepj savā kortelī sievieti, brauc pa ceļiem trokšņodams un šaudams. Pret vakaru šie divi arī ieradās, iedzēruši - pēc tam Meiera денучуки, kas atstiepa mūsu grammofonu un pēdīgi Новожуловs un pats Meiers, pilnīgi iedzēris. Sākās dulla veselību dzeršana ar šņabi un vīnu un mans nabaga vēders, Rīgā tomēr drusciņ atradis no tamlīdzīgiem maisījumiem, neizturēja: izvēmos un tad kā beigts nokritu gultā.
09.01.1912.
Pēc pamatīgas uzdzīves brīvdienās Džo labi izgulējies, laiks kļuvis siltāks un arī nakts dežūra pagājusi salīdzinoši mierīgi - lasot, rakstot, pieskatot zirgus, kuri ne gluži vienmēr grib viņam paklausīt.
Otrdienas rītā biju dabūjis labi izgulēties, par laimi, jo man tūlīt noņēma pa дежурный по конютнь. Laiks paldies Dievam bij palicis daudz siltāks, tā ka nenācās diezcik grūti: lasīju un rakstīju vēstules. Zirgi mierīgi stāv jeb guļ, tikai daži aiz gara laika trokšņo ar savām ķēdēm jeb atraujas vaļā, tad mēģinu uzbļaut viņiem ar “briesmīgu” balsi, bet pats laikam vairāk no tās sabaidos nekā viņi. No rīta divas stundas nogulēju.
14.01.1912.
Džo piedzīvo lielu aukstumu, taču tas netraucē dzīves baudīšanai – nedz izbraukāties ar kamanām, nedz apmeklēt kino, kurā tiek rādīta filma ar Jāzepam jau senāk zināmu franču aktrisi Polaire.
Nedēļas beigās sākās liels aukstums - tūlīt ar divdesmit grādiem un lielām sniegu putām. Svētdien, neskatoties uz aukstumu, izgājām kamanās pabraukāties un tad iegāju kinematogrāfā, kur pavisam negaidīti atradu lielisku filmu - drāmu ar kādu dziedātāju, князь Трухановъ un apache’u, kurā uzstājās Polaire*, kuru Parīzē tikai reiz uz Champs Elysees esmu redzējis (pēc tam ilgu laiku biju tīri iemīlējies viņā). Atnācu kā noburts mājās, kur vēl bij liela dzeršana ar kādu Mariampoles huzāru: kad tas bij aizbraucis, apreibinājos ar etheru un vēlreiz noskatījos burvīgā filmā. Liku uz gramofona (jā, kad nekā cita nav?) spēlēt “пожатый”, turēju pie deguna zīda lakatiņu ar chypre un mēģināju aizmirst, ka esmu smirdošā žīdu teātrī. Kāds sieviets, kāds savāds radījums, pilns pārdabīga skaistuma, kas spīd no viņas neskaistiem vaibstiem. Kāda perversa neaprakstāma mute un kādi savādi valdzinoši kustieni. Nāk vēl klāt, ka Simonei bij stipra līdzība ar viņu, sevišķi mutē.
Tipiskās proscrit baudas: cinema, gramofons, ethers. C’est triste, mais il ne reste que ça a faim.
* Émilie Marie Bouchaud (1874–1939), pazīstama ar skatuves vārdu Polaire - franču dziedātāja un aktrise, pazīstama ar saviem ekscentriskajiem skatuves tērpiem un uzvedību
15.01.1912.
Janvāra vidū Jāzeps savā dienasgrāmatā uzsāk rakstīt sadaļu “Atskati”, kurā analizē savu iepriekšējo gadu dzīvi, idejas, pārmaiņas uzskatos, secinājumus. Šķiet, ka Vilkavišķu aukstums un arī brīvais laiks (iespējams, nakts dežūru laikā) pamudinājis uz garāku rakstīšanu. Sekosim Džo pārdomām par sevi, savu personību un apkārtējo vidi.
ATSKATI
Pagājušais gads mani ļoti daudzām lietām mācījis un esmu gandrīz pilnīgi ar visu mierā tā, kā tas noticis. Līdz šim nekad nebiju skaidri manījis, cik stipri svārstos starp diviem ceļiem – mākslu un dzīvi (saprotu to tā: nodot visus spēkus mākslai jeb dzīvei). Agrāk vienmēr stipri sajūsminājos priekš dzīvesģēnijiem t.i. cilvēkiem, kas māk izdzīvot ļoti interesantu un raibu dzīvi, pie tam paši to radīdami un par citiem savu iespaidu izplatīdami. Gribējās pašam tādam būt: tādi piemēri kā Michel Sevier un cits, ko dzirdēju no Olģerda iz Parīzes un Münchenes, deva šai idejai barību, tāpat kā grāmatas ar ļoti pozitīviem karakteriem (Julien dans “Rouge et Noir” [Stendāla romāns]). Ideja un ideāls bij apmēram sekošie: mākslinieks, kas grozās visās šķirās, dzīvo stingri estētiski (Doriana Greja apstākļi), pie tam ir milzīgi veikls un veikalnieks, lai varētu visas vēlēšanās izvest, un pie tam tomēr neatkāpjas no tīras “lielās” mākslas. Nāca vēl klāt visādas pašmīlīgas idejas – piem., būt no visiem sieviešiem dievināts, būt elegants un skaists – ar vienu vārdu maisījums no Rembrandta, Dorian Grey, Casanova, Julien Sorell, Michel Sevier un visādiem Parīzes zīmētājiem, kā Boutet de Monvel, Fabiano un citiem. Milzīgs lellis-elks, salāpīts no visvisādākām daļām, kurš jau caur to vien bij dem Tode geweiht [lemts nāvei - vācu val.]. Domāju tā: tagad esmu skolā, famīlijā, Rīgā un tāpēc vien jau nekā no visa nevaru izvest, izņemot to, ka vispārīgi izglītojos, audzinājos un rūpējos par eleganci, bet tad nākšu Parīzē, kur būšu viens pats, tūlīt sākšu nopietni strādāt, ātrā laikā pateicoties saviem nodomiem un enerģijai (kuras man toreiz likās daudz) izdarīšu brīnumus, tikšu pie diezkādiem sakariem un milzīgas naudas.
16.01.1912.
Džo raksta brālim, īsi izstāstot pēdējās nedēļas notikumus – atgriešanos pēc atvaļinājuma, aukstumu, jāšanas nodarbības, nakts dežūras un arī filmu (ar aktrisi Polaire), par kuru Jāzeps runāja arī dienasgrāmatā.
Pirmdien 16. (29.) jav.
Cher Ogier,
pateicos par vēstuli un atvainojos par klusuciešanu. Pirmais - nekas nenotiek un otrais - nav vērts rakstīt par tik parastām un prastām lietām kā dzeršanām un officieriem. Pirmā nedēļa pēc отпускъ’a bij diezgan grūta, jo te tagad turas liels aukstums - bez tam tagad jājāj приполной боевойt.i. ar flinti un patronķesi, kas ļoti traucē, sevišķi pie slavenās вольтижировка’s. Mugura krietni tiek sadauzīta caur flintes sitieniem. Reiz bij atkal jādežūrē, bet šoreiz stallī, kur bij drusciņ aukstāks nekā kazarmā. Vakar man bij milzīgs baudījums: kinematogrāfā rādīja vienu smuku drāmu (“страшный гость”), kur Polaire spēlēja galveno lomu un vēl kāds apbrīnojami šiks aktiers. Tiku caur viņas švēra kustībām un lielo perverso muti tā uztraukts, ka vakarā aptiekā apgādāju sev ēteru, apreibinājos un tad gāju atpakaļ viņu redzēt. Caur to, ka pie deguna turēju zīda lakatiņu ar Chypre, dabūju daudz maz ilūziju, ka neesmu smirdošā žīdu kinematogrāfā, bet citur. Bez tam uz manu vēlēšanos gramofons (!) spēlēja vienu iemīļotu čigānu romanci. Tādā kārtā cilvēkam jāmocās šai tuksnesī, lai sev pagādātu acumirklīti baudas (?). Cinema, grammophone, aether - welcher Marasmus! Bez tam mani ļoti iepriecina Excelsiors, kur lasu visādus jokus par Lavalliere (mon beguin), Rue de la Paix un Monsieur Poiret. Vienā vācu avīzē lasīju, ka Kathi Kobus savu zimpeli pēdīgi tomēr pārdevuse. Laikam viņa tagad galīgi nometīsies iekš “Kathis-Ruh” (jeb Kathis Ruhde).
Rīgā ar vienu biedri esmu bijis pie Mr. Trittev, kur tiešām viss ir ļoti godīgi ierīkots. Tagad jau ir pagājušas trīsas nedēļas, ta kā esmu diezgan drošs, ka viss ir kārtībā.
Atraksti man atkal pie reizes un esi sveicināts.
J.
17.01.1912.
Turpinām lasīt sadaļu “Atskati” Džo dienasgrāmatā 1912. gada janvārī. Šoreiz Jāzeps atceras Minhenes laikā piedzīvoto un pārdzīvoto.
Bet tad iznāca tā, ka Olgerds bij Münchenē, mani arī tur aizsūtīja un nu lēnām šie lieliskie nodomi sāka nobalēt: pirmā pusgadā iepazinos ar pilsētu un tikai vēlāk sāku strādāt, bet tā ka caur Olgerda iespaidu jau daudzas epikureiskās sēklas bij manī iekritušas, bet ne diez cik stingri. Otrais iemeslis – nogurdinošā loma, kas man pie viņa bij jāspēlē, kā mierinātājam un vismelnākās melankolijas un hippochondrijas kopējam, trešais – nejaukās vainas turpināšana, kas tikai pavasarī Venēcijā uz īsu laiku tika pārtraukta. Tātad lēnām atkrita viena lieta pēc otras: sevišķi pēdējais man nepatīkami pārsteidza un lauza spārnus. Toreiz, vasarā pēc tam, vainoju tikai O. pasivitāti – bet pats jau ar biju vainīgs, tikai vēl to nesapratu. Tad nu noskrūvēju savu lielo liesmu un priekš nākamā gada noņēmos tikai stingru strādāšanu.
18.01.1912.
Džo dienasgrāmatā apspriež to, ko nozīmē dzīvot “mākslai”, un to, ko nozīmē dzīvot “dzīvei”, nonākot pie secinājuma, ka viņš pats neesot radīts dzīvei (uzskaitot trūkstošo) un līdz ar to pilnībā jāveltas mākslai.
Nācu viens pats uz Parīzi un papriekš kādus četrus mēnešus nodzīvoju tur viens pats, diezgan prātīgi strādādams un blakus tam vārīgi, ne pārmērā ar pilsētu un dzīvi iepazīdamies. Redzēju te skaidrāk nekā Münchenē, iekš kā pastāv īsta aktivitāte, iepazīdamies un novērodams. Izgāju caur kā pirmo dzīves skolu to laiku, kad mēģināju uz Montmartre kā nebūt ar sievietēm ierīkoties (ppiem., satiksme ar Maggye). Tad, pavasarī, uzreiz atbrauca ne tikai Olgerds, bet arī Dzialas un citi pazīstami (Cohens), tā ka metu strādāšanu pie malas un sāku “dzīvot”. Izbaudīju pilnīgi Montmartre dzīvi (Mammi un Līna ar naudu arī nāca laikā) un pēc tam ceļojumos jauna cilvēka dzīvi, kuram nav jāstrādā, kurš labi ģērbjas un kuram vienmēr ir nauda. Un tad, kā kronis visam tam, nāca Francijas ceļojums ar mazo epizodu, kur pirmo reizi bez svešas palīdzības stāvēju īstai sirds affaireai pretim. Šai gadā tādā kārtā dabūju izbaudīt visus stāvokļus, redzēju, kā varētu dzīvot “dzīvei” un kā “mākslai” un vilku visam tam strīpu apakšā. Un te izrādījās, ka es priekš dzīves neesmu radīts, ko ierakstu sev ar zelta burtiem smadzenēs, lai to nekad neaizmirstu. Jo trūkst sekošās priekš dzīves nepieciešamās prasības: skaistums (kurš kalpina cilvēkus, sevišķi sieviešus (bez kuriem jau grūti kur tikt) pat pie mazas inteliģences) jeb liela inteliģence (kas kalpina pat bez liela skaistuma); initiatīve, aktivitāte un enerģija, šī trīsvienība pārvar jebkurus apstākļus un ir panākumu atslēga – (tikai viņām vienmēr vajag būt kopā!). Un tā kā šo lietu nav, tad es esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai, t.i. pēc dzīves panākumiem nedzīties (lai neciestu caur panākumu trūkumu). Saprotu labi, ka tas ir grūts un neskaidrs ceļš. Bet tā kā pirmais (dzīve) man nepieietams, tad izvēlēju otro.
20.01.1912.
Džo pārdomas turpina risināties, atceroties arī Džērsijas salā un citos ceļojumos piedzīvoto, nonākot tomēr pie negaidīta slēdziena, ka “viss mans tips, mans ģīmis, mana miesa, man norāda, ka esmu strādnieka cilvēks”.
Zināms, ka ir vēl mazākas tekas – kompromisi starp vienu un otro. Un gribu labprāt ticēt, ka varbūt galu galā beigšu vienā no viņiem. Tie būtu: cilvēks, kas strādā, bet tomēr liek pastarpu no dzīves aizvilināties (visparastākā parādība) jeb cilvēks, kas vairs darbam nepiegriež svara, bet klusi sev pašam pakavē laiku, mierīgi noskatīdamies un nedzīdamies pēc panākumiem. Kā pēdējais veids (labvēlīgos naudas apstākļos) ir iespējams, to redzēju šo vasaru un sapratu, kad uz Promenade de la Colette Jersey’ā smēķēju siltā pēcpusdienā savu cigāri, jeb iekš Hotel d’Angleterre uz terases pie Genfes ezera dzēru tēju un smēķēju neskaitāmas papiroses, noskatīdamies garāmgājējos.
Bet viss mans tips, mans ģīmis, mana miesa, man norāda, ka esmu strādnieka cilvēks, kurš labāk lai griežas savās fantāzijās tēlos nekā cilvēku starpā – kur lai labāk paliek cilvēki ar glumjiem aukstiem ģīmjiem un nenogurstošu prieku pie dzīvošanas, apiešanās un stāvokļa uzturēšnas.
Sakarā ar sieviešiem esmu manījis, ka man trūkst pirmais, runas dāvana (kas sevišķi daudz nozīmē, kad ar sievieti grib iesākt) un otrais nenogurstoša tiekšanās pēc sievietes. Es vienmēr palaižos uz likteni, gaidu pretimnākšanu un zaudēju visu “lusti”, kad lieta nenāk tik ātri, kā būtu cerējis. Ļoti stipri sajūtu dažkārt zināmu “iekšēju tukšumu” (varbūt bieži nevajadzīgā kārtā). Cik bieži esmu domājis: “Ko tagad cits manā vietā visu būtu izdarījis.” Bet no otras puses drusku ar varu žēloties par likteni, jo bieži mani apstākļi ir bijuši tādi, ka liktens ar nelielu saņemšanos varēja man dāvāt smukus piedzīvojumus un interesantāku saturu nekā tas bij. Kāpēc ppiem. Jersey’ā mūsu panzijā nebij kāda smuka francūziete, kādu to Grandirville’ā daudz bij, kāpēc Verey’ā, kad bijām ar Olgerdu lielā štimmungā, negadījās parastās franču femmes de trente ans, kādu daudz redzējām Evian’ā uz Splendid Hotel terases? Tāpat pa visu to laiku, ko ieņēmu Michel’a smuko, lielo dzīvokli, man nebij nekādu pazīstamu, izņemot dažus draugus, Kochu, Dardeli? Tie būtu vēl ātrāk un skaidrāk veduši pie šiem rezultātiem, kurus augstāk izskaidroju.
21.01.1912.
Šodien, 21. janvārī, dzimšanas diena Mērijai Grīnbergai (dzim. Grosvalde, 1881–1973).
23.01.1912.
Jāzeps ne tikai aktīvi turpina dienasgrāmatu un pārdomas tajā, bet gan arī reizēm uzraksta brālim. Šoreiz, cenšoties noskaidrot kādu nelielu pārpratumu saistībā ar nesen pagājušo Oļģerda vārda dienu uz kuru Džo sūtījis pārsteiguma telegramu. Tāpat brālim tiek izstāstīti galvenie dienesta dzīves jaunumi.
23. janv. (5. febr.) 1912
Cher Ogier,
kas tas ir par savādu pārpratumu ar smalko “sveicinājuma” telegramu? Viņa ir pienākusi pilnīgi pareizā dienā, jo 2-tā februārī ir Tava vārda diena - divdesmitais janvāris pēc mūsu stila, pēc kura tak mēdzam skaitīt savus svētkus (ne 21ā kā Tu raksti). To izpunkteju pēc sava latviešu sienas kalendāra.
Lieta bij tā, ka biju viegli iedzēris, mēs visi kopā izbraukājāmies ar lepnu troiku, biju redzējis kalendāri, ka ir Tava vārda diena, un nosūtīju šo telegramu, jo galvenā izbraukumu iela ved gar pastu un pie mums tā jau ir veca tradīcija sūtīt laiku laikam visādas telegramas, bez sevišķas vajadzības.
Mūsu dzīve tagad laikam drusciņ mainīsies, jo liekas, ka tiksim oficieru sabiedrībā iekšā: tiek runāts par teātra izrādi un oficierskazino, kur man būšot jāpinzelē dekorācijas un citiem jāspēlē utt. Man tagad ar jāšanu iet diezgan labi [..]
Bez tam esam iesākuši intrigas ar divām smukām žīdietēm, ar kurām satiekamies kinematogrāfā un skrejam slidas. Drīzumā projektēts izbraukums slēgtās kamanās… Tieku tagad biežāk pie lasīšanas un esmu izlasījis Достоэвский …. un iesācis Братя Карамазобы. Ļoti interesants rakstnieks, kuram pilnīgi savs stils un kuru vajaga pazīt.
Priecājos, ka Tev ar darbu labi veicas un ceru, ka Tu Munchenes dzīvei nepiegriezīsi vairs nekādas vērības. Lai šie ļaudis s’emmerdent savā starpā! Ja Tu nejauši satieci Коваленский, tad parunā ar viņu pāris vārdus, viņš Tev par mūsu dzīvi kaut ko pastāstīs!
Sveiks!
J.
24.01.1912.
Džo dienasgrāmatā turpina pārdomas par iepriekšējos gados piedzīvoto, nonākot līdz obligātajam karadienestam, kurā viņš atrodas pašlaik. Jāzeps uzskata, ka arī šī situācija ir jāizmanto savā labā, iegūstot no tās iespējami pozitīvāko rezultātu (lai gan pašam sev atzīstot, ka būtu nepieciešama lielāka ziņkārība un zinātkāre).
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Te zināms, kur nevaru viens pats savu mierīgo dzīvi vest, bet jādzīvo līdz ar biedriem un event. officieriem, esmu piespiests pēc iespējas turēties uz zināma augstuma, un kā zaldātam jāiztur zināms лихой [brašs] tonis – negribu būt tāds garlaicīgs utilitārists, kā Volcks. Pēc manām domām no katra stāvokļa, kurā dzīves “straumē” tiek mests, pēc iespējas daudz piemanto. Tāpēc es ar tajā pēc iespējas mēģinu fiziski stiprināties, palikt par dūšīgu jātnieku un iepazīstināties ar visādiem krievu tīpiem.
Galvenais, kas cilvēkam dod cilvēka zināšanu un panākumus ir – “Die Neugier” [zinātkāre], kura man pilnīgi trūkst. Bieži saku sev – “šo tīpu vajadzētu izpētīt” jeb “kāpēc šim cilvēkam tādi uzskati” – bet trūkst ziņkārības – zināms dvēseles slinkums un gurdums.
25.01.1912.
Džo sūta māsiņai Margarētai pastkarti no Vilkavišķiem – tajā labi redzam humora un sapratnes līmeni, kas pastāvēja starp abiem. Jāzeps ir priecīgs par saņemto koši ilustrēto žurnālu.
Many thanks, baddest, nastiest, ugliest, horridest girl, for the Femina*. I am quite well - and so are you, I hope?
Joe
*Franču ilustrētais žurnāls, kas iznāca no 1901. līdz 1954. gadam; visticamāk, ka Jāzeps no Māsas saņēmis 1. februāra numuru (ņemot vērā kalendāru atšķirību), par kuru pāris dienu vēlāk sūta pateicības pastkarti
26.01.1912.
Šoreiz Jāzepa dienasgrāmata stāsta par kādu jaunu iepazīšanos, kas padara ikdienas dzīvi mazliet citādāku – gan slidotavā, gan kino, gan kopumā.
Reiz kādā piektdienā nācām no dienesta ar kamanām mājās, un uz ceļa ieraudzīju žīdu meiteni, kuras smukais ģīmis man uzkrita – agrāk nekad nebiju viņu pamanījis. Tūlīt pēc tam atkal viņu satiku – man likās, ka viņa uzsmaida – un izkāpu ar Taube tūlīt ārā, viņai (un diezgan riebīgai draudzenei) sekodami. Viņas gāja slidas skriet un es iesāku ar viņām runāt. Viņas lāgā neatbildēja, tā ka visa iepazīšanās iznāca drusku smieklīgas un neveikla, kā vienmēr sākums, bet tad pats ar sāku slidas skriet un lieta gāja labāk. Teicu viņai parastās lietas (par apslēptām bēdām u.t.t.), glaimoju un norunāju kinematogrāfā satikties. Biju nodomājis viens pat aiziet, bet ieradās kornets Meiers, kurš pie mums piedzērās un ar kuru tad aizgājām [..] Dabūju tikai pāris vārdus ar meiteni parunāt un nevarēju blakus sēdēt. Par to biļetu kontrolier ar Mefistofeļa ģīmi man izstāstīja, ka viņa esot viņam apsolījuse naudu, ja viņš ierīkošot tā, ka dabonu blakus viņai sēdēt. Dienu pēc tam sēdēju mājās, neapģērbies, ap kādiem astoņiem vakarā, kad vairākas reizes dzirdēju pie slēģiem klauvējot. Pēdīgi ienāca prātā, ka tās meitas varbūt to dar, ātri apģērbos un arī atradu viņas ārā. Pastaigājāmies pa ielu un norunājām atkal satikties uz slidotavas. Otrā dienā tur biju, bet viņa tik vēlu nāca, ka aizgāju, tīšām vairs neskrēju, noskatījos pāris minūtes bez slidām un tad lēnām aizgāju. Zināms viņa tūlīt nāca pakaļ, bij manījuse. Gājām ilgāku laiku pa upi tāļāk, tad Taube aizgāja un paliku viens pats ar viņu. Runāju visādas lietas, pēdīgi saņēmos un no rokas pārgāju uz muti. Viņa man gan atbīdīja un dusmojās, teicās “оказывается что Вы такой же, как все [izrādās, ka Tu esi tāds pats kā visi pārējie]”, bet bij manāms, ka tur nav daudz nopietnības iekšā. Tomēr vairs pirmā vakarā nekā nedarīju, tāpat ne otrā, kur atkal pastaigājāmies – tikai runāju daudz, lai sagatavotu. [Viņai kā galvenais attrait pārsteidzoša līdzība ar Phyllis Daie, uzbudinošo anglieti]. Izrādās, ka viņa ļoti patīkams meitēns – vārds arī godīgs, nemaz ne žīdisks, Anna – bet milzīgi jauna: 16 gadu! Jocīgi, ka man vienmēr ar maziem meiteņiem darīšanas!
26.01.1912.
Džo jau atkal raksta brālim – laiks kļuvis siltāks, un viņš šķiet labā noskaņojumā, lai gan mazliet traucē mieža grauds, kā arī skumdina ziņas par dienesta biedra nelaimīgajiem jaunumiem.
26. janv. (8. febr.) 1912
Cher Ogier, pateicos par vēstuli un pastkarti, priecājos ļoti, ka Tev ar strādāšanu labi iet. Man iet labi, esmu daudzmaz vesels, atskaitot vienu mieža graudu, un šodien labā štimmungā, jo laiks uzreiz ir palicis siltāks (visu pagājušo nedēļu bij tīri moskovitisks aukstums - līdz 20). Esmu caur vienu žīdu dabūjis labus vācu cigārus un bez tam dzīves (tejienes dzīves, zināms) garlaicīgums ir drusciņ pārtraukts caur intrigu ar mazu, smuku žīda meiteni. Viņa drusciņa atgādina Tatu un ir ļoti patīkama, caur ko atkal reiz esmu pierādījis savu pareizo instinktu - draudzenes visas liekas būt ļoti garlaicīgas un nepatīkamas [..]
Citādi te vēl bij ļoti bēdīgs notikums: Celmiņš vakar dabūja telegramu, ka viņa mazais brālītis (4 gadi) nomiris… Tāpēc milzīgi ienīstu telegramas - vienmēr liekas, ka tur kāda nāves ziņa iekšā. Viņš šodien aizbrauc, ļoti bāls un satricināts.
Dzīvo sveiks un raksti.
J.
Sveicini Dzialasu, ja satieci, un citus pazīstamos.
27.01.1912.
Jāzeps aizvien vairāk piemin to, ka jāšanā viņam ejot labi un ka reizēm viņš pat saņem par to uzslavu, kas, viennozīmīgi, sagādā prieku. Pavasarī gaidāmas arī jāšanas sacensības!
Jāšanā man iet labi, jo tāpēc, ja uz masļeņica būs zināms concours hippique [zirgu sacensības], tad tagad vienmēr jājam bez полная дьевая [pilna deva]. Taisām вольтижировка pa visu Menége: esmu reiz piecus lēcienus taisījis un divas reizes no Дорощнинь’a “хорошо” dabūjis, ko viņš mums reti saka.
29.01.1912.
Džo dienasgrāmatā apraksta brīvās dienas izklaides – tikšanos ar biedriem (kā gan citādi!), došanos uz meiteņu ģimnāzijas ballīti, kā arī vakara piedzīvojumus ar nesen iepazīto meiteni.
Svētdien, 29-tā bij atkal tipiska “savvaļnieka” diena, jeb varētu teikt “ulanu diena”. Vakaru priekš tam bijām piedzērušies un tikai piecos gājuši gulēt. Cēlāmies vienos un atkal piedzērāmies, ienāca фонъ Мейеръ un Наркевич, bezgalīgas koņaka glāzītes pazuda viena pēc otras. Vēlu no turienes aizgājām (Maksims vēl dzēra ar Narkevicu un bij vēlāk [..] mājās, piedzēruši, un visā ātrumā pārģērbāmies, un tad aizlaidām uz женская гимназия, kur notika lielā loterija ar dejošanu. Gāju uz turieni, lai atrastu meiteni un zināms tūlīt uz viņas uzdūros. Gāju kādu laiciņu augšējās istabās, laikam pat dejoju, bet drīz ar viņu nosēdos pie loga garderobes istabā un tur tad tā liekas esmu nosēdējis no 7-iem līdz 12-iem. Manīju visskaidrāko pretimnākšanu un labi izlietoju savu pirmo vakaru, kur viņa, kleitītē, man bij ļoti tuva. Smukais meitēns ar lielo, skaisto muti un mazo, slaiko miesu tur tik mīļi sēdēja uz loga un ar iemīlētu skatu lūkojās uz mani (mazākais uz uniformu, ko viņa arī pirmo reizi apbrīnoja), ka man šīs piecas stundas pagāja ļoti nemanot. Bez tam amizanti apstākļi: pustumsā garderobes istaba, par kuru katru acumirkli skrien skolnieces, tā ka skūpsti iznāk īsi un divkārt kaislīgi. Pirmo reizi ar bij tiešām baudas. Līdz tam aukstumā un slapjos mēteļos vairāk biju visu to darījis tāpēc, ka vajadzēja to darīt. Divpadsmitos viņi visi vēl aizgāja kādā klubā – Taube bij ar visiem meiteņiem iepazinies un kā dulls dejojis un Meiers ar ģimnāzistiem strīdējies un šāvis. Es meiteni aizvadīju mājās un tad pats gāju gulēt, bet nemaz nevarēju iemigt [..]. Nepatīkamas pie šīs lietas ir tās rīvēšanas visādiem ģimnaziastiem un žīdiem, kuras man drīzi vien nāksies, jo tādā niecīgā pilsētiņā viss dubulti uzkrīt, un var iznākt visādas “šmuces”.
30.01.1912.
Mēneša beigās Jāzeps saņēmis lieliskas ziņas – iespēju uz pāris dienām doties uz mājām!
Nekavējot laiku, braukšana prom notiek jau nākamajā dienā.
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Pirmdienas vakarā, pēc tam, kad meiteni vēlreiz bju saticis, Новожиловъ’s mums nesa prieka ziņu, ka dabonam отпуск’u uz piecām dienām, ko svinējām ar kopēju piedzeršanos. Otrdien sapakājām lietas un aizbraucām trīsi: Taube palika bez naudas un Celmiņš jau īsi priekš tam bij aizbraucis – viņam nabaga puisim bij nomiris mazais brālīts.
