1941. gada 14. jūnijā visā Latvijā aizturēja un nezināmā virzienā aizveda 15 443 cilvēku. To, cik cilvēku piedalījās izsūtīšanās, precīzi nav zināms, taču apmēram trešdaļa no tiem bija latvieši.
„Pirmām kārtām piedalījās tie, kas bija čekisti, kas strādāja milicijā,” saka vēsturniece Daina Bleiere. „Piedalījās komunistā - gan ierindas komunisti, gan tie, kas ieņēma vadošus amatus, piedalījās arī tie, ko sauca par padomju aktīvistiem - komjaunieši, dažkārt aktīvi cilvēki, kas gribēja iesaistīties varas struktūrās. Diezgan daudz piedalījās arī strādnieku gvarde,” norādīja Bleiere.
To apstiprina Latvijas Valsts arhīva eksperta Aināra Bambala dokumentos atrastais. „Apstiprināt Šalmu Jēkabu Miķeļa dēlu par Aizputes apriņķa NKVD daļas priekšnieku, Kuldīgas daļas priekšnieku - Sproģis, Tutinu Vincu Antona dēlu - Ludzas apriņķa priekšnieku, Renholdu Pēteri Jēkaba dēlu - Jēkabpils apriņķa priekšnieku - te ir virkne uzvārdu un kompartijas centrālo biroju pagrīdnieki, tādi kā Elmārs Briedis, Kroms un citi, ko nozīmēja par apriņķa priekšniekiem,” saka Bambals.
Visi šie cilvēki vēlāk piedalījās arī tautiešu izsūtīšanā, parakstot lēmumus, kas sagandēja tūkstošiem dzīvju. „Es pieļauju, ka daļa bija tādi, kas īsti nesaprata, kur viņi ir iesaistīti, bet visā visumā var teikt, ka tie, kas bija komunisti, aktīvisti, strādnieku gvarde, komjaunieši - šie cilvēki visā visumā atbalstīja šo akciju,” skaidro Bleiere. „Viņi uzskatīja - tie, ko izsūtīja, kas tie bija viņu uzskatā - buržuji, ekspluatatori, Ulmaņa laika elite. Viņi paši lielākoties nāca no sabiedrības apakšslāņiem, no strādniekiem, no zemniekiem, viņiem pašiem personiskas saites praktiski nebija nekādas ar šiem cilvēkiem. Viņi būtībā arī uzskatīja, ka viņi to ir pelnījuši,” skaidro vēsturniece.
Sodu par genocīdu pret latviešu tautu saņēmuši tikai daži, piemēram, Alfons Noviks un Mihails Farbtuhs, kuru apsūdzēja 60 ģimeņu izsūtīšanā.
„Pēc gada tiesa atzina, ka Farktuhs ir vainīgs 31 ģimenes izsūtīšanā, bet, kad lieta aizgāja līdz tiesai, viņš pats atzinās tikai vienas ģimenes izsūtīšanā no Daugavpils,” norāda Bambals. „Farktuhu apsūdzēja par noziegumiem pret cilvēci un genocīdā, kas faktiski paredz mūža ieslodzījumu. Tiesa viņam piesprieda septiņus gadus, no kuriem pēc gada Augstākā Tiesa to samazināja līdz pieciem gadiem, un vēl pēc gada viņš iesūdzēja Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā par necilvēcīgiem apstākļiem cietumā un pieprasīja no Latvijas valsts 31 000 eiro. Valsts samaksāja 5000 sāpju naudu un 1000 eiro par tiesas izdevumiem. Cik ciniski, nekaunīgi, varbūt arī nožēlojami mūsdienu Latvijas valstī šāda tiesāšanās ar čekistiem, es saukšu visīstākajā vārdā - noziedzniekiem, kas mūsu tautu ir izsūtījuši,” saka vēsturnieks.
„Arī pēc tam nevarētu teikt, ka viņi būtu izrādījuši pēc kara gados īpašu nožēlu par to, ka ir piedalījušies šajās akcijās, vai par to, ka šie tā saucamie tautas ienaidnieki ir izsūtīti,” viņu papildina Bleiere.
Bambals uzsver, ka Noviks savu izdarīto nekad nav nožēlojis. „No tiem izteikumiem, ko Noviks pirms tam ir publiski paudis - viņš teica, ka neko nenožēlojot, viņš bija pārliecināts, ka rīkojas pareizi, cīnās par padomju varu Latvijā, labāku dzīvi latviešu tautai un neko nenožēlojot. Viņš esot kārtīgi pildījis savu darbu,” teica Bambals.
