«Laimes zeme Amerika»: Reisa Liepāja-Ņujorka-Helifeksa kuģu līkloči Atlantijas okeānā

Pagājušā gadsimta sākumā Liepāja kļuva par cariskās Krievijas emigrācijas centru. Līdz Pirmajam pasaules karam simtiem tūkstoši Krievijas impērijas iedzīvotāju izvēlējās mērot tālo ceļu pāri Atlantijas okeānam, lai rastu laimi visu iespēju zemē – Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Izceļošanu nodrošināja vairāki pārvadātāji, kuri šim mērķim izveidoja specializētus pasažieru kuģu reisus. Starp tiem arī 1899. gadā dāņu kuģniecības magnāta Hansa Niela Andersena (Hans Niels Andersen, 1852–1937) uzņēmuma "Austrumāzijas kompānija" ("East Asiatic Company") dibinātais meitas uzņēmums "Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrība" (Russian East Asiatic Steamship Co). Tieši šī kompānija kopš 1906. gada vasaras Krievijas–Amerikas līnijā (Russian American line) nodrošināja reisu Liepāja–Roterdama–Ņujorka, bet vēlāk maršrutam pievienojās Kanādas ostas pilsēta Helifeksa. Šis būs stāsts par šajos braucienos iesaistītajiem kuģiem, apkalpes komandām un pasažieriem.

ĪSUMĀ:

Apkalpe un kuģi

"Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības" pārvadājumus reisā Liepāja–Roterdama–Helifeksa–Ņujorka īstenoja vairāki pasažieru tvaikoņi: "Lituania", "Estonia", "Birma", "Kursk", "Czar" u.c. Daudzi no tiem tika būvēti Lielbritānijā, un uz saviem klājiem varēja uzņemt vairākus simtus cilvēku. Viens no lielākajiem šajā pasažieru pārvadājumu līnijā iesaistītajiem kuģiem bija 1910. gadā Skotijā būvētais un Liepājas ostā pierakstītais tvaikonis "Kursk". Savā pirmajā braucienā uz ASV megapoli Ņujorku kuģis ar 900 pasažieriem uz klāja devās tā paša gada 20. oktobrī. "Kursk" svars sasniedza 7858 bruto reģistra tonnas (BRT), un tas spēja uzņemt ap 1600 pasažieru. Protams, uz tādu 20. gadsimta sākuma gigantu kā britu kuģu kompānijas "White Star Line" paspārnē esošā 45 tūkstošus bruto reģistra tonnu smagā okeāna lainera "RMS Olympic[1]" fona "Kursk" nebija nekas īpašs. Kā savulaik par citu "Krievijas–Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības" kuģi "Estonia" rakstīja H. Eldgasts, tad "(..) salīdzinot ar okeana tērauda gigantiem, viņa nav vairāk kā Agenskalna tvaikonītis."[2] Neskatoties uz to, šāda izmēra un tilpuma kuģi bija toreizējo pasažieru pārvadājumu pamatā.

Skats uz Ņujorkas ostu, 20. gadsimta sākums.
Skats uz Ņujorkas ostu, 20. gadsimta sākums.

Maršrutu no Liepājas līdz Ņujorkai tvaikoņi veica apmēram 12–14 dienās, bet citreiz ilgāk. Pasažieru skaits variēja atkarībā no kuģa lieluma, gadalaika un citiem faktoriem. Pārsvarā tas svārstījās ap 300–800, tomēr atsevišķos gadījumos pārsniedza vairāk par 1000 cilvēkiem.

Lai nodrošinātu visas nepieciešamās funkcijas tālo reisu laikā, uz kuģiem atradās liels apkalpes locekļu skaits.

Protams, tas bija atkarīgs no kuģa lieluma. Piemēram, uz viena no mazākajiem "Krievijas-Amerikas līnijas" tvaikoņiem "Birma" brauciena laikā pamatā strādāja apmēram 90-100, bet uz "Kursk" – 120-150 apkalpes locekļi. Reisos devās ne tikai kapteiņa palīgi, matroži, mehāniķi, kurinātāji, bet arī pavāri, ārsti, telegrāfisti, frizieri un pat ceļojošais muzikantu ansamblis.

Kuģu apkalpes veidoja starptautiska komanda – krievu, latviešu, igauņu, ebreju, dāņu u.c. tautību speciālisti. Nereti tieši latvieši ieņēma vadošos amatus šo pasažieru-kravas tvaikoņu apkalpēs, tostarp pildīja kapteiņu pienākumus. Kuģi "Kursk" vairākus gadus vadīja kapteinis Alfrēds Kiršfelds (1875–1952), tvaikoni "Lituania" kapteinis Kārlis Cērps (1875–1931), savukārt par kuģa "Estonia", "Birma" 1. stūrmani un vēlāk tvaikoņa "Czar" kapteini strādāja Jānis Smiltnieks (1876–1952). Kuģu apkalpēs darbojās starpkaru Latvijā un ārpus tās robežām pazīstamas personības, piemēram, "Kursk" mediķis Jānis Alksnis (1882–1930) vēlāk kļuva par Daugavpils Kara slimnīcas priekšnieku, bet kancelejas pārzinis Eduards Bīriņš (1883–1971) darbojās kā diplomāts, pildot ģenerālkonsula pienākumus Londonā.

Lai gan kuģu komandas pamatā veidoja vīrieši, tomēr uz to klājiem atradās arī sievietes, kuras galvenokārt pildīja kalpotāju pienākumus. Piemēram, tvaikoņos "Kursk" un "Lituania" strādāja Lina Gintere, Elza Kiake, Jūlija Kalinasa, Made Krauze u.c. Dažkārt daiļā dzimuma pārstāves ieņēma citus amatus, tostarp tādus, kas tā laika sabiedrībā galvenokārt asociējās ar "vīriešu darbu". Par kuģa "Lituania" kurinātāju strādāja Frida Usdande, kas drīzāk vērtējams kā izņēmuma gadījums, nevis likumsakarība.    

Sadzīves apstākļi

Kuģu pasažieri atkarībā no vēlmēm un savām finansiālajām iespējām varēja iegādāties biļetes trīs klasēs: 1. – 170, 2. – 135 un 3. (emigrantu kajītes) – 85 rubļi. Līdz ar to pasažieru sadzīves apstākļi atšķīrās, sevišķi 3. klases iemītniekiem. Samērā omulīgajās augstākās klases kajītēs iekārtojās daļa apkalpes un 1.–2. klases pasažieri. Viņi saņēma labu pārtiku, arī alkoholiskos dzērienus u.c. Tomēr absolūtu vairākumu veidoja zemākās 3. klases pasažieri, kuri pamatā bija nabadzīgi Krievijas impērijas iedzīvotāji.

Skats uz tvaikoņa “Kursk” klāju, 1910.–1914. gads.
Skats uz tvaikoņa “Kursk” klāju, 1910.–1914. gads.

Daudziem brauciens uz Ņujorku bija tālu no romantisku ceļojumu aprakstos sastopamajiem stāstiem. Rakstnieks Haralds Eldgasts (1882–1926) uz tvaikoņa "Estonia" klāja pieredzēto aprakstīja sekojoši: ""Estonia’s" emigranti ir izdalīti pa trīs galvenajām telpām. Vienā – neprecējušies vīrieši vai tādi, kuri brauc bez ģimenes, otrā – tādas pat sievietes, un trešā – ģimenes. Ie-ejot šajās telpās, vispirms ir jāpārvar riebīga smaka, kura sitās degunā. Jūras slimībai plosoties uzturēšanās viņās ilgāk par 3-4 minūtēm top absoluti neiespējama. Smirdošā, krēslainā pagrabā valda vislielākā kņada. Bērni raud un kliedz, sievietes baras vaj sarunājas skaļi savā starpā. Ceļotāji sēd vai uz savām kojām, vai pie galdiem uz aizsaiņiem, no kuriem saceļ improvizētu sēdekļus." (..) Arī tīrības ziņā mūsu ķēķis izskatījās tāds, kā tiem, kuri nevēlējās samaitāt savu apetīti, nebij ieteicams viņā biežāk ieskatīties".[3]

Pēc rakstnieka vērtējuma arī pārtika šīs klases pasažieriem nebija tā labākā: "Visraibāk šajās telpās iet pa emigrantu ēdināšanas laiku. Katram jau iepriekš iedalīts viens metāla šķīvis, karote, nazis un dakšiņas un divi gabaliņi cietas dāņu maizes, kura dēļ savas bezgaršības un cietuma liekas būt cepta no zāģu skaidām. (..) Vakaros ēdiens bieži pastāv no "zaļas" siļķes, 4–5 novārītiem, nemizotiem, ūdeņainiem kartupeļiem un gabalu melnas maizes. (..) Gaļa uz kuģa bieži vien tiek sagatavota bezgaršīgi, bieži nepietiekoši izvārīta."[4]

Pretējas domas paudis Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijas Īpašo lietu departamenta 3. nodaļas vadītājs Aleksejs Putilovs (Алексей Путилов, 1876–1931). Darba vizītes laikā Liepājā 1911. gadā augstā amatpersona viesojās uz kuģa "Kursk" klāja: "Izņemot pirmās un otrās klases telpas apskatītais tvaikonis "Kursk", paredzēts 1700 emigrantiem, turklāt tajā iekārtotas nodaļas priekš ģimenēm un vientuļiem vīriešiem un sievietēm. Šis nodaļas sastāv no lielām gaišām telpām virs ūdens, ar divstāvīgām dzelzs gultām-nārām, matračiem, spilvenu, pārvalku un segu. Naktī deg elektrība, pieejamas īpašas ēdamzāles, kuras kalpo arī par izklaides zālēm."[5] Šādas viedokļu atšķirības varētu būt skaidrojamas gan ar abu personu ieņemamajiem amatiem, gan ar to, ka tie pausti dažādos avotos. Proti, A. Putilovs to darīja oficiālā ziņojumā Krievijas impērijas amatpersonām, savukārt H. Eldgasts aprakstīja savus iespaidus autobiogrāfiskā romānā pāris gadus pēc Latvijas Republikas proklamēšanas.

Tvaikoņa “Czar” 1. klases pasažieri un apkalpes locekļi ceļā no Ņujorkas uz Liepāju, 1913. gada 18....
Tvaikoņa “Czar” 1. klases pasažieri un apkalpes locekļi ceļā no Ņujorkas uz Liepāju, 1913. gada 18. maijs – 1. jūnijs.

"Laimes zeme Amerika"

"Sapni par Ameriku" loloja ne tikai kuģu pasažieri, bet arī to apkalpojošais personāls. Nereti daudzi jūrnieki nonākot galamērķī Ņujorkā īstenoja bēgšanu un kuģu komandu sastāvā vairs neatgriezās. Šādus gadījumus piefiksēja vairāku tvaikoņu kapteiņi. Tā 1911. gada 25. aprīlī "Lituania" kapteinis K. Cērps ziņoja, ka atrodoties Ņujorkā no kuģa dezertējuši: kurinātāji Eduards Dzirkalis, Jānis Sārts, pavāra palīgs Mihalovskijs u.c., kopumā septiņas personas. Līdzīgs incidents tā paša gada augustā notika uz cita "Krievu-Amerikas līnijas" tvaikoņa "Kursk". Pēc kapteiņa A. Kiršfelda sniegtās informācijas Ņujorkā dezertēja septiņi tvaikoņa komandas locekļi. Atgriežoties Liepājā, par šo gadījumu kapteinis Kiršfelds informēja arī vietējās tiesībsargājošās iestādes – policiju. Identisku ziņojumu par septiņu komandas locekļu bēgšanu 1911. gada oktobrī sastādīja un Krievijas impērijas ģenerālkonsulam ASV nosūtīja tvaikoņa "Birma" kapteinis Ludvigs Stulpins (Liudvikas Stulpinas, 1871–1934). Pēc viņa teiktā, lielākā daļa no "pārbēdzējiem" uz kuģa klāja darbojās tikai nedaudz vairāk par mēnesi, savukārt 35 gadus vecajam kalpam Ivanam Kaunasam tas bija pirmais "darba brauciens". Tamlīdzīgu pārkāpumu gadījumā draudēja kriminālatbildība – divi līdz četri mēneši cietumā. Turklāt, ja vainīgie netika notverti, tad pēc diviem gadiem šādam pārkāpumam iestājās noilgums, kas nozīmēja, ka likumpārkāpēji sodu nesaņēma.

Ceļā uz "Titānika" traģēdijas vietu

Reisa Liepāja–Ņujorka–Helifeksa tvaikonis "Birma"[6] 1912. gada 14./15. aprīļa naktī bija viens no tiem kuģiem, kurš saņēma SOS signālu no Atlantijas okeānā grimstošā pasažieru lainera "Titāniks". "Birmas" kapteinis L. Stulpins šos notikumus raksturoja sekojoši: "Pulksten 11 un 55 min. naktī mēs uzķērām (..) "Titanika" telegramu, ka apmēram uz 41,7 ziemeļu platuma un 50,4 austrumu garuma grādiem ar tvaikoni notikusi nelaime. Mes atbildejam, ka steidzamies palīgā un tūlīt mainījām kursu, nogriezamies uz aprakstīto vietu."

Tomēr kuģis atradās pārāk tālu no traģēdijas epicentra (vairāk nekā 100 jūras jūdzes jeb apmēram 185 kilometrus). Aptuveno negadījuma vietu "Birma" sasniedza vairākas stundas pēc tam, kad "Titāniks" jau atradās okeāna dzelmē. Vairāk nekā 700 "Titānika" pasažierus uzņēma britu tvaikonis "Karpatija" (Carpathia), kurš no "Birmas" piedāvātās palīdzības atteicās. Kapteinis L. Stulpins to dienu raksturoja šādi: "Visa nakts pagāja nemitiga darba un pulksten 7 un 30 minūtes no rita mes ieradamies aprakstītajā vieta, bet "Titāniku" tur neatradām. Mums priekša bija milzigs ledus lauks, bet apkart regojas peldosi ledus kalni. Bij ledus lauka, tur bija kādas 35 verstis plats, vareja saredzet kada tvaikona dumus. Mes iesākam ar to sarunaties. Izradijas ka tas ir "Carpatia". Pabraucis vel kadu gabalu uz to pusi, kur "Titaniks" isteniba bija atradies es pārliecinajos, ka traģēdija ir jau notikusi un mūsu palīdzība nav vairs vajadzīga."[7] Nākamajos gados publiskajā telpā šo nesaprašanos saistīja ar uz kuģiem esošajām dažādajām telegrāfu ("De Forest" un "Marconi") iekārtas sistēmām un tvaikoņa "Karpatija" nevēlēšanos saņemt palīdzību no "Birmas" apkalpes.

Jāpiebilst, ka 1912. gadā tvaikonim "Birma" uzticēja nogādāt 181 Krievijas impērijas sportistu uz 5. vasaras olimpiskajām spēlēm, kuras norisinājās Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Olimpiādes medaļnieku vidū bija toreizējais Rīgas Politehniskā institūta students Haralds Blaus[8] (1885–1944), kurš ieguva bronzas godalgu māla baložu šaušanas disciplīnā.

Tvaikoņa "Czar" un tās komandas varoņdarbs

1913. gada oktobra pirmajās dienās jaunākais no Liepājas–Ņujorkas–Helifeksas līnijas tvaikoņiem "Czar"[9] atradās kārtējā reisā Atlantijas okeānā. 10. oktobrī ap pusdienlaiku kuģa apkalpe no angļu tvaikoņa "Carmani" saņēma ziņu, ka aizdedzies britu kuģis "Volturno". Tvaikonis atradās ceļā no Roterdamas uz Ņujorku, un nelaimes brīdī uz tā bija 657 pasažieri un apkalpes locekļi. Pēc šīs informācijas saņemšanas "Czar" kapteinis J. Smiltnieks deva pavēli doties palīgā nelaimē nonākušajam tvaikonim.

Kapteinis J. Smiltnieks uz tvaikoņa “Czar” klāja, 1913. gada 9. oktobris.
Kapteinis J. Smiltnieks uz tvaikoņa “Czar” klāja, 1913. gada 9. oktobris.

Ap tās pašas dienas pusnakti kapteinis J. Smiltnieks kopā ar saviem kolēģiem sasniedza nelaimes vietu un, neskatoties uz sarežģītajiem glābšanas apstākļiem (lielo vēju un augstos viļņus), kā arī diennakts tumšo laiku, uzsāka "Volturno" pasažieru evakuāciju. Par tās nakts notikumiem drosmīgais kapteinis rakstīja: "Pēc grūtiem manevriem piekļuvām degošam "Volturno" gluži tuvu virsvēja pusē. Nolaidām ūdenī glābšanas laivu pirmā palīga J. Zemtura[10] vadībā, piedaloties arī ceturtam palīgam Veidnerim[11]. Tikai maza daļa degošā "Volturno" vēl nebija aizņemta no liesmām un tumšajā rudens naktī rēgojās spokaini virs viļņiem. Augstāk uz kuģa atrodošies priekšmeti un uzbūve meta tumšu ēnu uz tvaikoņa klāju, tā ka nebija iespējams saredzēt kādu dzīvību. Domāju, ka uz degošā kuģa vairs nav neviena cilvēka. Nolaidām glābšanas laivu, tikai, tā sakot, sirdsapziņas nomierināšanai. Pēc laiciņa redzējām mūsu glābšanas laivu atgriežamies. Devu rīkojumu laivu uzņemt atpakaļ uz kuģa. Liels bija mans pārsteigums, kad no glābšanas laivas dzirdēju saucam, lai sagatavojoties izglābto uzņemšanai."[12]

Pasažieru glābšana notika sekojoši: "Lai ērtāk un ātrāk varētu uzņemt izglābtos, pavēlēju pierīkot pie laivu devitiem divus bocmaņa krēslus, ar kuru palīdzību varējām pacelt pa divām personām uz reizi, mazos bērnus uzvilkām stipros maisos ar aizsietiem galiem, lai viņi neiekristu jūrā."[13]

Glābējiem grūtības sagādāja vispārējais haoss un panika: "Glābšanas laivai sasniedzot kuģi, glābējiem atklājies šausmīgs skats. Nelaimīgie izmisumā klieguši dažādās valodās pēc glābiņa, un stiprākie laidušies gar kuģa sāniem pa nolaistām virvēm glābšanās laivā ar tādu sparu, ka glābēji baidījušies, ka laiva nenogrimst ar visiem. Tamdēļ viņi steidzīgi atstājuši degošo kuģi."[14]

Austot dienasgaismai, arī pārējie desmit traģēdijas vietā esošie kuģi sūtīja savas glābšanas laivas. Sarežģītajos apstākļos "Czar" komanda spēja izglābt vairāk nekā 100 cilvēku, bet pārējie pasažieri atrada patvērumu uz "Krooland", "Devonian", "Seydlitz" u.c. glābšanas operācijā iesaistītajiem kuģiem. Diemžēl ne visus cilvēkus izdevās izglābt, jo apmēram 136 no viņiem gāja bojā.

Tvaikonis “Czar”, 1912.–1914. gads.
Tvaikonis “Czar”, 1912.–1914. gads.

Par drošsirdību un nesavtīgu profesionālo pienākumu pildīšanu kapteinis J. Smiltnieks no Krievijas Impērijas amatpersonām saņēma Sv. Annas ordeni, savukārt pārējie komandas locekļi atzinības medaļas "Par uzcītību". 1914. gada martā Lielbritānijas karalis Georgs V (George Frederick Ernest Albert, 1865–1936) kapteini Smiltnieku apbalvoja ar sudraba kausu,  stūrmani J. Zemturi – ar tālskati, savukārt pārējos apkalpes locekļus – ar medaļu "Sea Gallantry Medal".


[1] Kuģa ietilpība sasniedza 2500 pasažieru un 1000 apkalpes locekļu.

[2] Eldgasts, H. (1924). "Pa okeanu". Cēsis un Rīga: "O. Jēpes izdevniecība", 30.–31. lpp. Citātos saglabāta autora oriģinālā rakstība.

[3] Turpat, 78.–79. lpp.

[4] Turpat, 78.–79. lpp.

[5] Хаеш, А. И. (2003). "Еврейская эмиграция по материалам фонда Департамента общих дел МВД в РГИА". Петербургский институт иудаики. Pieejams: https://berkovich-zametki.com/AStarina/Nomer2/Chaesh1.htm

[6] Kopš 1913. gada – "Mītava".

[7] Weetejas ziņas. "Liepājas Atbalss", 19.04.1912, 3. lpp.

[8] Plašāk skat. Zeļenkovs, A. (2022). "Haralds Blaus". Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/103196

[9] Būvēts 1912. gadā Glāzgovā.

[10] Domāts tvaikoņa "Czar" 1. stūrmanis Jānis Zemturis (1880–1967).

[11] Domāts 4. stūrmanis Fricis Veidners (1883–1942).

[12] Smiltnieks, J. Krievu-Amerikāņu līnijas tvaikoņa "Car" piedalīšanās degošā angļu tvaikoņa "Volturno" glābšanā, Ziemeļatlantijas okeānā, 10. okt. 1913. g.  "Jūrnieks", Nr. 4, 1934, 158. lpp.

[13] Turpat, 158. lpp.

[14] Turpat, 158. lpp.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti