Pirmā pasaules kara noslēgumā, atdzimstot Polijas valstij, tās līdera Juzefa Pilsudska vīzija bija izveidot kādreizējā Polijas–Lietuvas valsts teritorijā konfederāciju, kurā ap Poliju grupētos jaunās Lietuvas, Baltkrievijas un Ukrainas valstis. Tas nozīmēja konfrontāciju ar Padomju Krieviju, kura tiecās atgūt ietekmi visā bijušās impērijas teritorijā.
1919. gadā, kad risinājās izšķirošās Krievijas pilsoņkara cīņas, Polijas armija ieņēma lielāko daļu Baltkrievijas un Rietumukrainu. 1920. gada aprīlī poļi noslēdza vienošanos ar Ukrainas republiku un kopīgā uzbrukumā maijā ieņēma Kijivu. Taču Sarkanā armija, uzvarējusi galvenās "balto" armijas, tobrīd varēja vērst pret poļiem savus labākos spēkus. Jau jūnija sākumā Semjona Budjonnija komandētā jātnieku armija satrieca poļus un ukraiņus pie Kijivas, bet jūlijā uzbrukumā pārgāja arī Mihaila Tuhačevska komandētā Rietumu fronte. Sarkano pārspēks bija apmēram 1:2, fronte strauji vēlās uz rietumiem, līdz augusta sākumā apstājās līnijā Ļvova–Ļubļina–Varšava.
Kremlī daudziem jau šķita, ka sāk piepildīties sapnis par vispasaules revolūciju, kura uz Sarkanās armijas durkļiem tiek nesta uz Eiropu. Antantes misijas loceklis Polijā, franču ģenerālis Maksims Veigāns ieteica taktisku prettriecienu pie Varšavas, lai pēc tam sāktu pamiera sarunas. Taču sarkano spēki tobrīd ziemeļrietumos jau bija aizlauzušies tālāk par Varšavu, un pastāvēja risks, ka tie var pavērsties uz dienvidiem un uzbrukt galvaspilsētas aizstāvjiem no aizmugures. Tāpēc Juzefs Pilsudskis izstrādāja savu stratēģiska pretuzbrukuma plānu, kas gan prasīja strauju un riskantu manevrēšanu visā 500 km garajā frontē.
Poļiem šai cīņā bija liels trumpis – viņiem bija izdevies uzlauzt pretinieka radiosakaru šifru, tāpēc Sarkanā armija viņiem bija kā uz delnas. Polijas armija bija pārāka arī morāles ziņā.
Visa tauta vienojās cīņai par dzimtenes brīvību, kamēr sarkanarmiešu masas, visai vienaldzīgas pret vispasaules revolūcijas un darbaļaužu solidaritātes idejām, ieņemtajā teritorijā bieži rīkojās kā sirotāju orda.
Pirmo triecienu augusta sākumā saņēma Budjonnija jātnieki pie Ļvovas, kur tika apturēti un atsviesti atpakaļ. Kamēr "sarkanie" dienvidos nepaguva attapties, poļu spēki tika strauji pārgrupēti ziemeļu virzienā. Poļu armijas centrs izturēja vairākkārtēja padomju pārspēka spiedienu apmēram 15 km attālumā no Varšavas, līdz 15. augustā ziemeļos no galvaspilsētas ģenerāļa Vladislava Sikorska komandētā 5. armija pārgāja pretuzbrukumā. Iepriekšējā naktī poļu ulāniem bija izdevies reidā ienaidnieka aizmugurē iznīcināt štāba raidstaciju, tāpēc "sarkano" spēki ziemeļos nesaņēma Tuhačevska pavēli doties palīgā. Izšķirošais poļu trieciens sekoja uz dienvidiem no Varšavas, pie Ļubļinas. Grupējums, kuru komandēja pats Pilsudskis, uzbruka pa vidu starp "sarkano" rietumu un dienvidu armijām, laužoties Tuhačevska armijas aizmugurē un draudot to ielenkt. 18. augustā Tuhačevskis deva pavēli atkāpties, taču tā sasniedza tikai daļu divīziju.
Padomju frontē iestājās haoss, vienām vienībām turpinot lauzties uz Varšavu, bet citām atkāpjoties un tad jau paniski bēgot uz austrumiem.
21. augustā visa padomju Rietumu fronte bija sabrukusi, un 1920. gada 25. augustā Varšavas kauja noslēdzās ar pilnīgu Polijas armijas uzvaru.
Zaudējumu aplēses ir aptuvenas, bet tiek lēsts, ka Sarkanā armija zaudējusi līdz 25 000 kritušo un līdz 85 000 gūstā padevušos. Poļu pusē krita apmēram 4500. Vēl vismaz 25 000 sarkanarmiešu pārbēga Vācijas robežu Austrumprūsijā, kur vācieši tos internēja, drīz gan ļaujot ar visiem ieročiem atgriezties pie savējiem.
