2022. gadā grupa, kuru vadīja profesors Harijs Džols no Viskonsinas Universitātes un viņa kolēģis Filips Rīders no Dikena universitātes Pitsburgā, pirmo reizi atbrauca uz Liepāju. Šai komandai ir neinvazīvas darba metodes – nekādu lāpstu un citas rupjas tehnikas. Tikai mūsdienīgas ģeoloģiskas un ģeofiziskas tehnoloģijas. Par to un par komandas darba pieredzi holokausta vēstures jomā, kā arī pirmās sezonas Liepājā rezultātiem LSM.lv jau rakstīja. Šogad sākās detalizētāki pētījumi – pateicoties fonda "Uniting" atbalstam.
Pie bākas
Tajā dienā komanda strādāja pie bākas, vienā no pirmajām vietām, kur 1941. gada vasarā notika ebreju nošaušana. Studenti (katru gadu profesori komandai izvēlas citus jauniešus) lēni staigā ar ierīci, kas ārēji atgādina zāles pļāvēju. Augsnes slāņi tiek skenēti ar ģeoradaru.
Nedaudz tālāk, šķērsām pāri asfaltētajam celiņam, stiepjas divas lentes. Tās ir robežas grāvim, kurā sadzina cilvēkus pirms nošaušanas.
Filips Rīders rāda kadru no īsas filmas, kuru uzņēmis vācu kara jūrnieks Reinhards Vīners 1941. gada jūlijā – tajā skaidri redzams, ka divi cilvēki stāv šajā grāvī, kas drīz kļūs par viņu kapu.
…Stāvu līdzās lentēm un ar grūtībām valdu asaras. Pie bākas tika nošauts mans vectēvs. Viņam tad bija 31 gads. Varbūt tieši šeit apakšā guļ viņa pussatrūdējušie kauli? Vai kaut kur tuvumā? Pie bākas tika nogalināti līdz pusotram tūkstotim cilvēku, viņi tika atvesti kravas automašīnās. Šeit savu nāvi satika arī Džordža Švāba tēvs.
Pētnieki teic, ka nodomājuši virzīties tālāk, aiz zaļajiem vārtiem. Jo tad, kad 1998. gadā tika celta māja Roņu ielā 8/10, strādnieki uzdūrās kauliem, par to rakstīja arī avīze "Kurzemes Vārds". Pie žoga vēl dienu iepriekš tika atrastas apbedījumu pēdas, tāpēc viņi gribēja pārbaudīt, kas ir tālāk.
Aizsteidzoties priekšā – jā, arī aiz vārtiem tika atrasti grāvji…
Šķēde. "Šeit var būt vēl daudz grāvju"
Dažas dienas vēlāk mēs ar fonda "Liepājas ebreju mantojums" vadītāju Ilanu Ivanovu klausījāmies Filipa Rīdera un Harija Džola stāstījumu par darba Liepājā otrās sezonas provizoriskajiem rezultātiem. Netālu no mums sēdēja studenti, kas ievadīja jaunākos datus lielā atskaitē. (Detalizēta ekspedīcijas dienasgrāmata – šeit.)
Un tā. Šķēde. 1941. gada decembrī te notika vismasveidīgākās nošaušanas.
Protams, ka speciālisti darba laikā orientējas ne tikai uz savu pētījumu datiem, viņi vēl pirms darba sākšanas rūpīgi iepazīstas ar visiem pieejamajiem dokumentiem un liecībām.
"Šķēde pētīšanai ir ļoti sarežģīta vieta, jo tur ir arī Pirmā pasaules kara mantojums, to laiku kauju tranšejas," saka Filips Rīders.
"Mūsu metode mums neļauj noteikt gadus. Tomēr ir vēsturiskās kartes, kuras mēs varam salīdzināt ar mūsu datiem un redzēt izmaiņas grunts slāņos. Var izmantot dendroloģisko metodi, nosakot pēc koku vecuma. Ir arī salīdzinoši jauns paņēmiens augsnēm – optiski stimulētā luminiscences datēšana," stāsta Harijs Džols.
Šoreiz pētnieki gāja tālāk nekā pirms gada – uz ziemeļiem no monumenta-menoras un padomju laika obeliska. Tam ir ne mazums iemeslu. Ir 1947. gada fotogrāfija, kas uzņemta Šķēdē. Tajā redzamas jūras izskalotas mirstīgās atliekas. Bet ir arī citi grāvji ar nošautajiem – ne tikai ebrejiem, te daudzi satika savu nāvi… Atradumi ir. Iespaidīgi. Šausminoši.
"Grāvis ar sieviešu un bērnu mirstīgajām atliekām uz ziemeļiem no pieminekļiem – 250 metru garumā un apmēram četru metru platumā. Padomju Ārkārtējās komisijas nacistu noziegumu izmeklēšanai karte rāda tieši tādu garumu. Visai iespējams, ka ir arī neliels grāvis no padomju pieminekļa perpendikulāri jūrai," saka Filips Rīders.
Harijs Džols rāda jaunu, vēl nepublicētu grāmatu par Šķēdi – dažādu autoru materiālu krājumu. Un piebilst, ka pētnieki pat nav varējuši iedomāties, ka tik daudz autoru pēta fotogrāfijas par nošaušanām Šķēdē un par to raksta. Šīs fotogrāfijas, kurās upuri galvenokārt ir sievietes un bērni, kļuva pazīstamas, pateicoties Ilanas tēva Dāvida Zivcona vīrišķībai. Un, kā norāda profesors Džols, arī viņu darbā šīs fotogrāfijas ir liels atbalsts – tajās redzama krasta līnija un tālumā jūra, kā arī tranšeju dziļums – trīs līdz četri metri.
Filips Rīders apkopojis datus no daudzām kartēm, kuras deva iespēju izmantot Liepājas pašvaldība, bija arī klātienes tikšanās domē. Tas viss ļoti noderēja, lai noteiktu krasta erozijas pakāpi šo desmitgažu laikā. Tieši tajā vietā, par kuru ir runa, tas ir, uz ziemeļiem no memoriāla, tā bija nebūtiska. Tātad jūra nav aiztikusi tranšejas. Ir zināmi 50. gadu kadri ar izskalotiem nošauto līķiem. Bet tie ir no cita brāļu kapa. Tur to ir daudz.
Šoreiz pētnieki pavadīja Šķēdē vairākas dienas.
"Mēs uzskatām, ka Šķēdē var būt ļoti daudz grāvju ar nošauto mirstīgajām atliekām. Noteikt to atrašanas vietu būs nākamo pētījumu mērķis. Bet pat tam, lai pilnībā izpētītu zināmo 250 metru garo tranšeju, būs vajadzīgi mēneši. Pagaidām esam izpētījuši kopumā tikai 15 metrus dažādos tās posmos," saka pētnieki.
Līvas kapsēta. Nošautie starp kapiem
Pētnieki te bija jau pagājušajā gadā. Liepājas ebreju draudzes pārstāvji tad norādīja uz dīvainu vietu kapsētas "ebreju puses" visvecākajā daļā – uzkalniem ar ieplaku starp tiem bez nevienas kapu plāksnes un tukšu vietu uzkalnu priekšā. Šogad komanda pamatīgi pievērsās šai vietai. Un pievērsa uzmanību tieši ieplakai.
"Ir piemēri no Kauņas un Rīgas, kad nacisti nostūma pieminekļus ebreju kapos un izveidoja masu kapu. Tāpēc, ieraugot kaut ko līdzīgu Līvas kapsētā, mēs nolēmām pārbaudīt šo hipotēzi. Pievērsāmies ieplakai. Un kļuva skaidrs, ka ar ļoti lielu iespējamības pakāpi tur ir masu kaps. Jāturpina, jānoskaidro, kā radušies paši uzkalni, varbūt tieši zem tiem ir pieminekļu kaudzes? Te, tāpat kā Šķēdē, vēl ir ļoti daudz darba," saka Filips Rīders.
Līdzīgi uzkalni ebreju kapsētās Otrā pasaules kara laikā arī tika veidoti, lai uz tiem novietotu zenītartilēriju, viņš piebilst.
"Lūk, skatieties, tie ir smilšu slāņi, kaut kas sajaukts, ejam uz leju – te ir padziļinājumi, kas acīmredzami nav dabiska rakstura. Ejam vēl dziļāk – tas ir 1,6 metri dziļumā. Un, lūk, šeit visdrīzāk ir masu apbedījums," skenējumus rāda Harijs Džols.
Kā piebilda Ilana Ivanova, Līvas kapsētā ir brāļu kaps, kurā apbedīti tepat nošautie ebreji, kas tika atvesti no Vācijas.
Un atkal par bāku
"Mēs esam simtprocentīgi pārliecināti, ka esam atraduši vietu, kuru 1941. gadā nofilmēja vācu jūrnieks Reinhards Vīners. Mums ir 1944. gada aerofotouzņēmums, redzamas kūpinātavas, kas fiksētas Vīnera filmā. Mums jāatrod citas liecības un citu gadu dokumenti, lai salīdzinātu. Padomju Ārkārtējās komisijas kartē te ir vēl vairāk masu apbedījumu vietu. Tāpēc mēs tik ļoti gribējām nokļūt aiz vārtiem. Un atkal tur kaut ko ieraudzījām, droši vien grāvjus – divas tranšejas divpadsmit metru attālumā vienu no otras, kas ir savstarpēji paralēlas. Tas ir pusotra metra dziļumā," saka pētnieki.
Tranšeju pie bākas pētnieku komanda "uztaustīja" vēl pirms gada. Šoreiz uzdevums pirmām kārtām bija gūt apstiprinājumu. Harijs Džols rāda, kādās projekcijās tika caurskatīta grunts un arī pats atradums.
"Lūk, tā tranšeja, tajā pašā vietā, kurā mēs to redzējām Vīnera filmā. Mēs neesam vēsturnieki, bet tā ir vienīgā filma, kas rāda masu slepkavību tajā vietā," saka Džols. Un piebilst: "Cik saprotu, šī vieta tika izmantota cilvēku slepkavošanai jebkurā brīdī, kad nacisti gribēja to darīt. Nebija viena izmēra tranšeju, cik vienā reizē nogalināja, tik arī apraka."
Ilana Ivanova pastāstīja pētniekiem, ka lielākā daļa nošaušanu pie bākas notika 1941. gadā, bet atsevišķas reizes bija arī 1942. gadā. Apmēram 700 vēl dzīvi ebreji 1943. gada 8. oktobri tika nosūtīti uz Kaizervaldes (Mežaparka) koncentrācijas nometni Rīgā. Varētu likties, ka ebreju nošaušanām bija jābeidzas: "Bet dažās atmiņās teikts, ka arī 1944. gadā tika atvesti ebreji. No kurienes? Kas viņi bija? Tas vēl jāizpēta. Ir arī informācija, ka 1944. gadā uz šejieni tika atvesti krievu bērni no Pleskavas, viņi tika vesti uz Vāciju, taču nez kādēļ tika pamesti un dzīvoja Liepājas geto teritorijā."
Meklējumus ierobežo apkārt esošās ēkas, saka pētnieki. Viņu aparatūra gan dod iespēju arī ielūkoties zem ēkām, taču tam vajadzīga īpaša atļauja. Viņu praksē jau bija gadījums, kad Lietuvā zem padomju laikā celtas bērnudārza ēkas tika atrasti sinagogas pamati.
Pētījumu rezultāti ir brīvi pieejami, jo pētnieki uzskata, ka cilvēkiem jāzina, ar ko viņi nodarbojas, un, ja ir interese, viņiem jābūt iespējai iepazīties ar visiem datiem. Pilnu atskaiti par šā gada ekspedīcijas rezultātiem komanda uzrakstīs jau mājās. Harijs Džols un Filips Rīders ļoti cer pēc gada atkal atbraukt un turpināt savu darbu.
Rakstu krievu valodā lasiet Rus.lsm.lv!
