Nacisti sāka iznīcināt ebrejus tūlīt pēc tam, kad ienāca Liepājā. Bet vismasveidīgākās nošaušanas bija 1941. gada 15.–17. decembrī Šķēdes kāpās. Viss notika kā pa konveijeru – 1941. gada 15. decembra agrā rītā uz Šķēdi sāka doties pirmās kravas automašīnas un gājēju kolonnas ar nolemtajiem. Galamērķī cilvēkus piespieda izģērbties kailiem un tupties rindās pa 30–40 cilvēkiem. Pēc tam lika piecelties pa desmit un dzina pie grāvjiem, kurus iepriekš bija izrakuši karagūstekņi līdzās septembra upuru milzu kapam… SS unteroficieris Kārlis Emīls Strots šīs nošaušanas fotografēja. Un Dāvidam Zivconam, vienam no Roberta un Johannas Sedulu izglābtajiem ebrejiem, izdevās šīs fotogrāfijas uz neilgu laiku izzagt, bet Meieram Šteinam – izgatavot kopijas. Tā par viņiem uzzināja pasaule.
Viena no šīm fotogrāfijām – ne visšausmīgākā, bet neticami saviļņojoša – arī pamudināja tēlnieci Viktoriju Karlīnu Milsteinu ķerties pie darba amerikāņu projekta "Women of the Shoa" ("Holokausta sievietes") ietvaros. Bet veltījusi viņa to divām citām sievietēm – Evai Vainerei un Sofijai Guralnikai, kurām Otrā pasaules kara laikā izdevās izglābt savus bērnus – Šelliju Vaineri un Raju Kinžermani –, divus gadus viņas slēpa meitenītes nacistu okupētajā Polijā.
"Šā gada janvārī es saņēmu vēstuli no Mičela Lībera, Liepājas ebreju pēcteča, dokumentālā projekta "Rumbulas atbalss" ("Rumbula's Echo"; skat. internetā un "Facebook") autora, režisora un producenta. Viņš rakstīja: "Pagājušajā vasarā man iznāca būt Grīnsboro, Ziemeļkarolīnas štatā, un ieskatīties darbnīcā, kur tika radīta šī skulptūra. Tās pamatā ir Šķēdē notikušo nošaušanu fotogrāfija, kuru jūsu tēvs nozaga no Drošības dienesta Liepājas štāba, nokopēja un paslēpa. Es biju ļoti aizkustināts, kad ieraudzīju šo attēlu trīs dimensijās, un nodomāju, ka jūs par to vēlēsieties uzzināt. Šīs skulpturālās grupas atklāšana paredzēta 18. aprīlī, tā atradīsies Kerolainas un Morisa Lebaueru parkā. Tā ir vēl viena šīs fotogrāfijas demonstrēšanas forma, kuras nebūtu bez jūsu tēva drosmīgās rīcības." Es uzrakstīju organizatoriem un tēlniecei Viktorijai Milsteinai par fotogrāfiju un par tēvu, mani uzaicināja uz atklāšanu, bet ar to saziņa pārtrūka," Rus.lsm.lv pastāstīja atklātā fonda "Liepājas ebreju mantojums" vadītāja Ilana Ivanova, Dāvida un Hennes Zivconu meita.
Te jāpaskaidro, ka Ziemeļkarolīnas štata Grīnsboro ir svarīga vieta cīņas par pilsoniskajām tiesībām ASV vēsturē. 1960. gadā četri melnādainie koledžas studenti mēģināja panākt, lai viņus vietējā "Woolworth’s" veikalā apkalpotu pie letes "tikai baltajiem". Viņiem atteica, puiši nepiekāpās, un tas kļuva par sākumu spēcīgai kustībai par melnādaino tiesībām. Tagad Grīnsboro Starptautiskais pilsonisko tiesību centrs un muzejs, kura ekspozīcija veltīta melnādaino amerikāņu diskriminācijai, atrodas kādreizējā "Woolworth’s" veikala vietā, daļa tirdzniecības platības un ēdināšanas zonas saglabāta kā sava veida eksponāts.
Viktorija Karlīna Milsteina uzskata, ka zābaki, kurus nav novilkusi vecākā sieviete šajā grupā, ir pretošanās simbols (angliski skulptūras nosaukums ir "She Wouldn’t Take Off Her Boots" jeb "Viņa nav ar mieru novilkt zābakus"; nosaukums sasaucas ar idiomu "To die with her boots on", burtiskā tulkojumā – "nomirt zābakos", bet nozīme – nesalauzta, pretojās līdz pēdējam). Līdzās figūrām, kurās attēlotas bez piecām minūtēm masu slepkavības upures, tēlniece kompozīcijā iekļāvusi fotoaparātu. Visam šim monumentam jākļūst par spēcīgu vēstījumu pret sieviešu un bērnu slepkavošanu, antisemītismu, genocīdu, jebkādu naidu. Idejas autori vēlas, lai piemineklis kļūtu ne tikai par atgādinājumu par holokaustu un tā šausmām, bet arī par vietu, kas izglīto par holokaustu.
Holokausta upuru un pretošanās varoņu piemiņas diena šogad tika atzīmēta 18. aprīlī. Šim datumam arī tika pieskaņota pieminekļa atklāšana zemeslodes pretējā pusē, skatoties no Liepājas, – Grīnsboro.
P.S. Meitenīti no fotogrāfijas – to, kura stāv malā un cenšas noslēpties, sauca Sorela Epšteina. Dažas minūtes pēc tam, kad tika uzņemts šis fotoattēls, viņa tika nogalināta.
