Baznīca ārpus mūriem
Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti.
"Tas, ko mēs zinām par katedrāles senāko vēsturi, ir tas, ka sākotnējā šīs celtnes versija atradās ārpus pirmās Rīgas vācu kolonistu apmetnes mūriem, šī sākotnējā robeža iet apmēram tur, kur ir Rozena iela virzienā uz Daugavu. Doma baznīca pat sākotnēji ir ārpus pirmās pilsētas mūra. Līdz ar to Svētā Jēkaba baznīca, iespējams, toreiz vēl ne katedrāle, atradās vistālāk no šīs nocietinātās apmetnes," stāstīja Tomsons.
Līdz ar to iespējams secināt, ka ap katedrāli apbedītie ļaudis ir nevācu izcelsmes – trūcīgākie iedzīvotāji, ceļotāji un tamlīdzīgi ļaudis, kas to apmeklēja. Apmēram 14.–15. gadsimtā Vecrīga sāk augt, un tās jaunais mūris jau iekļauj katedrāli pilsētas robežās.
Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmīgumu arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā.
Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir tikai gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi.
Mirušie zem Klostera ielas
"2018. gadā, kad šie darbi sākās, tika veikti rakšanas darbi zem Klostera ielas, izrokot četras tranšejas, lai pievienotu katedrāli pilsētas ūdens tīkliem. Tranšeju šķērsgriezumos kļuva redzams, ka šī celtne sākotnēji ir atradusies nelielā smilšu paugurā. Mūsdienās kultūrslānis ir uzaudzis vairāku metru biezumā un Vecrīgas ielas ir apmēram izlīdzinātas vienā līmenī, bet sākotnējais Vecrīgas reljefs ir bijis ļoti nevienāds," stāstīja Tomsons.
Taču atklātas ne tikai reljefa izmaiņas, bet arī viduslaiku apbedījumi, kas daudziem darbos iesaistītajiem bijis pārsteigums. Arheologs gan pauda, ka tas nav nekas neparasts, zinot, cik maz vietas bijis senajās pilsētās.
"Protams, tas ir visu pilsētu baznīcu liktenis, esot iekšā vēsturiskajā centrā, ka pilsēta aug un pilsētās ir ļoti maz vietas iekšpus mūriem, kamēr mūri nav nojaukti, un mēs zinām, ka mūrus Rīgā nojauca tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Bet vēl – visticamāk, šeit cilvēki apbedīti arī Ziemeļu kara laikā.
Mēs ejam pa Klostera ielu, bet zem mūsu kājām ir tūkstošiem, tūkstošiem cilvēku mirstīgo atlieku, kas guļ pusotra–trīs metru dziļumā," atklāja Tomsons.
Dziļāk pētniecību tehniski veikt nav bijis iespējams, un nav bijusi arī vajadzība – arheoloģija šajā objektā savā ziņā pilda glābšanas funkciju, izpētot tik, cik nepieciešams būvniecībai un restaurācijai, atzina arheologs.
"2018. gadā tika izpētīta cieši katedrālei piegulošā josliņa apmēram metru platumā sakarā ar to, ka bija sākusi brukt vecā atbalsta siena, kas tika pārbetonēta. Demontējot veco sienu, atklājās diezgan iespaidīgi arheoloģiskā materiāla krāvumi, kas saistīts ar to, ka viduslaiku kapsētās bija ļoti ierobežota vieta, un, ierokot jaunus apbedījumus, vecie tika traucēti. Līdz ar to šis materiāls ir salikts gar katedrāles ārsienām. Īpaši iespaidīgs apjoms atsedzās pie dienvidu sienas," stāstīja Tomsons.
Pēc antropologu iesaistes pētniecībā atklājās tas, ka šie apbedītie cilvēki pirms nāves strādājuši smagu, fizisku darbu, par ko liecināja kaulu stāvoklis, zobu nodilums un citas pazīmes.
"Visticamāk, šeit mēs iegūstam apstiprinājumu tam, ka Svētā Jēkaba katedrāles draudze tajā laikā, kad eksistē šī kapsēta, ir šie vietējie iedzīvotāji, kas nav patricieši, kas nav elite, kas nav pat īsti vidusslānis. Vismaz tie, kas tika apbedīti ārpus katedrāles sienas," norādīja Tomsons.
Jo tuvāk altārim, jo dārgāk
Bez darbiem katedrāles apkārtnē otrais lielais arheoloģisko izrakumu bloks ir katedrāles iekšpusē, kur tiek veikta grīdu seguma nomaiņa, un atsevišķās vietās gaisa cirkulācijas kolektoru izbūvei būvniekam ir nepieciešams iedziļināties baznīcas pamatos.
"Tā kā šī vieta gadsimtu gaitā ir atradusies zem jumta, tad šeit arheoloģiskajā uzraudzībā tika konstatēts, ka ir diezgan labi saglabājušās dažādas liecības no organiskajiem materiāliem. Tajā skaitā audums. Ne daudz, bet ļoti labas kvalitātes.
Tur mums parādās pilnīgi cita sociālā aina tam, kas ir katedrāles ārpusē. Te ir tas patriciāts, turīgāki ļaudis, kas ir varējuši atļauties maksāt par šo apbedījuma vietu iekšpusē. Protams, jo tuvāk altārim, jo dārgāk," stāstīja Tomsons.
Pētnieki secinājuši, ka, īpaši kapsētas beigu fāzē, baznīcā un tās apkārtnē pieejamā vieta ir izmantota ļoti intensīvi. Mirušie ir likti rindās, ļoti blīvi guldīti šķirstos ar galvu uz rietumiem, kā jau kristīgajā tradīcijā pieņemts.
Šobrīd visi arheoloģiskie atradumi novietoti speciālā osārijā Svētā Jēkaba baznīcas katedrālē, kurā caur stiklu varēs ielūkoties, kā mirušo kauli izskatās.
"Tad, kad darbi katedrāles iekšienē kādu laiku jau bija notikuši, konsultējoties ar visiem šajā projektā iesaistītajiem, tika pieņemts lēmums izbūvēt speciālu osāriju vietā, kur vēsturiski tāda ir bijusi. Nevis pārapbedīt, bet meklēt risinājumu, lai šis antropoloģiskais materiāls būtu pieejams arī pētniekiem nākotnē. Ziemeļu joma trešajā travejā, kad paskatās 19. gadsimta plānus, tur ir tieši rakstīts – kaulu kambaris. Tika pieņemts lēmums šajā vēsturiskajā vietā atjaunot osāriju, kur varētu normāli novietot visus šos jaunieguvumus," norādīja Tomsons, kurš pats bija atbildīgs par tā iekārtošanu.
