1944. gads iezīmēja neizbēgamu Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā. Sarkanajai armijai īstenojot graujošus uzbrukumus austrumos un Rietumu sabiedrotajiem veicot grandiozu desanta operāciju Francijā, gada beigās frontes līnijas bija pietuvojušās Reiha robežām. Tomēr vācu rokās vēl bija lielākā daļa Polijas, Čehija, Slovākija, daļa Ungārijas, Ziemeļitālija, lielāka daļa Nīderlandes, Dānija un Norvēģija. Arī Kurzeme, kur bija ielenkta armiju grupa "Ziemeļi" – tobrīd, jādomā, kaujas spējīgākais vācu spēku grupējums. Ja nacistu vadības mērķis būtu atvairīt pretiniekus no ielaušanās Vācijā, novilcināt kara beigas un, iespējams, izkaulēt pieņemamākus kapitulācijas noteikumus, tas varētu izdoties, koncentrējot visus atlikušos spēkus Reiha pamatteritorijas aizsardzībai. Taču Hitlers joprojām sapņoja par uzvaru, ar izšķirošu triecienu sakaujot vienu no pretiniekiem un tad vēršoties pret otru.
Tāds mēģinājums bija vācu uzbrukums Rietumu frontē 1944. gada decembrī, kuram bija vien īslaicīgi panākumi. Bet tajā tika iesaistītas daudzas labākās vācu vienības, atstājot visai noplicinātu Austrumu fronti. Tas nepalika nepamanīts Vācijas pretiniekiem. Sarkanā armija austrumos paātrināja jau uzsākto sagatavošanos un 1945. gada 12. janvārī devās uzbrukumā vairākus simtus kilometru plašā frontē no Baltijas jūras ziemeļos līdz Karpatu kalniem dienvidos.
Nozīmīgākā ofensīvas daļā bija t.s. Vislas–Oderas uzbrukuma operācija, kuru īstenoja maršala Žukova komandētā 1. Baltkrievijas fronte Polijas centrālajā daļā un maršala Koņeva komandētā 1. Ukrainas fronte tālāk uz dienvidiem. Vienlaicīgi padomju spēki sāka arī mazāku uzbrukuma operāciju Slovākijā, bet dienu vēlāk – uzbrukumu Austrumprūsijā. Sarkanarmijas dzīvā spēka un tehnikas pārsvars Austrumu frontē tobrīd bija apmēram 4:1, bet izšķirošajos punktos – placdarmos Vislas rietumkrastā – bija panākts pat desmitkārtīgs pārspēks.
Daudzas vācu pirmās līnijas vienības daļēji iznīcināja jau uzbrukumu ievadošā artilērijas viesuļuguns, un sarkanarmijas kājnieku triecieni ātri pārrāva vācu aizsardzības līnijas. Šajos pārrāvumos tūdaļ devās tanku kolonnas, samaļot katru pretestību savā ceļā. Amerikāņu militārais vēsturnieks Erls Zīmke salīdzina Sarkanarmijas virzību ar milzu sniega arklu, kura smaile triecās pāri Lielpolijas līdzenumam no Varšavas uz Poznaņu un tālāk uz Berlīni. Arkla kreisais spārns aizšķūrēja sānis vācu armiju grupu A, savukārt labajam spārnam ceļā bija vien dažas dienas pirms uzbrukuma saimprovizēta armiju grupa "Visla" vai, pareizāk, armiju grupas skelets. Jau 22. janvārī pirmās padomju daļas forsēja Oderas upi tagadējās Polijas dienvidrietumos, savukārt 25. janvārī sasniedza Oderu tās vidustecē apmēram 70 kilometrus uz austrumiem no Berlīnes. Nekādu nopietnu vācu spēku viņu ceļā tobrīd nebija, taču uzbrukums Austrumprūsijā virzījās daudz gausāk, un vācu rokās vēl atradās tagadējās Polijas ziemeļdaļa, no kurienes viņiem izdevās organizēt nelielu pretuzbrukumu. Tas lika padomju virspavēlniecībai 3. februārī noslēgt Vislas–Oderas operāciju un pievērsties Polijas ziemeļdaļas ieņemšanai. Līdz ar to izšķirošais trieciens Berlīnei tika atlikts uz divarpus mēnešiem.
