"Mēs pārtraucam šo raidījumu, lai paziņotu jums ārkārtas jaunumus. Kā nule paziņojis prezidents Rūzvelts, japāņi ir veikuši gaisa uzbrukumu Pērlharborai Havaju salās. Tāpat uzbrukts visiem citiem kara flotes un armijas objektiem nozīmīgajā Oahu salā." Šādi amerikāņu raidstacija CBS informēja savus klausītājus par jaunākajiem notikumiem 1941. gada 7. decembrī. Šīs dienas rītā turpat divi simti japāņu bumbvedēju un iznīcinātāju bija uzbrukuši amerikāņu Klusā okeāna flotes galvenajai bāzei un tajā noenkurotajiem kuģiem. Uzbrukums bija noticis bez iepriekšēja kara pieteikuma.
Spriedze abu valstu attiecībās pakāpeniski pieauga līdz ar Japānas ekspansiju Austrumāzijā 1930. gadu otrajā pusē. Jūtamāks saasinājums notika pēc tam, kad Japāna 1941. gada jūnijā iebruka Francijas koloniālajos valdījumos Indoķīnā. Francija, kas, kā zināms, bija cietusi sakāvi karā pret Vāciju un faktiski zaudējusi suverenitāti, nekādi nevarēja pretoties šai agresijai. Savukārt Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts pieņēma lēmumu faktiski uzsākt tirdzniecības karu pret Japānu. Tas Japānai bija ļoti jūtams trieciens, jo no Savienotajām Valstīm tā saņēma daudzas svarīgas izejvielas, un japāņi šo embargo uztvēra kā amerikāņu centienus iznīcināt Japānu kā lielvalsti. Tāpat tas pamudināja Japānu izvērst savu ekspansiju Dienvidaustrumāzijā, okupējot tur esošās izejvielām bagātās teritorijas: Lielbritānijas un Nīderlandes koloniālos valdījumus, un arī Filipīnu arhipelāgu, kas bija Savienoto Valstu protektorāts.
Saprotot, ka militārā sadursme ar Ameriku šādā gadījumā ir neizbēgama, japāņi nolēma dot triecienu pirmie.
Japāņu stratēģija balstījās vairākos pieņēmumos. Viņi cerēja uz sekmīgu zibenskaru, strauji ieņemot ļoti plašas teritorijas. Ievērojot, ka Lielbritānija bija iesaistīta karā pret Vāciju, galvenais smagums šo teritoriju atkarošanā gultos uz amerikāņu pleciem, un japāņi cerēja, ka pēdējie nebūs gatavi tik lieliem upuriem. Japāņi patiešām uzskatīja, ka amerikāņi ir gļēva un izlutināta nācija, kas nebūs gatava smagam karam. Japāņu aprēķins piepildījās tikai daļēji. Proti, zibenskarš viņiem patiešām izdevās teju spīdoši. Taču pats pirmais trieciens Pērlharborai bija mazāk postošs, nekā cerēts.
Taču galvenā pārrēķināšanās attiecās uz amerikāņu psiholoģisko gatavību karam. Japāņi acīmredzot nebija ņēmuši vērā to, ko amerikānim nozīmē uzbrukums viņa valstij. Pāri Savienotajām Valstīm vēlās īsts niknuma vilnis, un varenā nācija mobilizēja savus grandiozos resursus, kas nebija salīdzināmi ne ar vienas citas valsts potenciālu. Otrā pasaules kara priekšvakarā Savienotajām Valstīm piederēja apmēram 40% no pasaules militāri industriālajām jaudām. Salīdzinājumam – Padomju Savienības un Vācu Reiha potenciāls bija apmēram 14% katrai. Jau visai drīz Japāna sāka izjust Savienoto Valstu pārākumu, un piepildījās japāņu kara flotes komandiera admirāļa Isoroku Jamamotu pravietiskais izteikums: "Pirmos sešus mēnešus vai gadu es varēšu rīkoties visai brīvi, bet par otro un trešo kara gadu man šādas pārliecības pilnīgi trūkst."
