Gibraltārs ir viens no nedaudzajiem kādreizējās britu impērijas aizjūras īpašumiem, kas joprojām pieder Lielbritānijai. Tā ir apmēram piecus kilometrus gara šaura pussala ar vairāk nekā 400 metrus augstu kaļķakmens klinti vidū, kas no Pireneju pussalas dienvidu krasta stiepjas Āfrikas virzienā. Šeit Vidusjūra sastopas ar Atlantijas okeānu, un lieki teikt, cik stratēģiski svarīgi visos laikos bijuši šie jūras vārti. Lielbritānija Gibraltāru savā īpašumā ieguva 1713. gadā, noslēdzot Utrehtas mierlīgumu Spānijas mantojuma kara finālā. Faktiski pussala britu rokās bija jau kopš 1704. gada 4. augusta, kad to ieņēma britu flotes desants.
Spānijas mantojuma karš uzliesmoja 1701. gadā. Iepriekšējā gadā bija miris Spānijas karalis Karloss II, neatstādams pēcnācējus, bet par troņmantnieku ieceldams savu attālu radinieku Anžū grāfu Filipu Burbonu, Francijas karaļa Luija XIV mazdēlu. Tas nozīmēja, ka Spānija un Francija nākotnē varēja nonākt viena valdnieka rokās, izveidojot superlielvalsti ar milzu īpašumiem Eiropā un Amerikā. Šāda iespēja baidīja pārējās Eiropas valstis, un tapa t.s. Lielā alianse, kas izvirzīja citu Spānijas troņa pretendentu – Austrijas Hābsburgu monarhijas atvasi erchercogu Kārli. Aliansē pret Franciju un Filipa pārvaldīto Spāniju iesaistījās Lielbritānija, Austrija, Nīderlande un vairākas mazākas vācu valstis, vēlāk tai pievienojās arī Prūsija, Portugāle un vēl citas valstis.
Britu un nīderlandiešu apvienotajiem jūras spēkiem jau kopš paša kara sākuma bija pārsvars Eiropas ūdeņos, tomēr tas maz ko līdzēja, lai padzītu no Madrides karali Filipu. Vairākus gadus alianses flote manevrēja pie Spānijas krastiem, nesekmīgi mēģināja ieņemt Kadisas ostu, līdz Londona arvien uzstājīgāk lika manīt, ka sagaida izlēmīgu rīcību. Tad nu britu spēku komandieris Pireneju pussalas rajonā Hesenes-Darmštates princis Georgs nāca klajā ar ierosinājumu uzbrukt Gibraltāram.
Vairāk nekā 60 britu un nīderlandiešu kuģi, kurus komandēja admirālis Džordžs Rūks, ieradās pie Gibraltāra 1704. gada 1. augustā. Gibraltāra cietoksnis bija ļoti grūti ieņemams, taču to apsargāja tikai kādi četri simti slikti apbruņotu spāņu, no kuriem vairāk nekā puse bija vietējie zemessargi. Tomēr gubernators Djego de Salinjess sākotnēji atteicās padoties, un britu flote uzsāka pilsētas apšaudi. Sievietes, bērni un citi karot nespējīgie pameta pilsētiņu un patvērās klosterī pussalas dienvidu galā, kas drīz vien krita britu desanta rokās.
Zemessargi, kuru sievas, bērni un citi tuvinieki tādējādi bija nonākuši ienaidnieka teritorijā, uzstāja, lai gubernators kapitulē, un galu galā viņš arī piekāpās.
Kapitulācijas noteikumi paredzēja, ka visiem gibraltāriešiem, kuri zvērēs uzticību koalīcijas kandidātam karalim Kārlim, būs garantēta dzīvības un mantas neaizskaramība. Tomēr pilsētu ieņēmušie briti piekopa gan laupīšanu, gan vardarbību. Tas izraisīja iedzīvotāju pretestību, un dažs labs marodieris saņēma dunci ribās. Rezultātā vairums pilsētiņas iemītnieku to pameta un devās uz spāņu kontrolēto teritoriju. Šie notikumi pamatīgi iedragāja alianses un troņa pretendenta Kārļa Hābsburga prestižu Spānijā. Kopumā Spānijas mantojuma karš, kas prasīja daudz upuru un tēriņu, noslēdzās ar loģisku kompromisu. Karalis Filips paturēja Spānijas troni, taču tika garantēts, ka Spānijas un Francijas monarhijas nekad neapvienosies. Savukārt erchercogs Kārlis, kurš bija mantojis Austrijas un Svētās Romas impērijas ķeizara troni, ieguva Hābsburgiem agrākos Spānijas īpašumus Beļģijā un Itālijā.
Bet lielākā ieguvēja no šī kara bija Lielbritānija, kura paturēja Gibraltāru un nostiprināja savu spēcīgākās jūras lielvalsts statusu.
