Agrāk lielos apjomos ķiršu stādus audzēja ēdolnieks Voldemārs Čeže. Viņa ķiršu meži joprojām aug Bērzu mājās, kas atrodas pie paša Pinku ezera. Voldemārs ķiršus audzēja nevis ogu iegūšanai, bet koksnei. Voldemārs izrāda savu ķiršu mežu, kur koki aug viens pie otra, kā mūža mežā. ”Redziet, šis ir Vācijas ķirsis. Speciāli atvests, selekcionēts. Vācijā tos kā mēbeļkokus audzē jau simtiem gadu. Trīs man tikai izdzīvoja, pārēji nonīka,” viņš saka, izrādīdams dārzu.
Klajākās vietās aug arī ķiršu koki, kuru zaros saulē gozējas saldās ogas. Saimnieks, kaut arī kungs cienījamā vecumā, gluži kā jauns puika pa trepēm uzkāpj pašā ķirša galotnē un tieši tur labprāt pamielojas ar ķiršiem. „Pirmos trīs kokus (..) tos noēda pa tīro – puszaļus,” saka Čeže. „Vietējie grib tos ķiršus, bet, kad viņi atēdušies, tad meklē kaut ko citu,” viņš piebilst.
Basos, Gudenieku pagasta „Kunkuļu” mājās dzīvo Ivars Kuntrāts. Viņa senču dārzā ķirši auguši vairākās paaudzēs. Vēl tagad te aug milzu ķirsis no Ulmaņlaikiem.
Ivaram gan skāde no putniem lielāka, jo ogas viņš audzē pārdošanai, nevis ēšanai kā Čeže. Vēl pirms Līgo svētkiem strazdu bari pamanījās ķiršus nolasīt pirmie. Vietējie paknābājuši un likušies mierā, bet, kad pāri laidušies gājputni, tad nekas pāri nav palicis. „Viņi nāk no ziemeļiem. Tie ir strazdi, tūkstošiem. Kad viņi nāk, tādos daudzumos, tad izveidojas melns mākonis. Tieši pirms Jāņiem tajā dienā - pārbraucām mājās, nebija vairs neviena sarkana oga. Šie koki bija pilni, tā kā lūst. Viss bija noēsts dažu stundu laikā,” bēdīgs ir Ivars.
Saimnieks lēš, ka zaudējumi varētu būt pat 1000 latu apmērā. Noēsti, visticamāk, kādi 500 kilogrami, spriež Ivars. Cīnīties ar strazdu bariem viņš netaisās, jo veidu, kā to izdarīt, viņš nav atradis. ”Man bija tādi zemāki kociņi. Nopirku tīklus, pārklāju pāri. Apakša palika vaļā. Viņi vienalga noēda tajā pašā dienā. Ja apakšā ir kaut vai caurumiņš, viņi ielien iekšā un apēd tās ogas,” atminas ķiršu audzētājs.
Ogu pasargāšanai savas metodes gan izdevies atrast bioloģiskajam zemniekam Eglonam Brūnam no Otaņķiem. Viņš mēdz sadzīt zemē pusotru metru augstus stabus, kuru galos sasien nevajadzīgas un pēc iespējas platākas kasešu lentas. Tās saulē vizuļo, rada nepatīkamu čaboņu un atbaida putnus. Te gan ir nosacījums, jābūt kādai vēja pūsmai. Vēl kokos var kārt spoguļu disko bumbas vai spīdīgus papīrus, piemēram, no kafijas pakām. Vēl viens nosacījums, pašam jābūt dārzā, lai putnus varētu aizbiedēt...
