Kā mācīšanās palīdz ilgāk saglabāt mūsu kognitīvās funkcijas, raidījumā stāstīja Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Zanda Priede un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, RSU Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētāja Santa Ašmane.
Ikdienā cilvēks pārsvarā neizmanto visu savu smadzeņu potenciālu, norādīja neiroloģe. Cilvēkiem vajadzētu investēt smadzenēs gluži tāpat, kā nākotnes veselības vārdā tiek investēts ķermenī
"Kā ar mērķtiecīgi vērstām nodarbēm ietekmēt mūsu smadzeņu darbību nākotnē," vielu pārdomām ieteica docente.
Profesore Ašmane smadzeņu trenēšanu salīdzināja ar skulptūras veidošanu: "Ģenētiski mums katram ir dots šis “akmens”, tā stiprums. Tālāk mēs [paši] veidojam smadzeņu darbību, aktivitāti. Pierādīts, ka visintensīvākais "skulptūras veidošanas process" ir sešu gadu vecumā – bērnam, kurš iegūst jaunas zināšanas, maņas, pieredzi," skaidroja Ašmane.
Neironu aktivitāte dzīves laikā mazinās, jo arvien mazāk darbinām neironu un to tīklojumus. “Mēs pamatā izmantojam rutīnas prasmes un pieredzi, atmiņu. Pareizāk būtu šo skulptūru veidot visas dzīves laikā, “piešpaktelēt”, ja kaut kas tiek noārdīts,” skaidroja profesore.
Vienlaikus jāpiesargās no pārmērīgas mācīšanās un smadzeņu nodarbināšanas. "Ir otra galējība – cilvēki, kas pārāk intensīvi veido šo “skulptūru”. Tad rodas izdegšanas sindroms un “skulptūra” sāk drupt," pauda Ašmane.
