Dvietes palienē bez savvaļas dzīvniekiem mitinās vesela virkne retu sastopamu putnu sugu, piemēram, griezes un ķikuti. Katru gadu pavasarī aizsargājamā dabas teritorija, kurā mitinās savvaļas zirgi un savvaļas govis, pamatīgi applūst. Iedzīvotāji šeit aptuveni vienu mēnesi dzīvo uz salām. Palu laikā ūdens līmenis ceļas par vismaz diviem metriem, reizi simts gados pat par sešiem metriem.
Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja Benita Štrausa stāsta par unikālo teritoriju: "Katru gadu mums šeit Sēlijā ir piektais gadalaiks. Tad, kad Daugavā sāk iet ledus un veidojas ledus aizsprostojumi, tad šeit ielejā ienāk ūdens, kurš šeit uzturas aptuveni mēnesi un tikai pēc tam lēnām iet prom."
Ņemot vērā šo unikālo dabas parādību, šī vieta ir 400 hektāru paradīze daudzām putnu sugām un arī savvaļas dzīvniekiem.
Tāpēc arī šeit izveidota aizsargājama dabas teritorija. Diemžēl šis apstāklis radījis virkni problēmu vietējiem zemniekiem.
"Tur pusotrs hektārs it kā esot normāla pļava, bet šis viducīts neesot pļava. Te visur nav pļava? Šeit neskaitās," neizpratnē ir zemnieks Guntars Cepurītis un turpina: "Es uzskatu, kas šeit ir pļava, jo ir dažādi cilvēki un dažādi viedokļi."
Tikko redzētā situācija ataino, cik absurdi valsts iestādes Latvijā var interpretēt Eiropas Savienības noteikumus. Zemnieks Guntars Cepurītis kļuvis par ķīlnieku uz savas zemes.
Tā kā šis ir dabas liegums, tad ar lauksaimniecību nodarboties šeit ir aizliegts, tomēr, lai saņemtu Eiropas Savienības maksājumus par zāles nopļaušanu, jāievēro gandrīz tie paši noteikumi, kā jebkuram citam zemniekam.
Ornitologs Edmunds Račinskis raidījumam pastāstīja, ka bez pļavu pļaušanas un ganīšanas atklātā platība ļoti ātri aizaug: "To pārņem krūmi un koki. Tad tā ir cita ainava – krūmi un meži. Ja mēs gribam saglabāt dabas vērtību kopumu, kas ir saistīts ar tradicionāli apsaimniekotām, bioloģiski daudzveidīgām pļavām, tad pļaušana un ganīšana ir labākie paņēmieni, kā to panākt."
"Ja es nopļauju tā, kā pieprasa LAD, augustā šiem lopiem beidzas barības bāze, viņi jāsāk piebarot. Bet viņi saucas savvaļas dzīvnieki. Es pļauju nedaudz augstāk, lai dzīvniekiem būtu barība. Meža malā iesējas bērziņš vai alksnītis, es viņu nopļauju 10 -15 centimetru augstumā un LAD pārstāvji pasaka, tas lauks ir krūmājs," savu neapskaužamo situāciju palienes pļavās izklāsta Guntars Cepurītis.
LAD direktora vietnieks Indulis Āboliņš skaidro krūma definīciju: "Zeme, kas ir aizaugusi ar krūmiem. Šāda zeme nav uzskatāma par atbalsta tiesīgu un tā ir jāizslēdz no atbalsta maksājumiem. Katrā ziņā tad, kad mēs veicam kontroles, mums jāvērtē, vai ir noticis apsaimniekošanas fakts."
"Ja ir pļava, kura atrodas mežmalā, kurā ir redzams tikko iesējies kociņš vai krūms, tad maksājums neatņem, bet, ja šis krūms ir vairākus gadus un ir skaidri redzams, ka tas tur nav pirmo gadu, tad par šādām platībām mēs vairs nevaram maksāt," turpina LAD pārstāvis Āboliņš.
Sanāk, ka zemniekam, kurš dzīvo dabas parkā, ir liegts nodaroties ar lauksaimniecību, un, ja viņš ir sapratis, ka pārāk zemu nopļaujot zāli un sīkos krūmiņus, savvaļas dzīvniekiem ziemā būs mazāk barības, tad viņš pats par cilvēciskajām rūpēm var maksāt no savas kabatas.
Labāk vispār par citiem nedomāt, tad problēmu arī nebūs. Lauku atbalsta dienestā uzskata, ka pļava esot krūmājs, jo krūmiem vienkārši esot nogrieztas galotnes.
Ornitologs Edmunds Račinskis stāsta - dabas parkam kā aizsargājamai teritorijai ir savi izmantošanas un apsaimniekošanas noteikumi: "Vajadzētu ņemt vērā dabas lieguma īpašās prasības, lai tās netiktu apdraudētas."
Šeit pļava LAD izpratnē neskaitās, jo atrodas ciņi. Tie gan radušies dabiskā ceļā - no kurmju rakumiem un no savvaļas zvēru izkārnījumiem, bet izrādās, pļavā tādi nedrīkst atrasties. Acīmredzot pļavai ir jābūt kā golfa laukumam. Protams, ja zemnieks Cepurītis pļautu, kā visi pārējie zemnieki, tad ciņi tiktu likvidēti. Noteikumi visur ir vienādi, ir vai nav kaut kas aizsargājams.
"Pļaušanas augstums visās vietās ir vienāds. Tātad, pļavai ir jābūt nopļautai. Tā, lai paliek no pieciem līdz desmit centimetriem," paskaidro LAD direktora vietnieks Āboliņš.
Aizsargājamā dabas teritorijā pļaušana atšķiras tikai ar to, ka šos darbus šeit var veikt vēlāk nekā pārējie zemnieki, lai lopiņiem ilgāk būtu pieejama svaiga barība. Zināms, cik Latvijā ir populāri no valsts iestāžu puses pieprasīt, lai likuma burts ir izpildīts, tas nekas, ka tas ir nepareizs un ka aizsargājamās dabas teritorijās vajadzētu būt pavisam citādākām normām.
Rezultātā zemnieks Cepurītis spiests rīkoties pretēji tam, kā līdz šim ir rīkojies un uzskatījis par pareizu, lai iegūtu draudzīgu pļavu daudzajiem iemītniekiem: "Šogad es pļaušu līdz zemei. Lai es tos ciņus iznīcinātu, bet ko tie lopi darīs? Es nezinu. Es domāju, ka 1000 ruļļu pietrūks, jo jāsāk barot būs jau no augusta."
Tādējādi savvaļas dzīvnieki tiks jau no augusta piebaroti, lai nenomirst badā. Īsti savvaļas zvēri.
Raidījums "Vides fakti" aicina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju sēsties pie viena galda ar Lauku atbalsta dienestu un pārskatīt noteikumus. Ja nekas nemainīsies, "Vides fakti" brauks uz Eiropu runāt augstākā līmenī par šo problēmu. Nevar būt situācija, ka rūpes par savvaļas zvēriem gulstas uz vietējo zemnieku plānajiem maciņiem.
