Alcheimera slimības izplatība ar katru gadu pieaug. Pētnieki prognozē, ka 2030. gadā pasaulē ar šo slimību varētu sirgt aptuveni simt miljoni cilvēku.
Līdz ar sabiedrības novecošanos Alcheimera slimības izplatība ar katru gadu pieaug.
Prognozē, ka turpmākajos desmit gados slimnieku skaits varētu pieaugt divas reizes. Šobrīd ar to slimo aptuveni 50 miljoni cilvēku pasaulē. Problēma ir tā, ka vēl nav zināms, kā šī slimība attīstās.
Slimība iedalās divās kategorijās – viena saistīta ar iedzimtību, bet tā attiecas tikai uz 5% gadījumu. Pārējos gadījumos tā sastopama sporādiskā formā.
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras 3. gada doktorante Karīna Narbute skaidro:
“Sporādiskā forma ir atkarīga no dažādiem vides faktoriem, no dzīvesveida, no izslimotām slimībām, no virālām un bakteriālām infekcijām, kas dzīves laikā ir izslimotas. Ar šo slimības formu slimo lielākā daļa, aptuveni 95 procenti pacientu. Šobrīd pieejamā terapija ir mazefektīva.
Kopš 2003. gada nav atklāts neviens jauns terapeitisks aģents, kas varētu ārstēt, apturēt vai preventēt slimības attīstību.”
Alcheimera slimība izraisa atmiņas pasliktinājumu, uztveres traucējumu un nespēju veikt ikdienas aktivitātes. Nesenākajos pētījumos ir atklāts, ka otrā tipa cukura diabēta slimniekiem ir par 40% lielāks risks saslimt ar šo slimību. Tādēļ pastāv uzskats, ka ''alcheimers'' ir trešā tipa diabēts. Pirmā izmaiņa, ko diagnosticē pacientiem, ir glikozes patēriņa izmaiņas smadzenēs. Šāds process notiek arī otrā tipa diabēta slimnieku smadzenēs.
“Šeit ir jāsaprot, ka smadzenes izmanto aptuveni 20 – 25 % visas glikozes, ko cilvēks uzņem. Tas jau vien norāda, cik ļoti daudz glikozes ir nepieciešamas smadzenēm,” norāda Karīna Narbute. “Jo, ja smadzeņu šūnas, kas ir neironi, nevarētu izmantot glikozi, tad neironi nevarētu sarunāties savā starpā. Un, ja neironi nevar sarunāties savā starpā, tad nenotiek atmiņas uzkrāšana, nenotiek jaunu atmiņu veidošanās. Visi procesi tiek smagi ietekmēti. Turklāt šī glikoze, kas ir nokļuvusi smadzenēs, bet netiek utilizēta – uzņemta neironos, tā rada ļoti nepatīkamu vidi neironiem. Tas arī veicina oksidatīvā stresa un tālāk jau neironu nāvi var ierosināt.”
Metformīns, kura ietekmi uz slimības attīstību pētīja zinātnieki, ir antidiabētisks preparāts, kas ir samērā drošs un maztoksisks. Tas veicina svara samazināšanos otrā tipa diabēta slimniekiem. Un vairākos pētījumos ir atrasts, ka tas uzlabo kognitīvās spējas, atmiņu un mazina iekaisumu.
Šī pētījuma ietvaros novērots, ka nelielas devas uzlabo kognitīvās funkcijas arī ''alcheimera'' slimniekiem. Respektīvi, pētījumā izmantotie eksperimentālie dzīvnieki kļuva sociālāki un vairāk interesējās par citiem dzīvniekiem.
Projekta galvenais pētnieks Vladimirs Piļipenko stāsta: “Pirmais, ko mēs noskaidrojām, ir efekti uz kognīciju, respektīvi uz telpisko atmiņu un iemācīšanos. Tas nozīmē, ka dzīvnieks spēj orientēties telpā, lai atrastu tajā objektu, tā ir iemācīšanās. Un arī telpisko atmiņu, kas notiek pēc iemācīšanas, kad šo objektu noņem un skatās, vai dzīvnieks atceras tā precīzu atrašanās vietu. Un arī sociabilitāti jeb spēju izrādīt sociālo interesi.”
Šis pētījums ir sākums metformīna nozīmes izzināšanā. Pētnieki stāsta, ka vēl jāturpina pētījumi, lai kārtīgi izprastu šīs vielas ietekmi uz smadzenēm. Tomēr šis atklājums ir liels solis uz priekšu, lai atrastu jaunu veidu, kā ar šo slimību cīnīties.
Projekta norisi atbalsta mecenāts SIA “Mikrotīkls” sadarbībā ar Latvijas Universitātes fondu.
