Latvijā ir četras senioru skolas – Krāslavā, Kuldīgā, Aglonā un Siguldā. Tajās gados vecākiem cilvēkiem piedāvātas bezmaksas dažādas izglītojošas un praktiskas nodarbības par sabiedrībā aktuālām tēmām. Līdz ārkārtas stāvoklim nodarbības aktīvi norisinājās klātienē, bet tagad komunikācija norit attālināti.
Krāslavas Senioru skolas dalībnieks Jānis Lauskis atzina, ka nodarbības sniedz iespēju socializēties un lietderīgi pavadīt laiku: “Vienkārši man interesē. Ir ar ko parunāties, sanākt kopā. Veselīga, saviesīga padzīvošana.”
Nadežda Gologuzova no Kuldīgas labprāt piedalās fiziskās nodarbībās, kas tagad notiek svaigā gaisā: “Visu laiku mēs tur darbojāmies. Bija visādas lekcijas. Tagad mums arī caur “Zoom” divas reizes notika lekcijas. Tad mēs nūjojam divreiz nedēļā.
Izvilkt vecu cilvēku no mājas – tas ir ļoti forši.”
Aglonas Senioru skolas vadītāja Irēna Valaine norādīja, ka interesentiem vairāk piedāvā praktiskas nodarbības, kurās pirms ārkārtas stāvokļa iesaistījās ap 20 senioru.
“Seniori ir tāda grupa, kuriem gribas būt aktīviem, jo visu dzīvi esam aktīvi strādājuši gan darbā, gan savā saimniecībā, sevišķi laukos. Visiem spīd acis, kad sanāk, ka beidzot mēs to un to varam darīt,” pauda Valaine.
Pērn augustā izveidotajā Siguldas Senioru skolā kopumā iesaistās daži desmiti vecāka gada gājuma cilvēku. Skolas vadītāja Mārīte Rozentāle stāstīja, ka iedvesmu smēlās no vairākām ārvalstīm, kur tiek realizēta mūžizglītība un sociālā aizsardzība.
Līdzīgi kā Aglonas un Kuldīgas Senioru skolas pārstāvji, Mārīte Rozentāle darba prieku guva no Krāslavas, kur atrodas pirmā tāda veida skola Latvijā. Savukārt tās vadītāja, socioloģe Tatjana Azamatova iedvesmojās no citām valstīm, kur jau vairākus gadu desmitus tiek īstenota neformālā izglītība senioriem, ko dēvē par Trešās paaudzes universitāti.
Lai neatpaliek no aktualitātēm
Socioloģe atzina ka sabiedrības novecošanos nevar apturēt, tomēr procesa negatīvās sekas var samazināt: “Tā saucas neformālā izglītība, bet pēc būtības tā ir uzskatu veidošana un zināšanu aktualizēšana, lai cilvēki neatpaliek no mūsdienu sabiedrības aktualitātēm.”
Visas minētās senioru skolas ir nevalstiskas organizācijas, tāpēc ienākumi nāk tikai no projektiem. Kuldīdzniece Nadežda Gologuzova un krāslavietis Jānis Lauskis uzskata, ka valstij būtu jāpalīdz attīstīt tāda veida skolas visā Latvijā.
“Lai nav tā, ka mums pašiem, veciem vīriem, jāmeklē tas pasniedzējs. Ja ir palīdzība no valsts, tad nav nekādas problēmas,” pauda Lauskis.
Socioloģe Azamatova norādīja, ka Latvijā jāveido jauns priekšstats par pensijas gadiem kā aktīvu, daudzveidīgu un jēgpilnu dzīves posmu: “Vajadzīga īpaša sociālā politika, pievēršot uzmanību tieši vecāka gada gājuma cilvēkiem. Senioru skola un cita veida aktivitātes, protams, ir vajadzīgas, bet tā ir tikai daļa.”
Apgūst arī datorprasmes
Viena no grūtībām, ar ko saskaras seniori, ir datorprasmju trūkums. To atzīst arī Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aija Barča. Iemaņas pensionāriem palīdzētu gan paaugstināt savu kvalifikāciju, gan atvieglotu ikdienu.
Kuldīgas Senioru skolā iesaistās līdz pat divsimt dalībnieku. Un tā ir vienīgā, kur datorprasmes bija apgūtas.
Visās senioru skolās plāno attīstīt un paplašināt izglītošanās iespējas, un datorprasmju apguve ir tikai neliela daļa no iecerētā. Tāpēc, lai senioriem palīdzētu realizēt savas idejas, valdības atbalsts varētu būt lietderīgs.
