„Mana agrā bērnība pagāja Kurzemes pusē pie jūras. Tie bija 20. gadsimta trīsdesmitie gadi. Tēvs bija zvejnieks, bija neliela saimniecība, daži lopiņi. Zeme bija neauglīga - smilšaina, tāpēc ļoti noderēja jūras mēsli. Mēslu vākšana parasti bija rudeņos, vētras tos sanesa jūras malā. Tēvs uzāva garos zābakus, iebrauca jūrā ar zirgu un raitiem, netālu no krasta un ar dakšām krāva mēslus vezumā. Kad vezums bija pilns, to aizveda un izgāza uz lauka. Un tā vairākkārt,” - atmiņās dalās pensionēta skolotāja no Jūrmalas, kas bērnības rudenīgās dienas pavadīja, vācot gar jūru izskalotās aļģes, ko ikdienā saucam par jūras mēsliem.
Jūras mēsli, kā saka Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece Madara Alberte, ir visparastākās aļģes - makroskopiskas jeb ar aci saredzamas aļģes, kas aug jūras dzelmē uz akmeņiem.
„Īpaši rudenī palielinās vēja stiprums, pieaug rudens vētru stiprums, tad šīs aļģes tiek atrautas no sava substrāta - no akmeņiem - un izrautas jūras krastā. Tad šīs aļģes sāk pamazām sadalīties un varbūt rada ne tik labu aromātu, tāpēc ir iegājies, ka tautā tos sauc par jūras mēsliem, bet no bioloģijas viedokļa tas jocīgi skan, jo mēs to saucam vienkārši par izskalotām aļģēm,” skaidro Alberte.
Vasarā vairāk savairojas zaļaļges, kurām labvēlīgāki ir mierīgi ūdeņi un siltāka ūdens temperatūra. Taču rudenī un pavasarī dominē daudzgadīgās aļģes, kas pārsvarā ir brūnaļģes un sārtaļģes. Tāpēc arī rudenī šie izskalojumi ir tumšākā krāsā.
Aļģes tāpat kā jebkurš organiskas dabas produkts satur slāpekli un fosforu, kas ir būtiskākie barības elementi visām lauksaimniecības kultūrām, tāpēc tās labi izmantojamas lauksaimniecībā. Un tā jau ir iegājies gadu desmitiem, ka cilvēki to saprot un šīs aļģes savāc un izmanto savu mazdārziņu vai lauksaimniecības zemju mēslošanā,” stāsta pētniece Madara Alberte.
Jūras labumus vecvecāku uzdevumā jau vairākus gadus vāc arī Jūrmalas iedzīvotāja Inga Pfeifere, kura ar aļģēm mēslo savu mazdārziņu. Lai tiktu pie mēsliem, Inga Jūrmalas domei lūdz atļauju, lai ar auto varētu iebraukt pludmalē. Jau tagad Inga ir savākusi mēslojumu pat pavasara sezonai.
„Jā, tas ir smags darbs. Ja nav piekabes, ja, piemēram, tikai bagāžniekā… Pirmkārt, viņi ir slapji, un kad tu tos visus maisus saliec, tad tas ir šausmīgi, mugura pēc tam šausmīgi sāp. Bet ko padarīt, ja vajag, tad vajag,” ar smaidu saka Inga Pfeifere.
Arī Pāvilostas iedzīvotāji ir naski uz mēslojuma vākšanu. Biedrības „Zemesdraugi” pārstāve Guna Grimsta kopā ar Pāvilostas skolēniem pirms četriem gadiem izpētīja to lietošanas vēsturi Pāvilostas apkārtnē.
„Padomju gados tas kļuva par vienu no lielākajiem peļņas avotiem, jo jūras mēslus vilka ārā no jūras, žāvēja. Un par žāvētiem jūras mēsliem, ko nodeva agrārrūpnīcai Dobelē, saņēma 50 latus par tonnu. Tāda tā summa, īstenībā ļoti maz, bet cilvēki nopelnīja un varēja nopirkt mašīnu, kas tajā laikā bija liels dārgums,” atceras Grimsta.
Visvairāk aļģes Baltijas jūra izskalo Dānijā un Zviedrijā, kur šīs audzes ir vislielākās, jo tās ietekmē Ziemeļjūra un Atlantijas okeāns - ūdens ir sāļāks un ir labvēlīgāka vide aļģu augšanai. Ziemeļvalstis arī pēta, kā aļģu biomasu varētu izmantot biogāzes ražošanai.
„Bet ne tikai biodegvielā aļģes būtu izmantojamas. Tās arī jau šobrīd ļoti plaši izmanto, it īpaši Āzijā. Āzijā vispār it tāds 90,9% tirgus turētājs apmēram. Jo viņi ļoti plaši šīs aļģes izmanto, tiesa gan mākslīgi kultivētās aļģes, ēdienam - cilvēku pārtikai, apmēram 85%,” stāsta pētniece Madara Alberte.
Par jūras resursu izmantošanu septembra vidū sprieda arī Baltijas jūras reģiona valstis projektā „Submariner”, kurā piedalījās arī Latvija. Tas pierādīja, ka jūras resursu inovatīva izmantošana varētu radīt ievērojami daudz jaunu produktu, un var attīstīt arī labas biznesa iespējas. Un kamēr rudens vēji vēl nav aiznesuši jūras bagātības, ikvienam ir iespēja savākt dārza mēslojumu par brīvu.
