"Tev tuvajiem cilvēkiem ir jāzina tavas domas par orgānu ziedošanu, jo beigās tieši viņiem prasīs gala vārdu.” Tā vēsta Austrālijas valdības sociālā reklāma. Arī Eiropā šo personisko jautājumu pārrunā vidēji 40% ģimeņu, taču Latvijā vismazāk - vien 15%, vēsta Eirobarametra 2010.gada pētījums.
„Tā parasti nav normāla lieta, par ko cilvēki ģimenēs runā. Jo mēs vispār dzīvojam kultūrā, kur nāve ir izslēgta. Un mēs par miršanu cenšamies nedomāt, un tā ir ārkārtīga traģēdija, zināmā mērā tāda kā cilvēka neveiksme. Un lēmumi tiek pieņemti tad, kad cilvēki ir uz robežas,” skaidro Latvijas Universitātes Bioētikas un biodrošības centra vadītāja Aivita Putniņa.
Tāpēc, lai veicinātu sabiedrībā izpratni par orgānu ziedošanu, Stradiņa slimnīca ar Eiropas projekta "Accord" atbalstu pasūtījusi skaidrojošu kampaņu. Iepirkumā uzvarēja reklāmas aģentūra „MOOZ". „Galvenā ideja - jebkas ar jebkuru var notikt jebkurā brīdī. Vienā brīdī tu sēdi klubkrēslā pie televizora un žāvājies pie reklāmas, kura aicina ziedot orgānus, un otrā brīdī tu sēdi invalīda krēslā un skaties to pašu reklāmu, un saproti - ja tu būtu tā cilvēka vietā, kurš reklāmā redzams, tad pēkšņi tu ļoti labprāt ziedotu orgānu. Mēs nezinām, kurā pusē ekrānam mēs kurā brīdī atradīsimies,” tā par topošo sociālo reklāmu stāsta „Mooz” vadītājs Ēriks Stendzenieks.
Tiesa, sarunu par orgānu ziedošanu ar aizejošā cilvēka tuviniekiem Latvijas likumi neprasa. Ja dzīves laikā cilvēks nav veicis ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ka ir pret savu orgānu izmantošanu, tad būtībā atļauja nav nepieciešama. Tomēr ārsti cenšas izrunāties ar tuviniekiem.
„Man personiski ir gadījies redzējis izcila ģimeniskuma paraugus," Stradiņa slimnīcas Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns stāsta par kādu ģimeni, kura zaudēja savējo - dēlu, vīru un tēti bērniem. „Visi apsēdās pie galda, un kaut kādu laiku savā starpā runāja. Visvairāk no situācijas saprata mamma, visvairāk. Slēdziens bija tas - ja mūsu dēls gribēja palīdzēt cilvēkiem, viņš bija gatavs to darīt, viņš arī tagad gribētu to darīt."
Visbiežāk tuvinieki izturas saprotoši. Taču kāda daļa cilvēku vispār nevēlas iesaistīties - nebrauc uz slimnīcu vai atsakās runāt par orgānu ziedošanu.„Bet drīzāk varētu nosaukt - nepietiekama informētība, nepietiekama vēlēšanās domāt par otru - par svešu, nevis tikai par savas ģimenes locekļiem,” stāsta Bicāns.
36% Latvijas iedzīvotāju piekristu bojāgājuša tuvinieka orgānu ziedošanai, ja viņiem to prasītu, atklāj „Eirobarometra" pētījums. Salīdzinājumam: vidēji Eiropā - vairāk nekā puse. Kāpēc Latvijā ir viens no zemākajiem rādītājiem, stāsta sociālantropoloģe Aivita Putniņa: „Tā ir neticība šai sistēmai. Mazāk veselības aprūpei kā pašai sistēmai, kas organizē orgānu donēšanu." Mediķi gan uzsver, ka orgānu ziedošanas un transplantācijas sistēma ir sakārtota un caurspīdīga.
Arī Rīgas Stradiņa universitātes humanitāro zinātņu katedras docents Vents Sīlis pieļauj - lai palielinātu donoru skaitu, varētu sekot Zviedrijas piemēram. Tur bija plaša sociālā kampaņa ar saukli „Kopā mēs varam glābt dzīvības”.
„Vienkārši grūti runāt ar radiniekiem, ka mirušā cilvēka daļas var izmantot citiem cilvēkiem. Viņi ir fokusējušies uz savām bēdām, viņiem varbūt nesniedzas domas tālāk par citiem cilvēkiem. Un šajā gadījumā varbūt, ka par to runājot, domāšanu var paplašināt un cilvēkiem var pievērst uzmanību, ka tas, kas kādam ir traģēdija, citam var kļūt par izglābšanos,” saka Sīlis.
Latvijas kampaņas mērķis ir ne tikai informēt cilvēkus par orgānu ziedošanu, bet arī aicināt viņus formulēt savu attieksmi pret to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Tā var būt piekrišana vai atteikums. Tad nebūs neskaidrību.
Reklāmas klipu veidošana izmaksās apmēram 5,5 tūkstošus eiro, taču raidlaiks nav ierēķināts. Maijā klipus varēs aplūkot slimnīcas mājaslapā un sociālajos tīklos, un slimnīca cer, ka klipa izplatīšanā iesaistīsies sociāli atbildīgi uzņēmumi.
