Pēc 17. sirds pārstādīšanas Latvijā Stradiņu ārsti profesora Romana Lāča vadībā no operāciju zāles 13.novembrī iznāca piecos no rīta. Savukārt nedaudz vēlāk sākās nieres pārstādīšanas operācija, kam sekoja vēl viena. Viens cilvēks, kuru glābt vairs nevarēja, deva iespēju dzīvot trim citiem.
"Ir trīs cilvēki, kas gaida plaušas, vienu Vīnē," sacīja Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Rafails Rozentāls.
Jaunu sirdi gaida vēl vismaz 10 cilvēki, viņu vidū arī viens bērns. Tāpēc mediķi uzsāk plašu akciju, aicinot cilvēkus pārdomāt savu attieksmi pret orgānu ziedošanu. Tās vadmotīvs ir “Kad pašam vajadzēs, sapratīsi”.
Sociālās kampaņas videoklipā vienā brīdī redzams cilvēks, kas sēž klubkrēslā pie televizora un žāvājas, skatoties reklāmu, kura aicina ziedot orgānus, un otrā brīdī viņš sēž invalīda krēslā palātā un skatās to pašu reklāmu. Jebkas ar jebkuru var notikt jebkurā brīdī, tā reklāmas aģentūras „MOOZ" vadītājs Ēriks Stendzenieks skaidroja kampaņas "Kad pašam vajadzēs – sapratīsi" klipa būtību.
Latvijas Transplantācijas centrs un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca aicina uzzināt savu tuvinieku attieksmi par orgānu ziedošanu pēc nāves, pastāstīt par savu nostāju šajā jautājumā. Uzsāktā sociālā kampaņa "Kad pašam vajadzēs - sapratīsi" veidota ar mērķi aktualizēt orgānu ziedošanas un transplantācijas jautājumu sabiedrībā.
Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle Latvijas Radio raidījumam "Pēcpusdiena" apstiprināja, ka 13.novembrī veiktās sirds transplantācijas operācija bija iespējama pateicoties orgānu ziedošanai. Ar donora sirdi izdevies glābt kāda 45 gadus veca vīrieša dzīvību. Šādu operāciju būtu daudz vairāk, ja vien mirstošo cilvēku piederīgie neaizliegtu izmantot orgānus transplantācijai. Par donoru varētu kļūt jebkurš, kas atbilst nepieciešamajiem nosacījumiem konkrētajā gadījumā, kad kādam ir nepieciešama šāda veida palīdzība.
Kampaņas mērķis ir ne tikai informēt cilvēkus par orgānu ziedošanu pēc nāves un par to laikus runāt ar ģimeni, bet arī aicināt viņus formulēt savu attieksmi pret to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Tā var būt piekrišana vai atteikums. Ja dzīves laikā cilvēks nav veicis ierakstu iedzīvotāju reģistrā, ka ir pret savu orgānu izmantošanu, tad viņa orgānus pēc nāves var izmantot, paredz Latvijas likumi.
Tomēr, lai nebūtu domstarpību ar tuviniekiem, ārsti cenšas par to viņiem jautāt. Tāpēc jau iepriekš ir ļoti svarīgi šo jautājumu pārrunāt ģimenes vai tuvinieku lokā, jo viņi ir tie cilvēki, kurus, iespējams, uzrunās ārsti, lai glābtu kāda cita cilvēka dzīvību.
Tuvinieki mēdz atteikt, sacīja Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns. Viņš gan uzsver, ka biežāk tuvinieki piekrīt – apmēram seši vai astoņi no 10.
"Mēs nebaidāmies no sarunas ar piederīgajiem. Tikai viņiem ir jāzina, ka noteicošais vārds pieder aizgājušajam tuviniekam, ka viņi var būt tikai informācijas nesēji, nevis lēmēji. Mēs nekad neaizskarsim ķermeni, ja būs izskanējuši aizliegumi," pastāstīja Jānis Bicāns.
Saskaņā ar Eirobarometra 2010.gada pētījumu, Eiropā šo personisko jautājumu pārrunā vidēji 40% ģimeņu, taču Latvijā vismazāk - vien 15%. Šī gada oktobrī un novembrī kampaņas ietvaros veiktās aptaujas laikā iegūtie rezultāti rāda, ka par orgānu ziedošanas un transplantācijas jautājumiem ir jārunā atkal un atkal. Uz jautājumu, vai cilvēks piekristu ziedot savu orgānu pēc nāves, 75% ir devuši apstiprinājumu, bet jautāti, vai šī tēma ir pārrunāta ģimenē, 67% ir atbildējuši noliedzoši. Tieši tāpēc darīt zināmu savu attieksmi un lēmumu ir tik būtiski, pastāstīja slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle.
Latvijā un arī visā Eiropā trūkst transplantācijai nepieciešamo orgānu. Ik gadu gaidītāju skaits uz nieres transplantāciju ir gandrīz divreiz lielāks kā saņemto orgānu skaits. Aknu transplantācija varētu atrisināt vidēji 50 cilvēku likteņus (aknu transplantācija joprojām nav valsts apmaksāto operāciju sarakstā).
Viena no donorēm ir Līga, viņa dāvināja nieri savam dēliņam.
"Bail nebija! Drīzāk bija bail, ka dēlam niere nederēs," stāsta Līga Šaršūne, kura ziedoja nieri dēlam.
Savu attieksmi - ļaut vai neļaut orgānus izmantot citu cilvēku dzīvības glābšanai, ikviens var paust, uzrakstot iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Diemžēl to izdarījuši ļoti maz cilvēku. Pārējo tuviniekiem jautājumus spiesti uzdot ārsti.
Atteikumu skaits pēdējā laikā ir ļoti liels. Ārsti to skaidro ar vispārējo cilvēku ticību vai neticību medicīnai un savai valstij. Tādēļ šogad pārstādītas vien piecdesmit nieres, kamēr pērn veiktas 70 operācijas.
No 2002.gada iespējams elektroniski atļaut vai aizliegt izmantot orgānus. Līdz 2010.gadam vairākums portālā "Latvija.lv" izmantoja iespēju aizliegt izmantot viņu orgānus, taču pēdējos gados situācija mainījusies un aizvien vairāk cilvēku izvēlas elektroniski deklarēt atļauju izmantot viņu orgānus pēc nāves, Latvijas Radio pastāstīja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Undīne Priekule.
"Lai paši izdomā, ļoti nepareizi ir stāvēt pie mirēja gultas," uzskata “Balt Transplantant” Latvijas nodaļas vadītājs Jānis Jušinskis.
Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis vērtē latviešu tautu, ka izvairīgu sarunās par nāvi. Viņš vērtē, ka viens no veidiem, kā veicināt sabiedrībā diskusijas par šīm tēmām ir tieši sociālās kampaņas, arī nupat uzsāktā "Kad pašam vajadzēs - sapratīsi".
Orgānus transplantācijai ir iespējams saņemt gan no dzīva donora, gan miruša cilvēka. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, cilvēki par orgānu donoriem var kļūt brīvprātīgi ziedojot savu orgānu. Dzīves laikā var dokumentāri noformēt savu attieksmi (atļaut vai aizliegt) par iespējamu orgānu izmantošanu pēc nāves.
Kopš 1973.gada 15.aprīļa līdz 2013.gada beigām pavisam veiktas 1724 nieres transplantācijas, 30 no tām - izmantojot dzīva donora nieri.
Pirmā sirds transplantācija Latvijā notika 2002.gada 10.aprīlī. Kopš tā laika veiktas 16 sirds transplantācijas.
Ceturtdien, 13.novembrī Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā rīkoja diskusiju, lai informētu plašāku auditoriju par orgānu ziedošanu pēc nāves, diskutēs arī, kāpēc ir tik būtiski runāt par šo tēmu, kā arī kliedēt mītus, sniedzot kvalitatīvu informāciju.
Tiesa, ne tikai donoru orgānu trūkums rada problēmas. Tādas rada arī sadarbības trūkums, proti, Stradiņa slimnīcai nepienāk informācija no atsevišķām slimnīcām novados par bojāgājušajiem, kas varētu būt potenciāli orgānu donori.
