Siltināt attiecības, ne tikai ēkas. Psihoterapeite par vientulību svētku laikā

Sociāla izolētība ir objektīva atrautība no sabiedrības, bet vientulība ir subjektīva, iekšēja sajūta, kas var gan pārklāties ar reālu nošķirtību, gan pastāvēt tad, ja ir plašs sociālu kontaktu loks. Tātad cilvēks, kas ir sociāli izolēts, var nejusties vientuļš.

Veselība

Savukārt ilgstoša un sāpīga vientulības klātbūtne rada sekas – pētījumi parāda, ka gan sociāla izolētība, gan tās psiholoģiskā komponente – vientulības sajūta – negatīvi ietekmē vispārējo veselības stāvokli, piemēram, paaugstinot kardiovaskulāru slimību rašanās risku.

Daļa cilvēku, kas saskaras ar vientulību, alkst nevis pēc papildu sociāliem kontaktiem, bet cer uzlabot esošās attiecības. Citi ilgojas pēc jauniem draugiem, bet ir iestrēguši pārliecībā, ka pieauguša cilvēka vecumā draudzības vairs neveidojas. Tādēļ vientulības risinājums nav viena universāla un precīza recepte katram gadījumam, un ceļš uz dziļāku un nozīmīgāku komunikāciju ar līdzcilvēkiem jāaplūko atkarībā no tā, kas vientulības sajūtu ir veicinājis.

Perfekta ģimene kā TV reklāmā

Vientulība svētku laikā "ir stāsts par skumjām. Visapkārt ir bildes ar laimīgām ģimenēm, sociālie tīkli ir pilni ar reklāmām, kur redzams skaisti klāts galds ar pie tā sēdošu pilnvērtīgu, nukleāru ģimeni. To visu redzot, var kļūt bēdīgi, ja situācija paša ģimenē ir atšķirīga," komentēja psihoterapeite Gunta Rijkure, norādot, ka "perfektās un laimīgās" ģimenes ir drīzāk utopija, nevis realitāte, jo katrā ģimenē ir savas grūtības un izaicinājumi, kas apkārtējiem nav redzami. Tāpat, lai izbēgtu no kauna, ģimenes strīdi drīzāk tiek notušēti, nevis afišēti, taču, jūtoties vientuļi, aizmirstas, cik raiba var būt patiesā ģimenes dzīve.

Salīdzināšana un no tā izrietoša skaudība, kas raksturīga sociālo tīklu videi, negatīvi ietekmē psihisko veselību un pazemina pašvērtējumu, kā arī dažos pētījumos parādās pārmērīgas salīdzināšanas sekas – paaugstināti depresijas simptomi.

Psihoterapeite norādīja, ka šķietami laimīgo, pārtikušo ģimeņu vērošana "trāpa sāpīgā punktā. Varbūt nav mammas vai tēta, vai varbūt viņu nekad nav bijis. Varbūt vairs nav māsas un brāļu, vecmāmiņas vai vectētiņu, kas ir bijuši ārkārtīgi svarīgi. Veikalos nepārtraukti skan laimīga mūzika un it kā ir jāpriecājas. Tiek radīts uzstādījums, ka ir jābūt laimīgam," kas, kā ārste uzsvēra, bieži ir izaicinoši,

līdz ar to daļai cilvēku svētku laiks kļūst smagnējs un pielādēts ar virkni intensīvu, nebaudāmu emociju – skumjām un aizvainojumu, dusmām, vilšanos un skaudību.

Dāvanas, kas nevienam nepatīk

Daktere Rijkure atgādināja, ka, ja ģimene ir disfunkcionāla, "svētku laiks var būt ļoti grūts. Iedomāsimies – ir jāiet un jāsatiek ģimene, kur cilvēks jau paredz, vadoties no iepriekšējas pieredzes, ka sliktākajā gadījumā, piemēram, tēvs pārmērīgi lietos alkoholu un mēģinās ar kādu izstrīdēties, bet pārējie to piesegs. Ja kāds ir pasīvi agresīvs, tad cieš visa ģimene, un bieži ģimene staigā uz pirkstu galiem ap vienu ģimenes locekli, kurš var strauji uzsprāgt, kļūt agresīvs un izmainīt noskaņu telpā."

Disfunkcionāla ģimene ir tāda, kur "iekšēju pārdzīvojumu un sāpju dēļ attiecības ir destruktīvas, nevis konstruktīvas. Dvēsele sāp ļoti, tik ļoti, ka otram var kaitēt." Tas ikdienā un svētkos var izskatīties kā slēpti kareivīga uzvedība – strīdi, provokācijas, manipulācijas, robežu pārkāpšana, kritika, kā arī saplūšana ar otru un mēģinājumi kontrolēt. "Latviešiem ir jaudīgi attīstīts pasīvas agresijas muskulis," atzina ārste.

Nākamais izaicinājums daudziem ir dāvanu atrašana: "Ja tuvinieki ir neapmierināti sadzīvē, iespējams, arī dāvanas viņiem nepatiks. Ir cilvēki, kuriem nevar uzdāvināt "labu" dāvanu, jo varbūt šie tuvinieki kāda iemesla dēļ nespēj priecāties paši savā dzīvē. Tādēļ tiek meklēta dāvana, kas jau pēc definīcijas cilvēkam nepatiks un varbūt sekos uzbrukums. Jādodas uz pasākumu, kur būs jāvēro disfunkcionāla ģimene, un doma par to, ka tā tāda ir, kas rada veselu lavīnu ar sajūtām. Turklāt ir milzīgs spiediens, ka tas ir jādara, jo tāda ir tradīcija. Tāda situācija ir ļoti grūta," stāstīja ārste psihoterapeite.

Svētku laika problemātiku pasvītro arī reizēm paradoksālas gaidas gan no sabiedrības, gan ģimenes, gan pašam pret sevi: "Parādās pozitīvā psiholoģija – uz šiem pasākumiem ir it kā jāiet, it kā ir gaišais svētku laiks, visi priecājas un dzied jautras dziesmiņas. Tas noliedz daļu emociju: "Ko tad tu dusmosies svētku laikā? Tas taču ir piedošanas laiks!" Tātad ne tikai ir jāatrod dāvana, kuru varbūt nenovērtēs, jāiet uz vakariņām ar vecākiem, kas dziļi kaitina, un jāpiedod tas, kas krājies gadiem. Tas viss notiek pie galda, uz kura ir vismaz deviņi ēdieni. Tādēļ vienīgais, kā sevi mierināt, ir ēst, bet tad ir vēl sliktāk, jo "pārēsties arī nedrīkst"."

Došanās pie ģimenes, kuru negribas satikt

Svētku laikā var veidoties kognitīva disonanse, ja praktiski ir ģimene, ar kuru būt kopā, bet ir iekšēja pretestība un pagātnes aizvainojumi, kas atņem siltumu komunikācijā. Tātad ir sociāli kontakti, taču neapmierina to kvalitāte, un priekšplānā izvirzās vientulības sajūta.

Ja cilvēks jūtas vientuļi ģimenes ietvaros, tam varētu būt vairāki iemesli: "Pirmkārt, reizēm tas ir saistīts ar iekšēju vientulību. Taču citreiz mēs varam formāli, fiziski būt blakus cilvēkiem bez emocionālas tuvības. Piemēram, ir grūti emocionāli būt tuvam ar kādu, kurš ir lietojis alkoholu – tas veido distanci, jo tas, kurš nav skaidrā, atrodas savā pasaulē. Tāpat nav iespējams justies emocionāli droši ar cilvēku, par kuru ir zināms, ka kuru katru brīdi sekos lamas un provokatīvi strīdi."

Otrkārt, var izvērtēt, kurā pusē rodas vientulības sajūta. "Ir cilvēki, kuriem ir ģimenes, kas nav emocionāli tuvas, un tur maz ko no savas puses var izmainīt – ar to reizēm ir jāsamierinās. Taču tad ir cilvēki, kas paši nespēj būt emocionāli tuvi ar citiem jeb ne vienmēr bumbiņa ir "mamma un tētis bija slikti" laukumā. Taču abas šīs situācijas var gan izraisīt, gan pastiprināt viena otru," norādīja ārste.

"Priecīgajā" svētku laikā drīkst arī nepriecāties

Daktere Rijkure aicināja izmantot svētku laiku, lai "apstātos un padomātu par sevi un cilvēkiem sev apkārt. Jaunais gads ir jauns sākums ne tikai plānotājā, bet tam ir arī emocionāla nozīme. Tas ir labs laiks, lai uzlādētu baterijas, izmantojot brīvdienas, un laiks, lai darītu to, kas patīk. Vai obligāti ir jāpiespiež visus priecāties? Nedomāju, ka tur būtu labi rezultāti."

Tomēr, ja ir apsolīta ciemošanās, ko gan īsti negribas, bet arī atteikt vairs nešķiet pieņemami, psihoterapeite atzina, ka "svarīgi būtu saprast, kas ir tās lietas, kas ierosina kairinājumu. To, kā otrs izturēsies, mēs nevaram kontrolēt. Taču mēs varam kontrolēt laiku – piemēram, ieplānot, ka ciemošanās ilgs pāris stundas – īsi, ātri un pēc iespējas nesāpīgi. Tikšanos var iznest neitrālā teritorijā – restorānā, kafejnīcā, ciemos pie citiem radiniekiem – ārpus savām mājām, lai var aiziet no situācijas un lai izvairītos no apstākļiem, ka, lai neiesaistītos strīdā, tuvinieki ir jāsūta ārā pa durvīm."

Svētku sajūta nerodas pati no sevis

Psihoterapeite pauda pārliecību, ka būtisku lomu spēlē atbildības uzņemšanās par sevi un savām sajūtām, tā pārņemot kontroli: "Tas ir tas jautājums, cik labi cilvēks saprot, kas viņam liek justies vislabāk. Jācenšas saprast, vai Ziemassvētku sajūta ir nepieciešama, un, ja tā ir, tad jāapzinās – "es pats to sev varu radīt". Jo arī ģimenes ielokā mēs paši sev radām svētkus. Nav tā, ka uzsnieg sniegs, sākas decembris un svinību sajūta maģiski atnāk." Kādam svētku sajūtu uzbur ikgadējās klasiskās svētku dziesmas, bet citu tās kaitina. Viena ģimene cep piparkūkas katrā adventē, bet cita eglīti nopērk dienu pirms Ziemassvētkiem.

Tātad enerģijas nezūdamības likums attiecas arī uz emocijām – prieks un svētku sajūta nerodas pati no sevis, bet tam nepieciešams darbs un iedziļināšanās. Kā uzsvēra daktere Rijkure, arī attiecību uzlabošana prasa laiku. Ja ir vēlme siltināt ģimenes komunikāciju, "tas ir plānojams pasākums. Frāze, ko bieži esmu dzirdējusi, ir: "Es esmu ļoti vientuļš, mani nekur neaicina" vai "Es nevienam neesmu vajadzīgs, man neviens nezvana". Tad ir vērtīgi uzdot sev jautājumu: "Kad es pēdējo reizi kādu ielūdzu ciemos? Kad es pēdējo reizi kādam piezvanīju?" Tas mēdz apmulsināt, bet ietver jēgu – saziņa nenotiek vienā virzienā. Komunikācija ir divvirzienu ceļš."

Daktere Rijkure piebilda, ka, ja cilvēks pats neveido sociālus kontaktus, tas var signalizēt apkārtējiem, ka komunikācija nav nepieciešama: "No malas izskatās, ka tā ir labi, un pārējiem var šķist – labāk otru netraucēt." Tādēļ ir vērts proaktīvi veidot sociālas saiknes un rosināt komunikāciju. "Šajā periodā varētu būt sociāli pieņemamāk vidējam latvietim piezvanīt un meklēt kontaktus. Tagad mēs drīkstam iet ciemos uz otra viensētu un drīkstam arī paņemt līdzi pašceptu kūku."

Kā veidot draudzību pieauguša cilvēka vecumā?

Šķiet, ka bērnībā sadraudzēties ir pavisam viegli – "Vai būsim draugi?" ir jautājums, ar kuru pietiek, lai nostiprinātu sociālas saites un radītu uzticēšanās gaisotni. Taču ar to, protams, nav gana pieauguša cilvēka vecumā, un, ja vieni draugi ir ārzemēs, citi – aizņemti ar savām ģimenēm vai karjeru, tad sociālo kontaktu trūkums var kļūt par vientulības palaidējmehānismu. Savukārt, veidojot jaunas draudzības, var pārņemt bažas, vai otrs pieņems, sapratīs un gribēs komunicēt – tātad tās ir bailes no atraidījuma, kas liek sastingt un izvairīties no ciešu saišu veidošanas. Tas kļūst par paradoksu un apburto loku: no vienas puses ir vientulības sajūta un vēlme pēc kontaktiem, bet no kontaktu veidošanas attur bailes par atraidījumu, kas tikai pastiprina vientulību un izolē.

Ārste psihoterapeite uzsvēra, ka arī "pieauguši cilvēki var spēlēties un rotaļāties – tas ir labs veids, kā izaicināt sevi un veidot jaunus kontaktus. Tas nozīmētu mazināt spriedzi par izpatikšanu otram un pārfokusēties no tā, ka otrs negribēs draudzēties, uz sevi, savu spēju izpēti un eksperimentēšanu. "Ja es uzrakstīšu šādi, kā šis cilvēks reaģēs? Kā es jutīšos? Kas notiks? Nevis "Vai mani ņems pretī," bet "Kā es pats varu sajusties dažādās situācijās?"

Mācīties būt vienam

Pētījumi parāda, ka vientulības rādītāji ir izteikti visā pasaulē un pieauguši pēdējo gadu griezumā. To papildina arī individuāli un kultūrvēsturiski faktori – kā atzina ārste, "latviešiem ir diezgan augsta vientulības norma – laiks, kas katram ir vajadzīgs vienatnē. Tomēr mūsdienās šo laiku sev ir grūti atrast. Mēs īsti neesam vieni – visu laiku kāds var piezvanīt, uzrakstīt e-pastu vai atsūtīt balss ziņu. Citi arī sagaida, ka atbildēsim ātri un ka mūs varēs sazvanīt. Ir daudz vīlušos cilvēku, ja viņi nevar kādu sasniegt. Šī konstantā saziņa kāpina stresa līmeni."

Viens pats mājās – kur doties, ja nav, pie kā aiziet

Ja cilvēks katru gadu saskaras ar vientulības izjūtu svētku laikā, "būtu svarīgi laikus atpazīt, ka svētku brīvdienas vienatnē vai daļēji sociāli izolēti varētu provocēt dažādas iekšējas sajūtas. Vajadzētu pietiekami kritiski izvērtēt, vai šī situācija ir patīkama vai nepatīkama – jo ir cilvēki, kuri būtu laimīgi par divām nedēļām mājās, dīvānā ar tēju, straumēšanas platformu vai grāmatām. Dažiem tā ir pati labākā atpūta. Taču tāpat ir cilvēki, kam tas rada milzīgu diskomfortu."

Ja vienatne raisa nebaudāmas izjūtas, ārste aicināja pakavēties un iedziļināties sevī – kas varētu likt justies labāk? Arī te nav viena pareiza risinājuma, jo "varbūt ir kāda draugu ģimene, pie kuras var Ziemassvētkos aizbraukt, lai nebūtu viens. Varbūt ir kādi attālāki radinieki, kurus apciemot. Šis ir tas laiks, kad ir sociāli pieņemami teikt: "Man vienam mājās negribas būt. Vai es varu pie jums atbraukt?" Lielais vairums būs atsaucīgi un atbalstoši."

"Domāju, tā ir laba ideja pēc iespējas meklēt pasākumus, kas varētu patikt. Ja nepatīk kora mūzika, nav jāiet uz kora koncertu, bet, ja patīk radoši izpausties, var zīmēt kartītes, mandalas vai kopīgi doties uz kādu meistarklasi. Šādas aktivitātes ir ārkārtīgi satuvinošas, jo visi kaut ko dara pirmo reizi, ir apjukuši un ir iespēja par sevi pasmieties. Taču tam ir otra puse – jautājums – "cik es pats uzdrošinos tādas situācijas meklēt un iesaistīties?" Varbūt vajag aizbraukt uz patversmi samīļot suņus, varbūt vajag pēc iespējas tālāk no jebkādiem dzīvniekiem. Varbūt kāds jutīsies vislabāk trīs dienu spa, cits iesaistīsies labdarības projektā. Svētku laikā pilnīgi noteikti var kaut ko piemeklēt savām vēlmēm, un, ja ir vajadzība pēc kontaktiem, bet tā nav ģimene, kas iepriecina, tad noteikti ir kāda cita kompānija, kas var radīt prieku un uzlādēt baterijas. Kā arī obligāti jānopērk sev dāvana – vismaz viena," iedrošināja daktere.