Pirms dažām stundām ģimenes ārsta reģistratūrā pieteikuši zvanīt 111, bet 111 savukārt pēc gandrīz stundu ilgas telefoniskas simptomu pārbaudes piereģistrējuši Krolijas slimnīcas pieņemšanā, kas ir nevis "A&E" (neatliekamā medicīniskā palīdzība), bet gan "Urgent treatment centre", kas domāts gadījumiem, kad vēl nemirst nost.
Taču Krolijas slimnīcas kundze aiz lodziņa sakās neko nezinām, nekādu pacientu reģistrāciju no 111 nesaņemot. Ja nu ļoti gribu, tad lai sēžu un gaidu. Ir jau pavēls, uzgaidāmajā zālē bez manis tikai smaidīgs kungs dzeltenā vestē, kura vienīgais pienākums laikam ir uzraudzīt durvis. Ka neaiznes.
Franču aģentūras fotosesijas laikā esmu satraumējusi kreiso celi, liecos pēc kārtējā fotografējamā produkta, pēkšņi – klikt! – un celis sāp kā traks, sapampis, iztaisnot nevar, pastaigāt nevar.
Krolijas slimnīcā dakteris, kurš laikam nav dakteris, bet advancēts brālītis, paskatās uz vienu kāju, uz otru, drusku parausta. Nekas tur neesot sapampis, droši vien es tāda šķība, greiza no dzimšanas. Rentgena uz vietas nav, bet nevajag, jo viss kārtībā, sastiepts muskulis. Pabrīnos, pārjautāju, kurš tad muskulis, viņaprāt, būtu sastiepts? Kungs rausta plecus, celī esot daudz visādu, bet lai staigājot un vingrojot, tas kopā ar visu Zāļu Zālēm – paracetamolu – palīdzēs.
Pēc pāris nedēļām tiešām paliek labāk. Un vienā jaukā dienā celis ne no šā, ne no tā atkal – klikt! – šoreiz jau krietni trakāk. Tagad esmu gudrāka, uzreiz braucu uz slimnīcu, kur rentgens ir, taču cits advancētais brālītis nedod nosūtījumu, tur tāpat viss skaidrs, lai eju mājās.
Nekā nebija, neiešu mājās. Vai viņš man atsaka tāpēc, ka sieviešu sūdzības par sāpēm netiek ņemtas vērā, jo tiek uzskatīts, ka sievietes ir pārāk emocionālas? Vai tas tāpēc, ka esmu ārzemniece?
Kungs iepleš acis, viņam neesot ne jausmas, ko es tur pļāpājot, bet, ja jau ļoti gribot, tad to rentgenu dabūšot.
Rentgenā lauztus kaulus neredz, vairāk neko pateikt nevar. Lai vairāk vingrojot, staigājot un, protams, dzerot Zāļu Zāles – paracetamolu. Trīs stundu gaidīšanas laikā jau esmu sapazinusies ar blakussēdētājiem, kuriem vainas visdažādākās, sākot no lauztas potītes līdz grūtniecības komplikācijām, visiem tiek Zāļu Zāles – paracetamols.
Pēc dažām dienām plānots lidot uz Latviju ar kameru un mazo dronu mugursomā, lai uzfilmētu dokumentālās filmas "Latvieši Apvienotajā Karalistē" trešās, noslēdzošās daļas beigas Lestenes kapos. Esmu apsolījusi filmas producentei Verai Antipovai, ka viņa beigās raudās, tātad noslēgumu vajag episku.
Vīrs secina, ka esmu galīgi traka, kā tad iedomājos to filmēšanu, varbūt lecot uz kruķiem ar kameru zobos? Raustu plecus, man nav ne jausmas, bet vismaz pamēģināšu.
Ceļot ar kruķiem
Kurš to būtu domājis, ka cilvēkiem ar kruķiem jebkura pati par sevi saprotama lieta sagādā tik nejēdzīgas pūles.
Apskaidrība rodas brīdī, kad, ar mašīnu pievesta maksimāli tuvu stacijai, traušos vilcienā uz Getvikas lidostu. Nesamā nav daudz, tikai neliela mugursoma plus kruķi, taču pirmais izaicinājums ir atrast sēdvietu blakus durvīm un vienlaicīgi nomenedžēt kruķus un mugursomu. Kungs uzvalkā iekārtojies pa divām invalīdu sēdvietām, pēc mana jautājuma, vai aizņemts, negribīgi pāršļūc uz loga pusi. Sēžoties vairākas reizes nejauši iebelžu ar kruķiem, protams, atvainojos, bet klusībā gavilēju – tā tev vajag par līšanu tur, kur nepienākas! Taisoties uz izkāpšanu, kungs atkal dabū ar kruķiem.
Lidostā ir pieteikta palīdzība, kas nozīmē, ka mani pārvietos vai nu ratiņkrēslā, vai tajā foršajā braucamajā, kas izskatās pēc golfa mašīnītes. Taču līdz vietai, kur paredzēta palīdzība, jāaizklunkurē pašai. Taču – kur tā vieta ir?
Pie ieejas ir informācijas punkts, tā gan neesot īstā vieta, tādēļ jāpagaida 10 minūtes, kamēr atnāks pakaļ. Apsēsties nav kur. Redzot manu šķobīgo stāvēšanu, darbinieki apžēlojas un izvelk no ofisa aizmugures krēslu uz ritenīšiem, kuru, kā izrādās, nolaist uz leju nevar, sanāk pa pusei sēdēt, pa pusei stāvēt. Kādu brīdi izklaidēju garlaikoto publiku, mēģinot uz projām ripojošā krēsla apsēsties, beigās izdodas atbalstīties pret stabu. Labāk tā, nekā nekā.
Drīz klāt kundze ar ratiņkrēslu, izrādās, lietuviete. Tad nu sākas draudzīga čalošana pa pusei angliski, pa pusei krieviski par to, kā ar darbiem, kā ar dežūrām, cik lietuviešu, cik latviešu lidostā. Aizrautīgi nopļāpājam visu drošības kontroli, kur noskenē pat kruķus. Par laimi, zābakus vilkt nost neprasa, citādi paši dabūtu stīvēt atpakaļ.
Otrajā stāvā ir īpaša uzgaidāmā vieta tiem, kuriem nepieciešams palīdzēt aizkļūt līdz izlidošanai, tur gan sēdvietu netrūkst. Lietuviete iedod kaut ko līdzīgu peidžerim, tas pīkstēšot brīdī, kad nākamais darbinieks vāks vedamos uz Rīgas lidmašīnu. Netālu no manis tiek nosēdināta vecmāmiņa no Lietuvas, kura ne angliski, ne krieviski ne bū ne bē. Arī viņa lidos uz Rīgu.
Pēc brīža skatos – lietuviešu vecmāmiņa slienas augšā, dod peidžeri tumsnējai kundzei. Mans peidžeris klusē. Varbūt arī man atnākuši pakaļ? Izrādās, jā, arī man atnākuši pakaļ, bet peidžeris beigtāks par beigtu. Darbiniece pagroza peidžeri uz visām pusēm, pakrata. Nu, nestrādā. Un ieliek kastē pie citiem.
Uz izlidošanu dodamies jau pa smuko, kartingā, kas pīkst tā, ka mironi uzmodinās. Vairāk stāvam, nekā braucam, jo cilvēki laist garām i netaisās. Vai tas tā visu laiku? Braucamā vadītāja māj ar galvu, jā, tā esot visu laiku, brīžiem cilvēki slāj pa priekšu un speciāli nelaiž garām. Bet lai jau, tāds viņai darbs, pieradusi. Gaidot uz iesēdināšanu lidmašīnā, darbiniece paspēj pažēloties, ka pēc breksita vairs nevar izmantot EHIC (latviešu analogs – EVAK) veselības apdrošināšanu. Kā nevar? Var! Tas viss joprojām darbojas! Kundze neticīgi groza galvu, bet rādu viņai savu jauno Anglijas GHIC karti, kas darbojas visā Eiropas Savienībā (ES). Tāpat ir ar ES kartēm, arī tās strādā Apvienotajā Karalistē, tik nu jautājums, kāda jēga no tām kartēm, jo līdz šim nekad nekur nav sanācis izmantot.
Vietas ieņemšana lidmašīnā cilvēkiem, kuri ne visai staigā, ir vesels notikums, taču, par laimi, tie iekāpj pirmie. Kā paspraukties garām šaurajam ejas sēdeklim, lai apsēstos pa vidu? Kur lai liek kruķus? Laipna "airBaltic" stjuarte ļauj atstāt blakus, taču galu galā izdodas sarunāt un pārsēsties, lai būtu viena pati trijās sēdvietās. Vēl tiek izprasīts, vai Rīgā vajadzēs nonest pa kāpnēm vai pati nokāpšu? Pati, pati, bet nu lēnām!
Rīgā jāpagaida, līdz visi izkāpj, un tad ir kārta tiem, kuriem kustību traucējumi. Izskatīgs kungs, bārstot jokus, paķer manu mugursomu un lietuviešu vecmāmiņas koferi tā, it kā tur nekā nebūtu iekšā, un iesēdina mūs mikroautobusā. Spīd rīta saule, skan latviešu valoda. Kur nu vēl ideālāku dienas sākumu!
Labākā maksas medicīna – Latvijā
Par tādu medicīnu kā Latvijā Anglijā var tikai sapņot. Protams, protams, Anglijā ir nežēlīgi dārga maksas medicīna, par vienu vizīti maksājot simtos, pie tam pie ārsta nemaz tā uzreiz nevar tikt. Un tie paši ārsti, kas strādā privātajā medicīnā, strādā arī nodokļu maksātāju (arī manis!) finansētajā valsts medicīnas aprūpē, savādāk nemaz nedrīkst. Tā ka tie paši vēži, tikai citā, miljonāru, kulītē ar kafiju un ērtākiem krēsliem uzgaidāmajā telpā.
Dažu stundu laikā pēc ielidošanas Rīgā Traumatoloģijas slimnīcā uztaisa rentgenu, dakteris apskatās kāju, kārtīgi izrausta, iedod nosūtījumu uz magnētisko rezonansi. Protams, viss par maksu, jo esmu deklarēta ārzemēs. Dažu dienu laikā jau zinu, ka celim, kā izskatās, nav nekas salauzts vai saplēsts, taču, visticamāk, ir problēma ar kaut ko, par kā eksistenci man nebija ne jausmas, ir tāda plaisa starp kauliem, radot līdzīgu efektu, kā iespiežot pirkstu durvīs. Un tad viss ir iekaisis un samocīts, plus padiluši kaulu skrimšļi abām kājām, acīmredzot no ķīmijterapijas.
Savulaik lasīju, ka manas ķīmijterapijas medikamentiem mēdz būt novēlotas sekas, vēžinieki pēc vairākiem gadiem pēkšņi vairs nevar uzkāpt pa kāpnēm, nevar paskriet, pietupties.
Vai tā notiks arī ar mani, ilggadēju sporta klubu mēbeli? Nemūžam! Taču te nu mēs esam, es un divi kruķi plus piesnigušais Rīgas centrs...
Tas, kā cilvēki ar kustību traucējumiem var pārvietoties ziemas laikā, tā arī nekļūst skaidrs, jo ietves slidenas līdz bezjēgai, brīžiem līst lietus, krīt lāstekas, vakarpusē piesalst. Atklāju, ka visdrošāk pārvietoties nevis pa ietvi, bet velobraucēju celiņu, tas ir vai nu nokusis, vai notīrīts. Vienreiz pamēģinu ietrausties tramvajā, bet secinu, ka sabiedriskais transports nav paredzēts tiem, kuriem kruķi. Mīļie cilvēki, izstāstiet, kā invalīdi pārvietojas Rīgā?! Vai viņi izvairās atstāt māju, vai varbūt laika gaitā iemācās, kā nobalansēt, vai arī visi tik bagāti, ka brauc ar takšiem? Bet arī taksometri nav labāki, "Bolt" spēlē paslēpes, atbrauc un gaida aiz stūra tikmēr, kamēr piezvanu un palūdzu atbraukt tieši blakus, lai ar kruķiem nav jāklunkuro viņus meklēt.
Pienāk filmēšanas diena, vai nu kājai labāk, vai arī esmu iemanījusies sāniski šļūkt, lai mazāk sāp, bet varu jau paklibot bez nīstajiem kruķiem. Sarunāts, ka Daugavas Vanagu priekšsēdis Aivars Sinka aizvedīs līdz Lestenei, viņam plānots filmā teikt noslēguma vārdus. Taču sniegs snieg kā traks, interviju nofilmējam, pa pusei stāvot mūsu pielāčotajā muzejā, bet viss pārējais jāizdara ātri un bez atkārtojumiem, jo – viena laikā nepamanīta sniega pārsla objektīvā un viss turpmāk filmētais būs sabojāts.
Dronu pacelt sniegā nedrīkst, vīrs jau iepriekš piekodinājis, lai ceļ no automašīnas jumta, bet tas arī apsnidzis. Vienīgais neapsnigušais laukumiņš ir pie mājas sienas, taču esmu "svētdienas lidotāja", pie tam mazajam dronam nav to gudro sensoru, lai izvairītos no sadursmes. Rokas trīc gan no aukstuma, gan uztraukuma, nesaprotamā kārtā pacelšanās izdodas nevainojami, taču sniegs snieg milzīgām pārslām, nevar redzēt, kur drons palicis, arī ekrānā viss balts. Pēc kāda brīža drons ar teju tukšu bateriju uzrodas, par lielu atvieglojumu izdodas nosēdināt nevis mājas sienā, bet blakus.
Meitai, kura atbraukusi līdzi (jo ārsta sirdsapziņa neļauj trako mammu vienu laist!), jau sen viss apnicis, tiek apspriesta varbūtība novilkt zābakus ar visiem nosalušajiem kāju pirkstiem.
Drīz 5 gadi kopš vēža diagnozes
Ir notikuši vairāki brīnumi. Lestenes kapus izdevies nofilmēt teicami, un filmas beigās raud ne tikai Vera, bet visi citi, ieskaitot mani pašu, kas gan nedaudz sarežģī montāžu.
Dokumentālās filmas "Latvieši Apvienotajā Karalistē" trešā daļa
Vēl viens brīnums ir britu slimnīcas uzaicinājums uz datortomogrāfiju bez ilgas dīkšanas un pašu šausmīgāko simptomu uzskaitīšanas. Šoreiz pat negribu iet, nekā aizdomīga nav, tik lieka laika tērēšana. Bet vēstules no slimnīcas atsūtītas, jāiet.
Izmeklējumā viss labi, izmaiņu nav. Tūlīt būs pagājuši maģiskie 5 gadi kopš vēža operācijām un ķīmijterapijas, kas nozīmē, ka vēža atgriešanās iespēja ir visai maza. Vai gribu, lai mani turpina regulāri saukt uz apskatēm, piemēram, reizi gadā? Negribu nekādas slimnīcas, esmu pārliecināta, ka viss ir labi. Bet vai var tā, ka aizdomīgu simptomu gadījumā pati piesakos? Jā, tā varot, onkologs gan vēl pasaukšot uz pēdējo pārbaudi pavasarī.
Mana kāja joprojām spītējas, nav piedabūjama sakarīgi uzvesties, ne kāpjot pa kāpnēm augšā, ne lejā, nemaz nerunājot par skriešanu. Taču kruķi nobāzti tālu prom, lai nerēgojas.
Un vēl esmu sev apsolījusi, ka nekad, nekad vairs neskriešu cilvēkiem ar kustību traucējumiem pa priekšu, nekad, nekad nesēdēšu invalīdu sēdvietās, vienmēr atdošu savu sēdvietu tiem, kuri ar kruķiem, un, ja varēšu, palīdzēšu.
Viņiem katra diena ir neiespējamā misija, tagad zinu, kā tas ir!
