POPULĀRAS ATRUNAS, LAI NEAIZIETU PIE ĀRSTA
Komentē Kārlis Trušinskis
- "Varbūt pāries". Ciniski, bet tas var pāriet letāla iznākuma virzienā.
- "Nav vērts apmeklēt ārstus, jo tāpat veselību kapā līdzi nepaņemsi". Jā, līdzi nepaņemsi, bet 70 gados nodarboties ar seksu, 80 gados saklāt gultu un 90 gados nodarboties ar mazmazbērniem – to var paspēt līdz kapam.
- "Kaimiņš dzēra un pīpēja, pie ārsta negāja un nodzīvoja līdz 100 gadiem". Kaimiņam, visticamāk, bija labs gēnu komplekts. Bez pīpēšanas un dzeršanas viņš varbūt būtu nodzīvojis līdz 120 gadiem, bet savu labo gēnu komplektu sačakarēja. Toties, ja nu kādam nav tik labs ģenētiskais fons, ar dzīvesveidu var savu prognozi būtiski uzlabot.
Kristaps Feldmanis: Mūsu saruna ir par vīriešu veselību un vīrieti kā pacientu, bet ārstniecības process ir divu pušu – ārsta un pacienta sadarbība, tādēļ vēlos vaicāt – vai ārsts vīrietis un ārste sieviete atšķiras tajā, kā redz savu profesiju, kā strādā un uztver tās pienākumus un uzdevumus?
Kārlis Trušinskis: Es teiktu, ka – ārsts vīrietis vai sieviete – talanta un spēju nozīmē īpašas atšķirības nav. Pacientu vidū gan.
Līdz pacientiem vēl tiksim, bet sākumā parunāsim par jums – kādēļ izvēlējāties darbu medicīnā?
Tas notika kaut kad pamatskolā. Ar onkoloģiju slimoja abas vecmāmiņas, un man diezgan daudz sanāca pabūt lielajās universitāšu slimnīcās. Es jau to kādreiz esmu teicis – balto halātu vide, tas, ko tur sajūti – tā ir cita pasaule. Jūs tāpat esat Rīgā, Latvijā, bet ir citi noteikumi. Vienalga, kāda ir valdība, kādas partijas tur ārā. Slimnīcā bija ārsti, māsas stērķelētiem halātiem un cepurēm. Respektīvi, cita pasaule. Sākums bija, man jāsaka – ārišķīgs, bet kaut kas bija tajā nezināmajā. Tajā, ka man gribējās būt tur iekšā un "zināt viņu noslēpumus".
Tad tas stāsts par medicīnu jau paaudžu paaudzēs nav par jums?
Nē, galīgi nē. Otrādi – man nebija nekāda sakara.
Turpinot par jūsu izvēli – kādēļ tieši kardioloģija?
Es ļoti agri sāku strādāt par sanitāru, lai saprastu, vai man šis darbs vispār der. Man jāatzīst, ka pagāja ļoti ilgs laiks, līdz es sāku pierast pie tā, kas notiek slimnīcā… Piemēram, miruši cilvēki – man pagāja pāris gadi, kamēr es varēju to sākt uztvert kaut nedaudz mierīgāk. Bet sākums bija nejaušs – piegāju Stradiņa slimnīcā pie informācijas dēļa ar nodaļu sadalījumu. Man šķita, ka pati piemērotākā varētu būt Reanimācijas nodaļa, jo tur varētu notikt visintensīvākie pasākumi. Es aizgāju uz Reanimācijas nodaļu, tur nebija vietu, un mani uzsūtīja vienu stāvu augstāk – uz Kardioloģijas nodaļu. Viņi teica, ka tur ir intensīvā terapija, daudz intensīva darba un man varētu būt tur vieta. Tā es sāku un te arī esmu.
Pacients tuvplānā
Vīriešu veselības mēnesim jābūt arī decembrī, janvārī, februārī un tā tālāk. Kungi Latvijā nedzīvo tik ilgi, cik varētu, un neizbauda gana daudz veselīgi nodzīvoto mūža gadu. LSM.lv turpmākajās nedēļās rakstu un interviju sērijā meklē tam iemeslus un lūko pēc speciālistu ieteikumiem, kā darīt labāk.
Tad ir svarīgi, lai ir intensitāte darbā?
Jā! Lai ir action [aktīva darbība – red.]
Jau minējāt, ka pacienti pēc to dzimuma ir atšķirīgi. Parunāsim par to vairāk – kādas ir šīs atšķirības?
Mēs varam ieskicēt biežākos prototipus – vīrietis kardiologa kabinetā:
Viens – jūs redzat – šeit kabinetā pacientam ir divi krēsli. Tad jau jūs varat nojaust, kādēļ ir divi un kurš to vīrieti ir atvedis. Tātad pirmā lieta – daudzus vīriešus pie ārsta atved sieviete. Bet ir vēl interesantāk, kad pats pacients apsēžas tālākajā krēslā un sieviete uz jautājumiem atbild viņa vietā. Protams, tā nav vienmēr, bet tomēr. Sievietes rūpējas par bērnu, par vecākiem, par vīru, par vīra vecākiem un reizēm aizmirst galu galā par sevi.
Otrs – vīrietis, kurš atnāk ar jau ielaistām veselības problēmām. Es teiktu – liekais svars, elpas trūkums, nespēja veikt fizisko slodzi, pietiekami jauns – ap 60, asinsspiediens paaugstināts, holesterīns, prediabēts vai diabēts. Pats atnācis, bet mēs vairs nevaram risināt kaut ko tikai izolēti kardioloģiski. Jārisina viss kompleksi. Un par šādu cilvēku runājot – jāsaprot, ka mēs mūsdienās varam daudz izdarīt, tomēr tas prasīs ciešu sadarbību un arī dzīvesstila korekcijas.
Trešais – jauns vīrietis. 40–50 gadu vecs. Ļoti intensīva fiziskā slodze – maratonists, velobraucējs. Grib pārbaudīt veselību. Kaut kur kaut kas ir atklāts, varbūt viņa paša viedierīce kaut ko uzrādījusi. Ļoti ieinteresēts, kas tagad būs, vai slodzi drīkst turpināt. Ja šo tipu saliktu kopā ar otro un sadalītu divās daļās, tad mums sanāktu ideālais pacients vīrietis. Skaidrs, ka vienam kustību ir krietni par maz, bet otram… Es neiesaku ekstrēmas fiziskas slodzes. Pētījumi rāda, ka kādai cilvēku daļai pārāk intensīva sportošana var būt saistīta ar sirds aritmiju.
Jāatceras arī, ka kopumā vīriešiem sirds slimības sākas aptuveni 10 gadus agrāk nekā sievietēm, tādēļ mēs pievēršam lielu uzmanību sirds veselībai un vīrietim. Sievietei ir šis sirds veselību aizsargājošā estrogēna efekts, taču interesanti, ka, ja mēs skatītos statistikas datus par pēdējiem 5–10 gadiem, pateicoties visām akcijām, tieši vīriešu populācijā ir panākts mirstības mazinājums, bet sieviešu populācijā, kurā ir mazāk šo slimību jau pamatā, tomēr šis uzlabojums nav tik izteikts.
Kārlis Trušinskis atbild uz anketas jautājumiem
Trīs lietas, kuras jūs vēlētos, ka jūsu pacienti noteikti dara:
- Nesiet mājās tikai veselīgu pārtiku – neveselīgā mistiskā veidā pati uzrodas.
- Vairāk kustību jebkurā to izpausmē, arī spēka vingrinājumi.
- Vēlos, lai pacienti, kuriem izdodas tikt galā ar stresu, pastāsta arī man, kā tas izdodas, jo ir vērtīgi zināt metodes, kuras strādā – daudziem tas neizdodas.
Trīs lietas, kuras jūs noteikti nevēlētos, ka jūsu pacienti dara.
- Uz dīvāna glauda telefonu (vismaz kaut kādu limitu šim).
- Pārēdas.
- Seksu aizstāj ar ēdienreizi.
Ko jūs pats darāt, lai vairotu savus kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus?
- Veicu regulāras veselības pārbaudes.
- Dzīvoju klusā vietā.
Kas ir tās lietas, ko jūs darāt, bet kuras nebūtu labi darīt?
Viss, kas saistīts ar bohēmu. Bet vai es tiešām uzskatu, ka man to nevajag darīt? Īsti nē.
Jūs bieži intervijās un arī jau šodien minējāt, ka daudz var novērst, laikus meklējot palīdzību. Tas komplekts, par kuru jau profilaktiski būtu jārūpējas, lai varētu kvalitatīvi nodzīvotos gadus, ir tā viegli rekomendējams vai tomēr ļoti individuāls?
Ja mēs runājam par cilvēkiem līdz 50–60 gadu vecumam un arī jau ātrāk – ap 40, es teiktu – nevajag aizstāt seksu ar ēdienreizi, jo tas nereti, manuprāt, ir sākums visam pārējam. Skaidrs, ka vīriešu veselībā mēs varam runāt par svarīgākajiem riska faktoriem – asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu, stresu. Bet reizēm var novērot tādu tendenci – jo cilvēks sāk labāk pelnīt, jo viņš kļūst apaļīgāks. Amerikā ir otrādi – turīgo vidē ir ļoti maz cilvēku ar lieko svaru. Mums ir ļoti jāpārvērtē sevis apbalvošana ar ēdienu, ēšana bez izsalkuma, maltīšu stingrā ievērošana, bet totāla kustību ignorēšana. Tur arī sākas stāsts par lieko svaru! Un mēs zinām, ka testosterons, kurš jau tā pēc 30 gadu vecuma asinīs mazinās, taukaudos pārvēršas par estrogēnu. Tās ir lietas, par kurām es runāju arī šajā kabinetā. Mēģinu to darīt iejūtīgā veidā, bet noteikti katram pacientam vīrietim vaicāju par garastāvokli, miegu un seksu.
Kāds tad ir tas diagnožu tops?
Komplekts – augsts asinsspiediens, kas iet roku rokā ar paaugstinātu holesterīnu. Nākamais – cukura vielmaiņas traucējumi. Interesanti, ka daļai pacientu mēs atklājam prediabētu. Šajā stadijā mēs varam mainīt notikumu gaitu – ar dzīvesstilu, ar kādām zālēm, bet mēs varam to ietekmēt. Bieži vien ir vajadzīgs tāds atspēriens, un tad jau aiziet.
Un bieži tas patiesi arī "aiziet"?
Lūk! "Aiziet" nenotiek bieži… Te mēs katrs varam uzdot jautājumu, kā mums izdodas mainīt savus dzīves paradumus. Viennozīmīgi jāsaprot, ka, ja mēs gribam kaut ko izdarīt, tad būs jāmaina arī dzīvesveids. Tas izdodas mazam cilvēku procentam – atkarībā no apstākļiem tie ir 10–25%.
Jā, ir dažādas soļu un miega aplikācijas, taču kopumā diemžēl reti mēs spējam mainīt savus paradumus.
Daudzi mūsu ieradumi sakņojas ģimenē. Līdz ar to arī risinājumi atrodas tur. Tas būtu pagrūti, ja vienam ģimenē ir izpratne, ka jāēd dārzeņi, zivis, daudz salātu un augļu, bet otrs grib cūkgaļu, kartupeļus katru dienu un desu no rīta. Tad, visticamāk, netaisīs katrs savu ēdienu, un te tā vadošā loma piederēs tam, kurš iepērkas un gatavo. Un gribu uzsvērt arī "iepērkas" – vienkārši nenesiet mājās neveselīgu pārtiku.
Runājot par dzīvesveida maiņu un svara mazināšanu, ir jāmeklē veids, kā par to runāt. "Lai jūs izārstētu, jums jāzaudē 10 kilogrami"! nav īsti akceptējams veids. Jā, mums ir jārūpējas par svara zaudēšanu, bet sarunai ar pacientu visbiežāk tomēr jābūt svara neitrālai.
Jo ja nu viņš nevarēs zaudēt tos 10 kilogramus? Tad būtībā mēs esam pateikuši, ka ar šo svaru viņš nekad nebūs vesels. Un tā var nebūt taisnība, jo viens cilvēks ar lieko svaru var būt veselāks nekā cits ar normālu svaru.
Būtu jāizvairās no stigmatizācijas šajā jomā. Prātīgāk runāt par veselīgu dzīvesveidu kopumā un svara mazināšanu kā būtisku tā sastāvdaļu.
Citas intervijas
Kādas ir jūsu sajūtas kopumā – protams, jūsu kabinetā visbiežāk nonāk tie cilvēki, kuriem ir kādas sūdzības vai veselības problēmas, taču caur jūsu specialitātes prizmu raugoties uz sabiedrību – cik lielu trauksmes zvanu jūs zvanītu?
Man pēdējā laikā ir pārdomas, vai nav tā, ka veselību tomēr var nopirkt ar labāku izglītību un vairāk naudas. Nepārprotiet, mums ir ļoti sociāla veselības aprūpe, pie mums bagātākie saņem to pašu, ko mazturīgie. Bet tas, kā pacients dzīvo, kā viņš var atļauties dzīvot, kur viņš var atļauties dzīvot, ko viņš ēd, cik viņam ir brīvā laika un cik viņš var dzīvot tālu no piesārņojuma un trokšņiem, cik viņš klausās ārsta ieteikumos – tas ir saistīts ar izglītību un pacienta rocību.
Un izglītības ziņā tas nav par augstskolas diplomu vai ko tādu, bet saprašanu un spēju ieklausīties profesionāļos.
Mums katram tas ir svarīgi. Tāpēc trauksmes zvans, ko jūs pieminat, drīzāk ir par Latvijas cilvēku labklājības un labsajūtas vairošanu. Un par sirdsmieru, ko gan laikam neiespējami nopirkt.
Jūsu darbā jau ir arī daudz tādu gadījumu, kas maina pacienta dzīvi. Piemēram, infarkts vai sirds stimulators… Vai šādas nopietnas lietas maina cilvēku?
Jā, tas, manuprāt, ir manas profesijas pozitīvais aspekts. Ir invazīvās procedūras, kurām ir pavisam neliels, tomēr risks. Un tad mēs runājam – ko darīt. Jūs smēķējat, jums ir augsts asinsspiediens, prediabēts… Varam paplašināt sirds artērijas sašaurinājumu un ievietot tur vienu asinsvada metāla protēzīti (stentu), bet mēs būsim izārstējuši 15 milimetrus no asinsvadu kopējā garuma. Un saruna ir par to, ka ir jēga pievērsties tai problēmai kompleksi, apdomāt, ko un kā mēs kopumā vēlamies mainīt, lai šāda situācija neatkārtotos.
Un vēl svarīgi ir saprast, vai mums ar pacientu ir apmēram viena perspektīvas sajūta. Jautājums, ko es bieži uzdodu – līdz cik gadiem jums liktos okey nodzīvot? Kāds ir jūsu plāns? Nejautāju to vienmēr, bet, ja jūtu turbulenci, tad gan. Lai nav tā, ka es ārstējot domāju par 80–90, savukārt pacientam šķiet, ka 55–60 gadi ir maksimums. Mums jāvienojas sarunā, ko mēs vēlamies darīt.
Un cenšos aktivizēt arī ego. Ja jūs maksājat nodokļus, tad jums janodzīvo līdz 90 gadiem vismaz un jāizbauda sociālās garantijas.
Pēdējā laikā diemžēl aktualizējies jautājums par pacientu piederīgajiem un arī pašiem pacientiem, kuri ne vienmēr spēj cieņpilni attiekties pret mediķiem un adekvāti uztvert informāciju. Vai šeit ir kādas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem? No vienas puses – sievietes nereti sauc par emocionālākām būtnēm, no otras puses – vīrieši sevi mēdz parādīt ar agresiju…
Mums ir daudz nāves… Diezgan daudz. Kardioloģija ir ar to saistīta diemžēl. Ir jāiemācās par to runāt, ir jāmāk skaidrot cilvēkiem, ko jūs darāt. Skandāli, kas parādās presē, visbiežāk ir nevis medicīniska problēma, bet sarunāšanās un skaidrošanas kļūdas. Un tas mums visiem ir jāsaprot – katrs solis ir jāstāsta un jāskaidro pacientam un arī pacienta tuviniekiem, ja viņš tā vēlas. Ir jāatļauj tuviem cilvēkiem pabūt klāt. Arī situācijās, kuras šķiet nepiemērotas, kuras ir intensīvas. Īpaši kritiskās situācijās. Ārstam ir jāvar noturēt komunikāciju, acu kontaktu. Ārsts nav vainīgs pie tā, ka pacients ir saslimis, ārsts nav vainīgs pie tā, ka pacients ir smagi saslimis, ārsts nav vainīgs pie tā, ka pacients ir saslimis ar divām vai trim slimībām, kuru ārstēšanā parādās jauni riski vai kur pacientam ir sagadījušās divas slimības, kur vienai vajag asinis šķīdinošu medikamentu, bet otra slimība to lietošanu neļauj. Ārsts nav vainīgs. Nav jāuzņemas vaina, bet jāuzņemas procesa vadība. Tā ietver zināšanas, vajadzīgo speciālistu iesaisti, ciešu sadarbību ar pacientu un, ja pacients vēlas, tad arī ar tuviniekiem. Reizēm vajadzīga otra vai trešā viedokļa noskaidrošana. Jādod laiks, ja laiks ir. Un jācenšas pēc iespējas precīzāk skaidrot ārstēšanas iespējas un ar tām saistītos riskus.
Ko jūs sakāt par pacientu mēģinājumiem pašiem meklēt informāciju internetā vai ar mākslīgā intelekta palīdzību?
Mums nupat bija pie Ministru kabineta piesaistītās Sirds un asinsvadu veselības plāna darba grupas sēde. Tur runājām par vietnēm, kurās būtu oficiāla un uzticama informācija no speciālistiem. Šādas vietnes jau ir. Es skatos uz to pozitīvi. Man prieks, ka tad, kad es kaut ko iegūglēju, tad noteikti tur būs kāds divas vai trīs lapas ar pacientu informāciju. Turklāt par dažādām, arī retām slimībām. Arī studenti nereti prezentācijās ieliek pacientu informāciju – to gan es neveicinātu, bet ir jauki, ka ir vienkāršā valodā tas izstāstīts. Bet ir, protams, jāmāk izvērtēt ziņu uzticamība. Ar tā saucamo "deep fake" pašreiz ir iespēja radīt vizuāli un saturiski ticami viltotu materiālu, uz ko pacienti diemžēl reizēm uzķeras. Tas ir stāsts arī par šīm intervijām. Man, protams, ir pagodinoši, ka jūs mani uzrunājat, bet tas uzliek arī lielu atbildību, un man reizēm ir bail pārlasīt, jo, kad es sāku lasīt, tad saprotu, ka visam jābūt maksimāli precīzi formulētam, un tas nav vienkārši. Un ar visu to kaut kas var tikt izvilkts no konteksta. Starp citu, skaidrojošu informāciju pacientam nav vieglāk uzrakstīt kā zinātnisku rakstu.
Viens ir šī informācija, bet vēl jau var lietot visādas zālītes un smērītes, burties un pilnmēnesī līst zem priedes saknes…
Es neesmu pret alternatīvām lietām medicīnā. Bet man ir svarīgi, lai pacients saprot savu veselības problēmu un saprot likmes, un lai ārstēšanā tiktu pielietotas nopietnos klīniskos pētījumos pierādītas metodes. Ja pacients ārstējas ar zālēm, kuras viņam patiesi uzlabo veselību un samazina risku nomirt, un ja viņš to kombinē ar citām lietām, kuras viņam palīdz, kurām viņš tic, – tad lūdzu! Arī par uztura bagātinātāju noslaucīšanu miskastē… Nu, nesteigsimies! Jo tas, ko mums patīk jaukt kopā, ir veselības uzturēšana un slimības ārstēšana. Un vispār mediķis pret alternatīvo medicīnu agresīvs var būt tikai tad, ja viņam ir pārliecība, ka ar tradicionālo medicīnu var visu atrisināt. Man tādas pārliecības nav! Vēl vairāk, pēdējos gados medicīniskajā literatūrā atradīsiet zinātniskus datus par psilocibīna mikrodevu efektivitāti depresijas ārstēšanā, un esmu diezgan pārliecināts, ka drīz uzzināsim vēl vairāk par attīrītu psihodēlisko vielu mikrodozēšanu.
Ko, darbojoties veselības aprūpē jau vairāk nekā 20 gadus, esat sapratis par medicīnu?
Droši vien nevis sapratis, bet drīzāk radušās dažādas pārdomas un jautājumi. Cik lielā mērā ārstam ir jācenšas ietekmēt pacienta izvēles un kad tās vienkārši jāpieņem? Laikam esmu nonācis kaut kādā ziņā pie vidusceļa. Šobrīd es sarunā ar pacientu cenšos uztvert to potenciālu, cik katrs pacients ir gatavs mainīties. Lai nav tā, ka es uzdodu virkni lietu, kas jādara, un cilvēks neatnāk pēc četriem pieciem mēnešiem tikai tāpēc, ka neko nav mainījis un baidās to atklāt.
Es cenšos radīt šeit uzticamu vidi – lai man pacients var atklāt savus ieradumus, pat ja tā ir kokaīna lietošana ikdienā, vai pusaudzis var pateikt, ka viņš 5–6 gadus smagi sēdējis uz amfetamīna.
Vai lai pacients galu galā atklāj, ka joprojām netiek galā ar to, ka palaidis garām mātes nāvi. Lai cilvēki stāsta, jo lielākā balva ir, ja cilvēks uztic savu stāstu. Pie manis nāk arī HIV pacienti – viņi šeit jūtas brīvi, un man tas ir būtiski. Tas par ārsta darbu. Par pašu slimnīcu, kas mainījies – mums ir daudz vairāk 80 un 90 gadus vecu pacientu. Daudzi cilvēki ilgāk dzīvo. Laikā, kad es sāku strādāt, 85 gadus vecam cilvēkam bieži vien radikālu ārstēšanu nepiedāvāja. Tagad mums pacienta pases vecums nav tik svarīgs. Ja pacientam ir 97 gadi un infarkts, tad neviens neuzdod jautājumus – nakts vidū braucam, cenšamies atvērt slēgtās artērijas. Mums ir risinājumi, ko piedāvāt senioriem. Tālāk tikai visiem kopā jādomā, kāda būs mūs dzīve 80–90 un vairāk gados, kā uzturēsim sevi formā.
Jā, man ir mainījusies arī attieksme pret pacientiem. Ja man ir jākonsultē 4–5 pacienti, no kuriem vienam nekas neinteresē, viņš ir nelīdzestīgs un neklausās, tad es veltīšu vairāk laika tiem, kuriem interesē.
Protams, mēs varam nodarboties bezgalīgi ar nelīdzestīgu pacientu, bet es justos slikti laika trūkuma dēļ "apzagt" tos cilvēkus, kuriem ir jautājumi un kuri vēlas sadarboties.
Jau pieminējāt, ka jums prieku sagādā tas, ka pacienti jums uzticas, taču kas kopumā ir tās lietas, kas liek jums novērtēt savu profesiju?
Tas būs tikai mazliet pārspīlēti, ja es teikšu, ka novērtēju šo profesiju katru reizi, kad iebraucu pa slimnīcas vārtiem. Dzīvē ir visādi pacēlumi un bedres, bet es novērtēju, ka pat tad, ja man nav pats spožākais dzīves nogrieznis, tad, piebraucot pie slimnīcas, es jau iestaipu seju smaidā. Es novērtēju, ka te patiesi ir cita pasaule.
Kādos brīžos nolaižas rokas?
Komandas darba sajūta laikam ir tik svarīga, ka, ja kādreiz tā sajūta mazinās, tad to es ļoti jūtu. Mēs visi esam saistīti. Te katram ir nozīme. Ārsts, māsa un sanitārs atbild par 100% sava darba, un tas ir vienīgais veids, kā šo darbu darīt kvalitatīvi. Neteiktu, ka nolaižas roks, bet nav vairs iekšā skaidrot interešu konfliktus ar farmācijas kompānijām. Tos var apskatīt, tie ir pieejami. Izglītība un pētniecība gadiem ir bijusi industrijas atbalstīta. Bez tās atrast daudzas atbildes pacientu ārstēšanā neizdotos. Pašreiz cīnāmies par to, lai pacients varētu turpināt valsts kompensētās zāles, ko uzsācis asinsspiediena un holesterīna ārstēšanai, nevis tās tiktu mainītas katrus 3–4 mēnešus. Lai vairāk lietotu ārstēšanā kombinētas zāles. Iedomājaties – trīs tablešu vietā viena. Tas būtiski risina līdzestību zāļu lietošanā, līdz ar to arī ārstēšanas mērķu sasniegšanu, kas ir lielākā barjera mūsdienu medicīnā (nevis zāļu trūkums kā tāds). Kāpēc proaktīvs atbalsts šim nenāk no ministrijas? Kāpēc par to vispār būtu jācīnās? Bet pacienti sūdzas un lēmējiem ir jāieklausās.
Jūs pats minējāt – kardioloģija ir saistīta arī ar nāvi. Reizēm ir neizdošanās. Kā ar to visu tiekat galā ārpus darba?
Neizdošanās ir smags temats. Invazīvo kardioloģiju nevar iemācīties bez operāciju sarežģījumiem, bet viena būtiska mūsu darba sastāvdaļa ir arī mācēt tikt galā ar procedūru komplikācijām. Jebkurā starptautiskā kongresā tam ir veltītas sesiju sesijas. Man svarīgi ir aprunāties ar tiem kolēģiem, no kuriem esmu mācījies. Jāsaprot, ka šādā brīdī draugu un ģimenes atbalsts nepalīdz. Vajag kādu, kuram parādīt šo situāciju un izrunāt, iegūt viedokli un padomu. Kā no tā visa tikt vaļā? Man laimīgā kārtā organisms ir iekārtots tā, ka gadījumos, ja man ir slikti, es vienkārši eju gulēt. Vienkārši miegs! Tad miegs kā anestēzija būs tas, pēc kura var dzīvot tālāk. Vēl man palīdz māksla – esmu neglābjams teātrmīlis. Noteikti palīdz arī fiziska slodze, palīdz āliņģis. Iekāpjot āliņģī, visas domas notīrās kā tāfele.
Un sirdij tas nekaitē?
Sirdij un asinsvadiem tāda vingrināšana pat ir noderīga.
Pieminējāt teātri, fiziskās aktivitātes – tos arī jūs sauktu par saviem hobijiem?
Fiziskajām aktivitātēm vajadzētu būt vairāk. Īpaši ziemā. Tagad atkal nav tik traki, jo jāšķūrē sniegs, un eju arī uz fitnesa zāli. Es gan domāju, ka svarīgi arī samazināt ēšanu, ja mazinās kustības. Nav nekāds grēks sajust izsalkumu! Runājot par aktivitātēm – man parasti ziemā izdodas aizbraukt kaut kur, kur silts un ir okeāns, un nodarboties ar kaitbordingu jeb pūķošanu. Tā ir mana kaislība. Šogad biju vietā, kur nebija vēja, un tad bija jāpievienojas sērfotāju pulciņam. Jāņem dēlis, ar kuru jāairējas okeānā un tad jāgaida vilnis, lai tiktu krastā. Tā bija slodze. Pēc stundas es biju lupatās! Te vēl ir daudz, ko darīt... Man patīk šis komplekts. Dienu iesākt ar fizisku aktivitāti, un tad var arī ēst un aiziet uz bāru. Laikam tā es restartējos.
"Pacients tuvplānā"
