Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām
- Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
- Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti: Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv; e-pasts: [email protected]
- Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].
Vēders auga jo nedēļas, jo lielāks. Gaidāmā mazuļa tēvs bija tikko apcietināts, viņai nebija kurp iet, kam prasīt kaut vai gultas vietu. Tās dažas dienas pie draudzenes bija kā paradīze, bet draudzene pati gaidīja bērniņu. Simona atgriezās pie mammas. Viss būtu labi, ja vien nebūtu tā saucamā patēva, kurš bija desmit gadus jaunāks par mammu. Viņš bija kārtējais patēvs, Simonai jau juka skaits, cik tādu bija bijuši kopš bērnības. Mamma teica, ka šo pieturēs, jo viņš vismaz nesa naudu mājās. Ne jau daudz naudas, bet dzīvokļa rēķiniem un iztikšanai pietika.
Simonai nebija ne prātā mammu kritizēt, bet nepameta doma, vai tiešām viņa nebija ievērojusi sava piedzīvotāja attieksmi pret meitu
– kā viņš glūnēja, kā viņš, it kā nejauši, aizskāra, demonstratīvi rāva vaļā viņas istabas durvis? Viņš uzmācās, līdzko mamma izgāja no mājas, kaut līdz tuvējam „Topiņam.”
Kādu nakti Simona nevarēja aizmigt, bija jādomā par to, kas notika šajā pēcpusdienā – viņa atkal bija ļāvusi patēvam sevi pazemot. Tā gribējās doties uz policiju, visu pateikt un izstāstīt! Policijā strādāja viņas bijušais klasesbiedrs. Ko viņš padomās? Viņam asa mēle, viss pagasts uzzinās. Nē, to Simona negribēja! Varbūt runāt ar mammu? Bet viņi pašlaik aiz sienas ar patēvu mīlējās, to viņa skaidri dzirdēja. Viņš viņai bija „labais”. Nē, tas neko nedos, mamma nenoticēs.
Sociālā darbiniece? Nē, nē, nē! – viņa nevarēja iedomāties, ka varētu svešam cilvēkam stāstīt, kā ar viņu izrīkojas.
Vai viņai iedos istabu? Taču nē! Dakterei Kārkliņai, savai ginekoloģei, Simona jau bija klusi minējusi, ka mājas nav īsti laba vieta, kur sagaidīt mazuli. Viņa bija atjautājusi, vai ir atsevišķa istaba. Jā, istaba bija, bet vai tā bija viņas un tikai viņas?
Tajā naktī Simona neko neizdomāja, bet, paņemot no mammas maka naudu vilciena biļetei uz Rīgu, devās uz staciju. Mamma ar patēvu, cieši savijušies, gulēja. Simona riebumā uzmeta skatu gulošajiem, paņēma savu telefonu un aizslīdēja ārā pa durvīm.
Draudzenes nebija mājās, aizbraukusi uz jūru. Simona noslīga uz pakāpieniem pie durvīm un sāka gaidīt. Pavērās kaimiņu durvis, pa tām izspraucās kaķis un devās pie sava ēdienu trauka. Simona atcerējās, ka pēdējo reizi ēdusi vakar no rīta. Mazais spārdījās, vēders vien kustējās, viņš arī laikam gribēja ēst. Tā sāpēja vēders, ka viņa sarāvās čokurā.
Simona pamodās. Draudzene viņu purināja un ātri iestūma pa durvīm dzīvoklī.
"Kas noticis? Kāpēc nezvanīji?"
Simona spēja tikai raudāt un raudāt.
"Tev kaut kas ēdams ir?" viņa šļupstēja.
Atkal dažas dienas viņa pārgulēja draudzenes dzīvojamā istabā uz dīvāna. Draudzene uzstāja rīkoties. Kā rīkoties? Ko es varu? Es taču nekas neesmu! Meklēt internetā? Ko meklēt? Kam es esmu vajadzīga?
Draudzene zvanīja, meklēja, atkal zvanīja, atkal meklēja. Visur atteica, visur Simona neatbilda nolikumiem.
Tad teica, ka sazvanījusi tālu laukos kaut kādu Patvēruma māju. Es - laukos? Tā tik vēl trūka! Droši vien liks lopus kopt un ravēt, kā bērnībā pie vecmammas, kamēr mamma dzēra. Nē, es negribu nekādu Patvēruma māju. Un tur vēl noteikumi? Droši vien kā cietumā.
Bet Simonai nebija izvēles. Piekrita. Nu, labi, aizbrauks draudzenei līdzi, paskatīsies. Līdz mazuļa dzimšanai palikušas trīs nedēļas. Ai, aizmirsu Mātes pasi mammas dzīvoklī! Nē, turp es nebraukšu – teikšu, ka pazaudēju.
Pēc dažām nedēļām Simona turēja rokās savu dēlu. Blakus rosījās vecmāte un dūla. Aiz loga klusiņām lija rudenīgs lietutiņš…
* Viens no 18 patiesiem stāstiem no patvēruma mājas grūtniecēm un jaunajām māmiņām „Ģimenes šūpulis”. Varoņu vārdi un notikumu vietas ir mainīti.
