Disciplinēšana nozīmē bērnam mācīt pieņemamu uzvedību, kas noteiks to, kā bērns jūtas un izturas šodien, un to, kā bērns jutīsies un izturēsies rīt.
Bērnu žēlošana un citas kļūdas
Disciplinēšana ir jaunu prasmju mācīšana bērnam, lai vieglāk dzīvot. Psiholoģe Dace Čible pauž, ka nav nemaz tik daudz disciplinēšanas metožu, tā vairāk ir attieksme, kā pieaugušie raugās uz bērnu kā personību, pieņem un respektē.
Bērnu vecāki māca caur savu – vecāku attieksmi. Vecāki negrib, ka bērni piedzīvo negatīvas emocijas, vecākiem ir žēl, ka bērns būs bēdīgs un raudās, tad vecāki nokļūst otrā pusē – pāraprūpē.
“Mēs cenšamies būt iejūtīgi pret bērnu, aizmirstot, ka robežas dod bērnam drošības sajūtu, jo bērnam pasaule ir pārāk plaša un neskaidra.
Vecāki ir pārpratuši, domājot, ka robežu uzlikšana nodarīs bērnam pāri.
Robežas ir laipna, mīlestības pilna attieksme, kurā ir konkrēti noteikumi, fokusēšanās uz labu uzvedību, palīdz bērnam saprast, kā labot slikto rīcību, “ vecāku rīcību raksturo psiholoģe Nansija Lībiete.
Montesori pedagoģe Dana Gulbe uzsver, ka vecāki bieži nesaprot, kā bērnudārzā tiek galā ar 20 bērniem, tas ir tāpēc, ka tur ir stingras robežas, arī emocionālās robežas. Ja bērns paraudās, tad, iespējams, šī mazā epizode bērnam būs daudz pamācošāka un palīdzošāka.
Ideālā pasaulē ir labi, ja prasības ir vienādas bērnudārzā un mājās, bet pat vecāki nenoliek vienādas robežas savam bērnam.
Ja maina vidi, bērnam vieglāk pielāgoties, grūtāk, ja vienā vidē mainās prasības – piemēram, vecmāmiņa atļauj ko darīt, bet vecāki to liedz.
Viss, ko bērni dara – dara pāri citiem, krīt gar zemi, kliedz, bļauj – tas nav aiz ļauna nodoma, bet sauciens pēc palīdzības, jo pats bērns nevar atrisināt savas problēmas.
Nansija Lībiete uzsver, ka bērni nemāk noregulēt savas sakāpinātās emocijas, viņiem nepieciešams palīdzēt.
Metode bērna nomierināšanai
Vecākiem ir bērna uzvedība jāanalizē un jāvērtē, lai saprastu viņa uzmanības problēmu cēloņus, jo gandrīz vienmēr sliktai uzvedībai ir cēlonis. Videi un apstākļiem ir jāveicina bērna labās emocijas, tas ir jāņem vērā. Vecāki māca bērnam regulēt emocijas, tāpēc situācijā, kad bērns ir niķīgs un satraucies, likt viņam vienam istabas kaktā tikt galā ar emocijām un apdomāt savu rīcību ir uzskatāma par šantāžu un vecāku vēlmi visu atbildību uzlikt bērnam.
Bērnu atstāt sēžot uz krēsla ir laba metode, lai bērns nomierinātos, bet viņam nebūtu sajūta, ka tas ir sods. Jo šīs metodes iemesls ir nomierināties, pārslēgt emocijas.
Var likt bērnam apdomāt, bet vecākiem jābūt līdzās, lai atsauktos, ar savu klātbūtni rādot, ka uzvedība nebija laba, bet pats bērns ir mīlams un pieņemams. Pēc šāda situācijas jāseko sarunai. Saites saglabāšanai ar bērnu jābūt visās situācijās. Svarīgi situācijas nerisināt no dusmu puses.
Tas, ka tu rīkojies slikti, nenozīmē, ka tu esi slikts – tā ir vēsts, ko bērnam jāsadzird no vecākiem.
Vecāki pārkāpj robežu
Ja vecāki nespēj savaldīt savas emocijas, būtu nepieciešams uz brīdi iziet, nodot bērnu otram vecākam, mainīt situāciju.
Ja ir bijusi vecāku asa reakcija, pēc tam ir jārunā, ja nepieciešams, jāatvainojas, jāapskauj bērns. Pēc šādām situācijām bērnam jāsaņem signāls, ka bērns ir mīlēts, bet viņa uzvedība bija slikta.
Vecākiem jāizvairās no dāvanu pirkšanas, izlīdzinot kontaktu, bērns šo saistību ātri uztvers un var izmantot savtīgi. Bērnam jāmāca, ka ir lietas, kas dzīvē notiek un darāmas bez balvām.
Sodīšana bērnos iedveš bailes, bērni var laboties, baidoties saņemt sodu. Guna Gulbe aicina nomainīt jēdzienu “sods” ar jēdzienu “sekas”, skaidrojot bērnam, kādi bija noteikumi un kāds ir iemesls sekām.
