Klase

Nepilngadīgo grūtniecība.

Klase

Pēcstundas ar Lieni Zemīti.

Skolniece ar bērnu. Kristiānas stāsts

Pusaudžu grūtniecība. Vai bērns var sabojāt dzīvi?

Vecākiem bieži vien šķiet, ka jaunieši ir pietiekoši izglītoti reproduktīvās veselības jautājumos, tomēr realitātē ļoti daudzās ģimenēs jauniešiem pietrūkst atbalsta un drošības sajūtas, tāpēc drošība tiek meklēta, veidojot attiecības. Neplānota grūtniecība ir biedējoša situācija pusaudzim, īpaši, ja nav bērna tēva, ģimenes un skolas atbalsta.

20. janvārī 9. klases skolnieks Jānis, noslēdzot diskusiju ar saviem skolas biedriem, LTV raidījumā “Klase” teica: “Man liekas, tie cilvēki ir nepareizi, kuri nosoda, jo, ja cilvēks ir devis dzīvot bērnam….”, mums visiem atgādinot, ka šajā pasaulē ir augstākas vērtības par atzīmēm un nosodījumu pat tad, ja bērniņš ir pieteicies mammītei, kura pati vēl nav sasniegusi pilngadību un mācās pamatskolā vai vidusskolā.

Grūti nepiekrist Jāņa teiktajam, jo dzīvība ir kas tāds, kas stāv pāri visam, tomēr ikdienas kārtība, likumi un noteikumi šo pusaudžu grūtniecību un bērna laišanu pasaulē skolas laikā ievieto tādā “melno lietu sarakstā”, kurā nokļūst ikviens, kas neiekļaujas kādās noteiktās normās. Kādas tad ir tās normas, un kāpēc tas, kas ir ārpus tām, nav vērtējams viennozīmīgi? Par to LTV raidījumā “Klase” stāstīja ģimenes psiholoģe Jolanta Ūsiņa.

Pamatskolas pēdējās klases un vidusskola ir tas laiks, kad bērns piedzīvo milzīgas pārmaiņas savā attīstībā. Šīs izmaiņas saistītas gan ar fizisku ķermeņa attīstību, gan emocionāli, tiek piedzīvotas jaunas, vēl nebijušas sajūtas. Slimības profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotā informācija par pusaudžu attīstību iezīmē nozīmīgākās pārmaiņas, kas skar pusaudžus. Pubertātes sākumā noris iekšējas hormonālas pārmaiņas – meitenēm strauji palielinās sievišķā hormona jeb estrogēna daudzums, bet zēniem – vīrišķā hormona jeb testosterona daudzums. Lai gan sešpadsmit gados pusaudži ir fiziski nobrieduši, tomēr vairums šajā vecumā nav emocionāli nobrieduši, lai uzņemtos atbildību par seksuālām attiecībām vai grūtniecību.

Nepietiekamas zināšanas

Ģimenes psiholoģe Jolanta Ūsiņa stāsta - vecākiem bieži vien šķiet, ka jaunieši ir pietiekoši izglītoti reproduktīvās veselības jautājumos, tomēr realitātē ļoti daudzās ģimenēs, neatkarīgi no sociāla stāvokļa vai ģimenes situācijas un zināšanām, jauniešiem pietrūkst atbalsta un drošības sajūtas. Drošība tiek meklēta, veidojot attiecības.  Tā rezultātā rodas neplānota grūtniecība un izmisumā sperti soļi – pamestas mācības, aborts vai mēģināšana atbrīvoties no bērniņa, sperot dažādus izmisuma soļus.

Un kurš par to ir atbildīgs? Pusaudzis? Skola? Vecāki?  Lielākoties mēs varam runāt par dažādu faktoru kopumu, un ir ļoti grūti nosodīt kādu vienu pusi, nezinot, kāda situācija ir patiesībā. Iespējams, ka šis neplānotās grūtniecības stāsts vai vidusskolā dzimušā bērniņā stāsts ir sācies krietni senāk, kad meitene ir nokļuvusi bērnunamā un augusi bez ģimenes vai augusi mājās, kur vecākiem vienmēr ir bijis svarīgāks darbs un naudas pelnīšana.

“Bērns meklē atbalstu kaut kur citur. Atrod puisi. Puisis viņu mīl. Tā ir cita vide, tajā bērns jūtas labi, bet tajā pašā laikā nepadomā, kādas tam var būt sekas”,

kādu no situācijām, kad pusaudze ir kļuvusi par māmiņu, iezīmē psiholoģe. “Ne visās ģimenēs ir pietiekami labas attiecības, jo sevišķi jau pusaudžu vecumā, kad bērns neiet pie vecākiem, jo viņam šķiet, ka vecāki viņu nesapratīs, būs tikai strīdi un nesaskaņas un nosodījums.”

Bieži vien situācijās, kad jauna meitene saprot, ka ir stāvoklī, viņa ļoti baidās no sarunas ar vecākiem, jo vecāki, to uzzinot, mēdz pateikt: “Ej prom, meklē palīdzību citur! Es negribu par to neko zināt,” par jauniešu sajūtām stāsta psiholoģe un min to, ka diemžēl mēdz būt brīži, kad bērns tiešām aiziet no mājām. Pie draudzenes, pie kāda sava drauga. Un tajā brīdī ir labi, ja viņam ir, pie kā aiziet. Kāpēc viņš to dara? Jo ir ļoti nobijies. Un ne jau tikai no vecākiem. Biedējoša ir arī pati situācija, kurā pusaudzis ir nokļuvis, tā iemesla dēļ, ka ne vienmēr par iestājušos grūtniecību meitenes uzzina tās sākumā. Ļoti bieži pirmās pazīmes, kas par to liecina, ir jau augošais grūtnieces vēders vai pirmās mazuļa kustības. Un kā gan lai viņa zina to, kādām sajūtām jābūt, ja neviens ar viņu par to nav runājis?

Kur vērsties pēc palīdzības?

Kā vienu no svarīgākajām lietām šādās situācijās psiholoģe min spēju nekrist izmisumā un laikus pamanīt. Un tas ir apkārtējo, sabiedrības uzdevums – nenosodīt, bet mēģināt palīdzēt šo situāciju risināt. Neatstāt šo pusaudzi vienu. Mēs neviens nezinām, vai mājās ir kāds, kurš var uzklausīt, vai vispār ir mājas, kurās ir kāds, kas to varētu. Iespējams, pusaudzis dzīvo šķirtā ģimenē, iespējams, aug ar vecmāmiņu. Varbūt tā ir audžuģimene vai ģimenē abi vecāki strādā tik daudz, ka bērnus vakaros redz jau aizmigušus un no rītiem, tik vien paspēj, kā uzsmērēt brokastu sviestmaizes un pamāt “atā”.

“Pat ja bērnu laiž pasaulē jauni, nepieredzējuši un skolas vecumā, - bērniņam nebūs nekā labāka par viņa vecākiem, kuriem būs iespēja viņu mīlēt un par viņu rūpēties.”

Jauna meitene, nokļūstot šādā situācijā, var uzrunāt savus vienaudžus. Nereti mēdz būt situācijas, kad šī meitene mēģinās runāt ar skolotāju. Atbalsts tiek meklēts pie cilvēkiem, kas rada pārliecību, ka šeit es būšu uzklausīts. “Ja skolotājs ir redzošs, empātisks, viņš redzēs, ka kaut kas ar pusaudzi notiek, un var viņu uzrunāt. Skolotājs var kļūt par draugu.” Tāpat situācija var būt pretēja un meitene, kas nonākusi grūtībās vai izmisumā, pati var vērsties pie pieaugušā, pie sociāla pedagoga skolā vai pie kāda priekšmeta skolotāja un vienkārši teikt: “Man ir nepieciešams atbalsts, palīdzība. Es esmu nonākusi šādā situācijā un nezinu, kas ar mani notiek.”

Skolotājs ir tā persona, kas var palīdzēt meitenei izdomāt – kā šo ziņu pastāstīt vecākiem. “Šī persona, šis pieaugušais var uzklausīt ne tikai par iestājušos grūtniecību, bet arī par situāciju ģimenē un kļūt par neitrālu cilvēku starp ģimeni un meiteni, “ pieaugušo lomu esošajā situācijā apraksta psiholoģe.

Neitrālas personas klātbūtne var būt izšķiroša, jo pirmais, ko meitenes šādās situācijās visbiežāk dzird – taisi abortu. Bērns tavu dzīvi tikai sabojās.

Tev nebūs nākotnes, neiegūsi izglītību, sabiedrība tevi nepieņems.  “Kā jūs domājat, kur tai jaunajai meitenei šajā brīdī likt tās vērtības, kas viņā līdz šim ieaudzinātas. Par ģimeni, par to, ka bērns ir svētība?” retoriski jautā psiholoģe.

“Jā, mēs varam mukt no šīs situācijas, mēs varam paslēpties, bet mēs varam arī doties un pieņemt lēmumu – saglabāt šo bērniņu,” skaidro psiholoģe, atgādinot to, ka gan skola, gan skolotāji, tāpat arī klases biedri var būt palīgi, kas meitenei kļūst par atbalsta mehānismu mirkļos, kad grūtniecības dēļ ir slikta dūša, nespēks vai kādas citas situācijas, kurās meitenei ir nepieciešams praktisks vai psiholoģisks atbalsts.

“Pats, pats svarīgākais, kas jāņem vērā visām iesaistītajām pusēm”, stāsta psiholoģe

ir apziņas radīšana meitenei, ka skolu un mācības būs iespēja pabeigt un tu kā cilvēks savu vērtību nepazaudēsi, un dzīve nav beigusies neatkarīgi no tā, ka tu bērniņu vēlies paturēt.”

Psiholoģe, atceroties kādu gadījumu no savas prakses, stāsta, ka reiz, satiekoties ar ļoti jaunu topošo māmiņu, viņa teikusi: “Super, tu tagad varēsi mācīties un tavs bēbītis mācīsies līdz ar tevi. Viņš kārtos ar tevi eksāmenus un ies ar tevi kopā uz skolu. Viņš ar tevi kopā priecāsies un noteikti būs gudrs bēbītis”, tajā pašā laikā iezīmējot situāciju, kurā šo jauno, topošo māmiņu kāds pieaugušais var novest pilnīgā izmisuma situācijā, piemēram, skolā pasakot: “Nu redz, tu jau tāda esi. Kāda māte, tāda meita. Tava mamma arī tur… Redz, ko no tāda bērna varēja gaidīt, tāpēc jau pati tagad 15, 16 gados salasījusi bērnu.”

Psiholoģe uzsver, ka ir ļoti svarīgi, ka mums ir pieejamas dažādas atbalsta sistēmas, piemēram, vakarskola, tālmācība, atbalsts skolā no sociālā pedagoga vai psihologa. Šobrīd arī projekts “PuMPuRS” var sniegt atbalstu situācijā, kurā meitene īsti neredz izeju, baidoties, ka, nespējot savienot mācības ar rūpēm par bērnu, skolu nāksies pamest.

Lai kādu iemeslu dēļ ir noticis tas, kas noticis, lai kāds būtu meitenes lēmums esošajā situācijā, vērtīgāks par nosodījumu būs iedrošinājums. “Neaizvērt acis uz to, ka dzīve ir skaista, dzīvē ir dažādas situācijas, un ir svarīgi tās risināt. Nebaidīties un nebūt striktiem, sakot, ka tad, kad mēs augām, tad gan tā nebija!”

Vecāku atbalsts

Psiholoģe ar lielu smaidu atklāj, ka tā bija gan šobrīd, gan tad, kad mēs augām. Arī šodienas vecāki kādreiz ir pirmo reizi iemīlējušies, pirmo reizi aiz stūra uzpīpējuši pirmo cigareti vai klusiņām, vecākiem nezinot, mēģinājuši saprast, kāds tad ir tas pirmais skūpsts, kuru atcerēties visu atlikušo mūžu.

Stāsts nav par meitenēm, kas nākušas no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm vai bērnunama. Stāsts nav par meitenēm, kuras ir bezatbildīgas. Stāsts ir par ikvienu no mums, kurš var nonākt šādā situācijā pat tad, ja ir audzis labvēlīgā, turīgu vecāku ģimenē.

Kā lielākā mūsu laiku problēma, ko psiholoģe ieskicēja jau sarunas sākumā, ir komunikācija. Starp vecākiem un bērniem. Vai mēs vienmēr esam atvērti, kad bērni nāk pie mums, uzdod jautājumus? Vai mēs viņā klausāmies un esam ar viņu kopā, nevis vienkārši mājam ar galvu, radot sajūtu, ka esam klātesoši?

“Un tad, kad bērns, pusaudzis, mazais jaunietis, ja viņš ir gatavs runāt, ja viņam ir uzdrīkstēšanās runāt, tad, kad viņš ir saņēmies, lai atklātu kaut ko, kas viņam ir ārkārtīgi svarīgs – klausieties”, ideālu ikdienas situāciju ģimenē apraksta psiholoģe. Nebrīnieties, ka jūsu jaunietis nevēlēsies ar jums runāt, nebūs atklāts un atbalstu meklēs citur, ja uz viņa aicinājumu un vēlmi parunāt, jūs atbildēsiet ar: “Man nav laika, pagaidi, es pabeigšu šo te savu darbu un tad.. tad kaut kad atnāc…”

Ir bezgala daudz stāstu, kuriem ir laimīgas beigas, tikpat atrodami arī tādi, kuru iznākumā bērniņš nepiedzimst. Mums katram ir izvēle būt līdzatbildīgiem, empātiskiem vai nosodošiem, tomēr atceroties 9. klases skolnieka Jāņa teikto, gribas domāt, ka pasaulē, kurā ir tik daudz MŪSU, iespēja būs katram, kurš nevēlēsies padoties.

Tāpēc, vecāki – klausieties, kad jūsu bērns vēlas ar jums runāt, sniedziet viņam to atbalstu, kas nepieciešams, bet skolotāji – atcerieties, jums nav jāuzņemas atbildība vai jākļūst par “aukli”, jums vienkārši ir jābūt blakus un jāpalīdz atrast ceļu tālāk. Tas ir svarīgi!

Jauns LTV raidījums pusaudžiem "Klase" - svētdienās pulksten 13.30 LTV1.

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti