Sadaļas Sadaļas

Psihologs: Pusaudžu resursu centrā trīskārt lielāks pieprasījums pēc palīdzības nekā pērn

Martā veiktas pusaudžu aptaujas dati liecina, ka 43% jauniešu savu mentālo veselību vērtē kā sliktu vai pat ļoti sliktu. Jauniešiem ir izteiktākas depresijas pazīmes, kā arī motivācijas trūkums. Pusaudžu resursu centrā pieprasījums pēc palīdzības ir trīskārt lielāks nekā pērn. Turklāt centra speciālisti novērojuši, ka Covid-19 krīzes laikā arvien vairāk palīdzību lūdz paši jaunieši, nevis viņu vecāki. Par jauniešu mentālās veselības izaicinājumiem un palīdzības iespējām Latvijas Radio sarunājās ar Pusaudžu resursu centra klīnisko psihologu Emīlu Ūdri.

Intervija ar Pusaudžu resursu centra klīnisko psihologu Emīlu ŪdriSintija Ambote

Pastāstiet vairāk par Pusaudžu motivācijas programmas MOT un Pusaudžu resursu centra jauniešu aptaujas rezultātiem?

Jauniešu mentālās veselības rādītāji patlaban pasliktinās, un to mēs redzam ne tikai aptaujās, bet to var novērot arī klīniski. Pie mums centrā to var redzēt pēc pieprasījuma daudzuma un smaguma pakāpes. To var redzēt arī Bērnu slimnīcā pēc pieprasījuma, pēc stacionēto skaita un laika, ko jaunieši pavada slimnīcā.

Tā ietekme, protams, nav uz labu, taču seku apmēru pagaidām vēl grūti pateikt, bet ietekme būs nopietna.

Kas ir tie simptomi, uz kuriem viņi norāda mentālās veselības problēmu kontekstā?

Jaunieši bieži norāda uz nomāktību un aizkaitināmību, kas arī ir depresijas simptomi jauniešiem. Grūtības koncentrēties, motivācijas trūkums, uzmācīgas domas, trauksme, vientulības vai pamestības sajūta – tie ir augstākie rādītāji aptaujā. Tas saistīts arī ar pašu jauniešu vecuma posmu, kurā ir svarīgi būt daļai no grupas, un sasaucas ar šo ierobežojumu laiku, kurā ir grūtības satikties un veidot kontaktus jauniešu vidū. Jaunieši arī nereti norāda, ka viņiem ir liels satraukums par skolu. Arī skolotājiem tas ir izaicinājums un daudz stresa. Līdz ar to arī viņiem un vecākiem skolēnus ir grūtāk atbalstīt šajā posmā.

Vai vecāki un arī pedagogi skolās šīs jauniešu problēmas pamana un pievērš uzmanību, vai ir šāda sadarbība?

Ar mums arī sazinās pedagogi un skolu pārstāvji, bet skolas varētu vairāk iesaistīties šajā procesā. Jaunietis skolā pavada ļoti daudz laika un ir starp šiem pieaugušajiem, kas pirmie var pamanīt šīs izmaiņas uzvedībā un signalizēt par tām. Manuprāt, vajadzētu vairāk veicināt pedagogu iesaisti. Mēs nesen esam izveidojuši arī atbalsta materiālu skolotājiem tieši par paškaitējumu, kā to atpazīt un kā rīkoties. Skolotāji bieži nezina, kā rīkoties, un tāpēc ne vienmēr ir spējīgi atbilstoši reaģēt, tāpēc ir svarīgi par to runāt.

Kādas tendences jūs novērojat tieši Pusaudžu resursu centra darbā šobrīd?

Pieprasījums ir ievērojami pieaudzis. Salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir trīs reizes augstāks. Pagājušajā mēnesī mums bija 280 pieprasījumi pēc palīdzības. Mēs novērojam, ka vairāk pie mums vēršas jaunieši, kuriem ir izteiktākas nomāktības un depresijas pazīmes, motivācijas trūkums, kas saskan arī ar aptaujas datiem. Vecāki bieži norāda, ka jaunietis vairs negrib neko darīt un atsakās mācīties mājās. Bet te mēs nonākam pie dienas režīma un jauniešu spējas strukturēt dienu.

Mēs, pieaugušie, nevaram to sagaidīt no visiem jauniešiem, jo mājās ir citas problēmas, ir brāļi un māsas, vecāki, kas arī strādā mājās. Un jaunietim tas viss arī ir stress.

Tāpēc rodas situācijas, ka jauniešiem, kas iepriekš pat bijuši ļoti spējīgi mācībās, tagad viņiem ir grūtības.

Vai novērojat šobrīd arī dziļākas mentālās veselības problēmas nekā pirms šīs krīzes?

Jā, mēs redzam pērnā gada pēdējā ceturkšņa aptaujā, ka piektā daļa jauniešu norādīja, ka viņiem ir pašnāvnieciskas domas vai domas par paškaitējumu. Tas ir ievērojami vairāk nekā iepriekš, un tas ir kritisks līmenis, kad jauniešiem ir vajadzīga speciālistu palīdzība. Iespējams, mēs šobrīd vairāk pamanām jauniešus, kas iepriekš vēl bija tikai tuvu šīm grūtībām, bet tagad viņiem ir vēl grūtāk. Iespējams, jau iepriekš viņiem bija grūti un trūka atbalsta resursu ģimenē, bet tad bija ārpusģimenes iespējas – satikt kādu treneri, pulciņa vadītāju vai skolotāju. Taču tagad šīs iespējas ir sarukušas, un šiem jauniešiem ir grūtāk saņemt šo atbalstu.

Kā jaunieši vai ģimenes nonāk jūsu redzeslokā?

Pusaudžu resursu centrs ir veidots tā, lai pie mums varētu nonākt vienkāršā ceļā, bez kādiem ārstu nosūtījumiem. Jaunietis var vienkārši mums piezvanīt vai uzrakstīt, ka viņš jūtas slikti, un sākt sarunu.

Mums zvana gan jaunieši, gan vecāki. Lielākoties tie ir vecāki, taču pēdējā laikā mēs redzam tendenci, ka pusaudži paši vairāk zvana.

Pēdējos mēnešos katrs piektais zvanītājs ir bijis jaunietis, bet pērn tie bija aptuveni 10%. Jaunieši paši vēršas pie mums, viņi saka, ka viņiem ir trauksme, nav motivācijas. Viņi nezina, ko darīt, bet vēlas saņemt kaut kāda veida palīdzību.

Vai ir kādi ieteikumi, kā iesaistīties, lai situāciju varētu risināt vecāki, skolotāji un vienaudži?

Viens no labākajiem risinājumiem ir vecāku iesaiste dienas strukturizēšanā jaunietim – kurā mirklī viņš mācīsies, kad būs pusdienu laiks, kad atpūtas pauze, kad viedierīču laiks un kad aktivitātes. Labākajā gadījumā pieaugušais arī rāda piemēru un iedvesmo jaunieti ar savu rīcību. Ģimenes kopā var iet ārā aktivitātēs un pastaigās, kā arī spēlēt spēles mājas vidē un tā tālāk.

Tāpat svarīgs ir miegs un uzturs. Uzturam jābūt pietiekami bieži  ar pilngraudiem, augļiem, dārzeņiem.

Savukārt miegam pusaudžu vecumā jābūt 8 līdz 10 stundas, un stundu dienā vajadzētu nodrošināt fiziskās aktivitātes.

Tāpat pusaudžu vecumā ļoti svarīga ir jauniešu vēlme uzņemties atbildību un kļūt pieaugušiem. Ja vecākiem ir iespēja, kā iesaistīt jaunieti, tad tas ir jādara. Piemēram, iesaistoties kādās labdarības aktivitātēs, lai kaut nedaudz dotu spēku un atbildību jaunietim, kas mazina trauksmi.

Kurā brīdī tuviniekiem jau ir jāvēršas pēc speciālistu iesaistes?

Ja vecāki pamana būtiskas uzvedības izmaiņas, tā ir pietiekami nozīmīga liecība, ka jaunietim ir problēmas. Ja jaunietis pats stāsta, ka viņam ir grūti un viņš jūtas nomākts, tad vecākiem šie  simptomi ir jāuzklausa. Un var sazināties ar mūsu centru, kur darba dienās strādā konsultatīvais tālrunis. Tāpat ir bērnu uzticības tālrunis, kur var zvanīt gan bērni, gan vecāki, lai konsultētos par to, ko iesākt šādās situācijās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt