Bērni ir mums blakus, piedzīvo, redz un dzird visu, kas notiek ģimenē, tāpēc kādā brīdī sāk uzdot jautājumus. Tie ir jautājumi, kas var likt neērtībā saknosīties. Kas ir nāve? Ko nozīmē nomirt? Vai es miršu? Vai jūs, mamma un tēti, arī mirsiet? Psihologi iesaka no šiem jautājumiem neizvairīties un runāt par tiem godīgi un atklāti. Bērna interese par visiem dzīvības procesiem ir dabiska, tāpēc vislabāk to būtu pārrunāt tieši mājās, drošā vidē.
Šeit talkā var nākt grāmata, kuras centrā vai kā fona motīvu autors risinājis tieši nāves jautājumu. Šie nav psiholoģijas vai zinātniskas literatūras ieteikumi. Vēlos jūsu ģimenes grāmatu plauktam ieteikt daiļliteratūru, latviešu un ārvalstu autoru rakstītu, kas izskaidrotu, mierinātu un spēcinātu brīžos, kad nāves jautājums ir aktuāls, sāpīgs un satraucošs.
Ulfs Starks "Bēguļi"
Par gaišām atmiņām un spēju pieņemt nāvi raksta Latvijā iemīļots zviedru autors Ulfs Starks. Stāstā "Bēguļi" lasām par mazdēlu, kurš palīdz savam vectēvam vēl pēdējo reizi nokļūt Fēru salās. Tur, klinšainā pakalnā, atrodas vectēva mājas, kur pavadīti mīlestības pilni gadi ar nu jau aizsaulē aizgājušo vecmammu. Tur dzīvo atmiņas, tur pagrabā glabājas pēdējā vecmammas vārītā brūkleņu ievārījuma burciņa, tur ir krēsls, uz kura sēžot, atmiņas skrien virsū ar joni, un tur mazliet vēl ir viņa, vecmamma, kurai vectēvs gatavo īstos mīlestības vārdus brīdim, kad viņi atkal satiksies.
"Bēguļos" satiekas divas paaudzes, tas ir stāsts par jaunību tās spirgtumā, neprātībā un naivajā ticībā, ka viss ir iespējams, bet arī par briedumu tās skaisto beigu alkās. Stāsta nosaukums tīri vai simbolisks – no kā tad bēg mazdēls un vectēvs? No ikdienas, no slimnīcas gultas, mazliet no ieslodzījuma un citu ģimenes locekļu priekšstatiem par pareizo un vajadzīgo. Taču ne no nāves. Tā pienāks. Visam savs laiks, arī pēdējai brūkleņu ievārījuma karotei.
No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
Māksliniece Kitija Krauzere
Izdevējs "Liels un mazs"
Ulfs Starks "Proti svilpot, Juhanna?"
Uzreiz iesaku vēl vienu zviedra Ulfa Starka grāmatu "Proti svilpot, Juhanna?". Ārkārtīgi sirsnīgais stāsts par puisēnu Berru un viņa jauniegūto vectēvu aizkustina līdz sirds dziļumiem. Saskumis par to, ka viņa draugs kopā ar savu vectēvu piedzīvo tik daudz interesanta, Berra dodas uz veco ļaužu namu un sameklē tur vienu arī sev. Nilsononkulis labprāt iesaistās septiņgadnieka Berras avantūrā, un kopā abi piedzīvo visu, ko nu var piedzīvot vectēvs un mazdēls. Viņi kāpj kopā, taisa pūķi, skuj bārdu, dzer kafiju un mācās svilpot dziesmiņu par Juhannu.
Grāmatas noslēgums, kā nojaušat, aizžņaudz kaklu, bet patiesībā grāmata nav par nāvi, tieši tāpat kā mūsu dzīves nav par nāves gaidīšanu, bet par pašu dzīvošanu, mirkļa baudīšanu. Savā vienkāršajā, humorpilnajā un sirsnīgajā rakstīšanas manierē Ulfs Starks atgādina par mirkļa tveršanas burvību un nepieciešamību, un nav svarīgi – septiņos vai septiņdesmit septiņos gados – par dzīvošanu mazliet neprātīgi, bet no sirds.
No zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane
Māksliniece Anna Hēglunda
Izdevējs "Liels un mazs"
Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"
Kā saprotams, nāves tēma grāmatās iet roku rokā ar vecvecāku motīvu, un ierasti vecvecāku aiziešana patiesi ir pirmā jaunu cilvēku sastapšanās ar nāvi. Itāļu autore Andžela Naneti šo sastapšanos ataino grāmatā "Mans vectēvs bija ķiršu koks", un tas, cik poētiski un viegli autorei to izdevies parādīt, ir uzslavu vērts. Grāmata ir kritiķu un dažādu paaudžu lasītāju mīlēta, jo ir skaista savā patiesumā, vienkāršībā, bet arī dziļumā. Stāsts par puisēnu Tonīno un viņa pilsētas un lauku vecvecākiem ir stāsts par ģimeni tās dažādajās krāsās, nokrāsās, pelēkajos toņos, paaudžu un vērtību atšķirībās. Lasot "Mans vectēvs bija ķiršu koks", ikviens kaut kur samanīs sevi.
Andželas Naneti stāsts, protams, ir arī par nāvi vai drīzāk par tās vieglo pieņemšanu, vai par to, ka nekas nekur nepazūd. Mēs nepazūdam, bet paliekam mūsu lietās, vietās, kaut kur ķiršu kokā, bet galvenais – mūsu mīļo atmiņās.
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere
Mākslinieks Krišs Salmanis
Izdevējs "Jāņa Rozes apgāds"
Inese Zandere "Divas Almas"
Pašmāju autore Inese Zandere nebaidās rakstīt par sāpīgo un satraucošo pagātnē (stāsts par holohaustu maza zēna acīm grāmatu sērijā "Puika ar suni"). Autores tekstos atklājas vispārcilvēciskais, vērtības, kas ir mūsu pamatu pamatos. Ineses Zanderes jaunākais veikums bērnu literatūrā, stāsts "Divas Almas", skar dzīves un nāves tēmu un atkal jau jauna cilvēka pirmo sastapšanos ar apjausmu, ka nekas šajā pasaulē nav mūžīgs.
Gluži tāpat kā Andžela Naneti stāstā "Mans vectēvs bija ķiršu koks", arī "Divās Almās" nāve ienāk kā pašsaprotams vienums. Mazā Alma, vasaru pavadot vectantītes lauku mājā, pieredz Almas bēres. Alma, protams, ir cita, ne mazais meitēns, tomēr mazā Alma nu dzīvo ar pārliecību, ka ir mirusi un pilnīgi neredzama. Stāsts par divām Almām mazajiem lasītājiem (un ne tikai) rosinās pieņemt nāvi kā neizbēgamu un lieku reizi atgādinās, ka "nav jau tā, ka mirušo nemaz vairs nav. Kamēr kāds atceras, tikmēr viņi ir [..]".
Māksliniece Anete Bajāre-Babčuka
Izdevējs "Liels un mazs"
Mihaels de Koks "Kā vecmamma vislaik samazinājās"
Vēl viena vizuāli skaista un sirsnīga grāmata, kas turpina nāves tēmu un iepriekš minēto motīvu par tuvinieku saglabāšanu atmiņās un sirdī, ir nīderlandiešu autora Mihaela de Koka stāsts "Kā vecmamma vislaik samazinājās". Kā liecina nosaukums, vecmamma samazinās, kļūst arvien mazāka, sīkāka, pavisam niecīga savas nu jau milzīgās mazmeitas acu priekšā. Stāsts, protams, metaforisks un runā par smeldzi, ko piedzīvojam, kad saprotam – kaut kas mainās pārāk ātri, kaut kas tūliņ beigsies, kaut kas, kas liks izaugt lielam mazliet straujāk, nekā būtu gribējies.
Mākslinieces Kristīnes Ārtsenas ilustrācijas, pirmkārt, lieku reizi pierāda, cik liela nozīme stāsta vēstījumā ir vizuālajam materiālam. Sapņainie un ļoti romantiskie zīmējumi rada kontrastu un vienlaikus papildina stāsta centrālo domu – kādam aizejot, sirds lūst, taču tikai tāpēc, lai tajā atbrīvotos vieta tam kādam ļoti īpašajam, bet vairs ne klātesošajam.
No nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone
Māksliniece Kristīne Ārtsena
Izdevējs "Pētergailis"
Patriks Ness "Septiņas minūtes pēc pusnakts"
Runājot par emocionāli, bet arī vizuāli spēcīgiem vēstījumiem par nāvi, nedrīkst nepieminēt amerikāņu autora Patrika Nesa grāmatu "Septiņas minūtes pēc pusnakts". Melnais, gigantiskais briesmonis, kas katru nakti, septiņas minūtes pēc pusnakts, ierodas pie kāda zēna, vārdā Konors, iemieso visas tās bailes, dusmas un izmisumu, ko jūtam, sastopoties ar tuvinieka pēkšņu nāvi. Džima Keja ilustrācijas ir mākslas darbs, mākslinieka radītais briesmonis izaug grāmatas lapās, tā garie pirksti saspiež krūtis brīdī, kad saprotam, kas tad īsti ir šis monstrs, ar kuru Konors nespēj tikt galā.
Patrika Nesa grāmata ir stāsts, kurā piedzīvot katarsi, autors pratis radīt vēstījumu, kas paņem lasītāju aiz rokas un cauri milzu tumsai aizved kaut kur, kur drīz vien aust saule. Ļaujieties šīm rokām, šiem briesmonīgi baisajiem pirkstiem un ticiet autoram – kaut kad noteikti kļūs vieglāk.
No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa
Mākslinieks Džims Kejs
Izdevējs "Zvaigzne ABC"
Jennija Jēgerfelde "Stendapa karaliene"
Līdz ar Patrika Nesa pasaku "Septiņas minūtes pirms pusnakts" lielākiem lasītājiem noteikti iesakāms arī zviedru autores Jennijas Jēgerfeldes romāns "Stendapa karaliene", kura nosaukums nebūt neliecina par kādām nebūt dzīves un nāves attiecībām. Taču nosaukums, protams, maldinošs, tāpat kā grāmatas galvenā varone divpadsmitgadīgā Saša, kura pārdzīvojumus par mammas nāvi slēpj aiz ieceres kļūt par pasaulslavenu komiķi.
Jennija Jēgerfeldes grāmata skar arī garīgās veselības jautājumu, autore atklāti raksta par depresiju un to, kā tā ietekmē ne tikai pašu slimnieku, bet arī tā ģimeni. Arī Saša pēc mammas aiziešanas pieredz dusmas, tik smagas un nospiedošas, ka nelīdz pat izdevusies uzstāšanās komiķu klubā. Taču dzīves līkloči ir pārdzīvojami ar tuvinieku un speciālistu palīdzību, un tā ir laba doma, kas zviedru autores un psiholoģes romānā tverama un paturama.
No zviedru valodas tulkojusi Vizma Zaķe
Izdevējs "Latvijas Mediji"
Elīsabete Hellanne Lāšena "Es esmu Nāve"
Visbeidzot un atkal vēlos pieminēt norvēģu autores Elīsabetes Hellannes Lāšenas bilžu grāmatu "Es esmu Nāve". Šķirot lapu aiz lapas ar mākslinieces Marines Šneideres ilustrācijām, iespējams pieredzēt Nāvi visās tās izpausmēs. Tas, kā mēs to pieredzam, jūtam un pārdzīvojam, var būt tik dažādi, bet nemainīgs paliek fakts – tā ir neizbēgama. Kā nakts pēc dienas, kā ziema pēc vasaras, kā asaras pēc dauzīšanās, un tad atkal viss dzimst no jauna, aug un smejas.
Mēs dzīvojam un mirstam. Tā arī ir visa jēga.
No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
Māksliniece Marine Šneidere
Izdevējs "Jāņa Rozes apgāds"
Mēs varam slēpties aiz daiļiem eifēmismiem un turpināt nesaukt lietas īstajos vārdus, un tomēr – vai tas ir tas, kam ticam paši? Mans novēlējums ikvienam un arī sev – būt godīgiem pašiem pret sevi un saviem bērniem.
Tēmas paplašināšanai un padziļināšanai iesaku arī divus klausāmgabalus latviešu valodā.
Psihoterapeites Gintas Ratnieces raidierakstu "Runāt ar Gintu" un tā 84. sēriju "Nāve un bērni" klausies šeit.
Latvijas Radio raidījumu "Ģimenes studija", kur pavisam nesen notika saruna "Kā runāt ar bērnu par nāvi?", klausies šeit.
