Liekas, tās ir divas dažādas meitenītes. Viena ar bezrūpīgu smaidu sejā un tik gariem, blondiem matiem kā Salātlapiņai no daudzu mazu dāmiņu iemīļotās Disneja filmiņas. Un otra – ar nopietnām acīm un galvas ovālu, uz kura sākuši ataugt karameļu krāsas mati, kas pagaidām vairāk atgādina pūciņu. Bet tā ir viena un tā pati meitene. Skārleta Peļņa, kura savu dzimšanas dienu svinēja hematoonkoloģijas nodaļā.
“Bija viena epizode, kad devos ar abām meitām uz laukiem un Skārleta sūdzējās, ka sāp puncītis. Un vēl bija brīdis, kad viņa nevarēja uzkāpt pa kāpnēm uz dzīvokli,” stāsta Skārletas tētis Raimonds Peļņa.
Taču tādu pazīmju, kas liktu domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību un steigšus jāvēršas pie ārsta, nebija.
Kuram mazam cilvēkam gan kādreiz nesāp vēders un nav tāds nogurums, ka, tikai paņemts opā, spēj sasniegt dzīvokli.
Līdz vienu rītu Skārleta zaudēja samaņu.
“Viņa bērnudārzā izslēdzās. Tad atjēdzās un pēc pusminūtes atkal. Tad gan vairs nevilcinājos un saucu neatliekamo palīdzību. Viņi veica visus mērījumus un nolēma, ka braucam uz slimnīcu," tās dienas notikumus atceras Raimonds.
Mamma Sabīne saka, ka pat nav zinājusi, kur atrodas Bērnu slimnīca.
“Ielecu taksī un teicu – man vajag uz to bērnu slimnīcu, nu, aiz tilta. Un jau taksī Raimonds man atsūtīja ziņu, ka nav labi. Ir aizdomas par asinsvēzi. Tad gan es nogūglēju – kas tas ir. Nespēju noticēt. Vēlāk Raimonds daudz vairāk sekoja līdzi visai terapijai un ārstēšanas plāniem. Es vienkārši biju blakus," atceras Sabīne.
Bet vienkārši nebija nemaz. Raimonds saka – sajūtas bija kā filmās. Kad tevi ieved atsevišķā kabinetā un mēģina ziņu par smago diagnozi izstāstīt saprotami.
“Tas bija kovida laiks. Un pat mainīties nedrīkstēja, tas vecāks, kurš atved bērnu, paliek ar viņu. Bet Skārleta ievēroja, ka viņai vienīgajai tētis līdzi. Visiem pārējiem mammas. Un viņai uzreiz vajadzēja mammu! Bija jauka ārste, un mēs tā ātri, pa kluso, samainījāmies. Un jau tajā vakarā Skārletai veica pirmo asins pārliešanu un pirmo procedūru narkozē,” pastāstīja Raimonds.
Skārletas mamma atceras – palātā ienākusi ārste un vaicājusi, vai piekrīt ārstēšanai. “Es pat nesapratu. Kā? Var vispār nepiekrist? Un jau tajā vakarā bija pirmās tabletes,” viņa piebilda.
Pasaki, lai tie mati nekrīt ārā!
Kāpēc tas notiek ar mums? Šo jautājumu laikam uzdod katrs vecāks, kura bērns nonāk onkoloģijas nodaļā.
“Mums ģimenē ir bijušas leikēmijas. Tas var būt iedzimts, jā. Bet man patika dakteres uzstādījums – nevienam no šiem bērniem nav vienāda pagātne," teica Raimonds. "Viens dzīvo laukos, svaigā gaisā un tīrā vidē. Ēd tikai bioloģisku pārtiku. Cits pilsētā, ar izplūdes gāzēm. Un abi saslimst. Tā vienkārši notiek.”
"Skārletai bija skaisti, gari, biezi mati," sacīja Sabīne. "Tas bija pirmais, par ko es domāju. Par tiem matiem. Un otrs – vai mums vajadzēs naudu, lai ārstētos? Biju redzējusi, ka tam vāc līdzekļus. Un vēl es domāju par otru meitiņu, par Felicitu. Kā viņai ies ar tēti, bez mammas un māsas.”
Skārletas mati izkrita dažas dienas pēc trešās dzimšanas dienas.
“Kamēr tie mati ir, tu kaut kā vari vēl sevi apmānīt. Nedomāt par diagnozi," atzina Sabīne. "Bet, kad mati sāka krist saujām... Skārleta paņēma tos matus rokās, palika dusmīga un teica man: “Pasaki, lai viņi nekrīt!”"
Mamma saka, ka mazā trīsgadniece bijusi liels malacis.
“Viņa neko daudz nejautāja. Viņa domāja, ka ārstē vēderiņu. Jo tas bija tas, kas viņai sāpēja. Un viņa domāja, ka arī visi pārējie nodaļā ārstē savus vēderiņus. Dažreiz viņa bija neapmierināta. Nu, riktīgs Auns pēc horoskopa. Bet viņa paklausīgi dzēra zāles. Lika masku. Desmitiem reižu dienā mazgāja rokas un lika to darīt arī man,” saka Sabīne.
Abi vecāki mainījušies, cik ļāva iekšējās kārtības noteikumi. Desmit dienas pie Skārletas bija mamma, tad uz piecām dienām tētis. Raimonds saka, ka viņam ļoti palīdzējis nodaļas vecāku čats. Tētiem esot savs, mammām savs.
Nenovērtējami bijuši tieši vecāku praktiskie padomi.
Kur ātrāk nodot kovida analīzes. Kāda ir terapija, kas sekos. Milzu atbalsts bijis mazā Ezras tētis Jānis, kura puika jau bija izrakstīts, bet kurš ļoti uzmundrinājis un atbalstījis.
“Mums Latvijā ir izcili ārsti un laba terapija. Bet mums trūkst emocionālā atbalsta. Tad nu tu izvēlies vieglāko ceļu. Sēdi virtuvītē un raudi,” saka Raimonds.
Kapelā lūdz burgerīti
Bērnu slimnīcas kapela bija Skārletas un mammas mīļākā vieta slimnīcā.
“Tur varēja aizbēgt un paslēpties no visa. Tur bija kluss. Nedzirdēja, ka kāds raud vai vemj. Vai es ko lūdzu? Nē, es ļoti, ļoti lūdzos pirmajā vakarā. Es cerēju izlūgt, lai tā nav... lai nav tā diagnoze. Pēc tam es vienkārši nolēmu būt blakus. Bet Skārletai gan bija mazas un ļoti konkrētas lūgšanas. Viņa lūdza māsu un kādu burgerīti,” skumji pasmaida Sabīne.
Burgerīšus tētis veda ar vislielāko prieku. Ejot cauri ķīmijai, dažas dienas pat viena apēsta neveselīgas desas ripiņa ir lielākais prieks. Jo ir dienas, kad bērns negrib ēst neko. Vislaimīgākās bija dienas, kad uz nodaļu nāca uztura speciāliste Lizete. Viņa nesa Skārletai mellenes, abas kopā gatavoja ēdienu. Pat cepa picu.
Bet mazie bērni arī slimnīcā ir un paliek bērni. Pavemj un ar visu zāļu sistēmu statīvu skrien dauzīties pa gaiteni.
Joņo šurpu turpu. Kad ir spēks. Raimonds piebilst, ka neatsverams ir katrs praktiskais atbalsts. Zupa, ko uzvārījuši kaimiņi. Citu mammu rokas, kas palīdzēja tikt galā ar Felicitas garajiem matiem, ieveidojot tos baleta nodarbībām nepieciešamajās copēs.
Par matiem arī Felicitai ir viedoklis. Sešgadniece ir skarba: “Tētis domāja, ka tā vienkārši virpinot var sataisīt bizi. Bet tā nevar! Un vaļā nevar atstāt, lai gan ir smuki. Bet dārziņā krīt zupā, piemēram.” Taču visādi citādi tētis bijis ļoti labs palīgs un draugs. “Mēs braucām pie opja, uz Mežaparku. Mēs skatījāmies filmas, ko mamma neļauj.”
Gatavi palīdzēt citiem
Ārstēšana ritēja pēc plāna un, jau iestājoties nodaļā, ārsti prognozēja, ka tā ilgs deviņus mēnešus.
“Deviņus mēnešus un deviņas dienas,” Sabīne zina precīzi. Raimonds turpina: “Es neslēpu. Man ir bijis, ka cilvēkiem saku – manai meitai ir asinsvēzis. Un tad viņi vai nu izplūst asarās un man viņus jāmierina. Vai otrs – solās palīdzēt. Tu tikai saki, ko vajag! Dod ziņu! Un... pazūd. Es domāju, daudzi joprojām nezina, kā rīkoties. Ko teikt. Kā palīdzēt. Bet es redzēju, ka bija cilvēki, kuri izmantoja gadījumu un pārgāja ielai pretējā pusē. Lai tikai nebūtu mani jāsatiek.”
Tāpēc viņš slavē kādu mammu, kura interneta portālā dalījusies ar viņas bērna leikēmijas stāstu. Ļoti palīdzējuši praktiski padomi.
Kad ķīmijterapijas dēļ Skārletai nenāca miegs, abi klausījušies vaļu dziesmas. Tas bijis kāda cita tēta ieteikums.
“To nevar tā vienkārši izārstēt. Vēzis ir apstādināts. Iesaldēts," atzina Sabīne. "Tā arī pasaka, ka tas var atgriezties. Mums gadu ir uzturošā terapija.”
Reizi nedēļā Skārleta dodas uz asinsanalīzēm. O, mūsu Skārleta, priecājas māsiņas analīžu kabinetā. Skārleta nekad neraud. Mamma Sabīne aizgāja no darba, lai varētu būt blakus meitai slimnīcā. Tagad viņa ir blakus mājās. Kad mazais vēžinieks pamet slimnīcu, viņš uzreiz nemaz nevar atgriezties skolā vai dārziņā. Uzturošās terapijas laikā jāturpina saņemt zāles. Citiem procedūra notiek slimnīcā.
Skārleta un Felicita ir atkal kopā. Brīžiem sirsnīgi spēlējas, brīžiem mazliet pakaujas, jo māsām tā piedienas.
Skrienot garām spogulim, Skārleta papaijā ataugušos matus. Viņa smaida no laimes, ja kāds pasaka – hej, Skārleta, tev mati jau atkal paaugušies. Viņa saka, ka pati to ļoti labi jūtot. Meitas slimība Sabīnes un Raimonda dzīvi satracināja līdz pamatiem.
“Neviens tev nav apsolījis to rītdienu. Tu nezini, vai dosies uz darbu, vai brauksi uz bērnudārzu," saka Skārletas mamma. “Mums ļoti palīdzēja Ezras mammas Māras Upmanes-Holšteines un tēta Jāņa stāsts. Arī mēs gribam atbalstīt tos vecākus, kas šobrīd iet cauri leikēmijai un ārstēšanai. Ja mēs varam palīdzēt ar savu piemēru vai padomu, mēs esam te. Gatavi sniegt savu atbalstu tiem, kam nepieciešams.”
Skārletas un Felicitas istabā ir lampa. Globuss. “Tā ir visa pasaule,” nopietni paskaidro Skārleta. “Es gribētu aizbraukt pie lāčiem. Un vēl man ir jaunas šķēres. Tu gribi redzēt?” Kurš gan negribētu? Leikēmija izgrieza deviņus mēnešus no Skārletas dzīves un uz brīdi atņēma viņai matus. Bet ne jau prieku. Jaunās šķērītes griež papīru tādā kā zigzagā. Dzīve turpinās.
