Kad prasa, kā ar visu tiec galā, Artūrs godīgi atzīst, ka viens netiek galā, ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs, jo ne tikai daudzie pienākumi prasa laiku un enerģiju, bet arī mazā meita prasa daudz.
„Enerģija un iekšējais spēks ļauj darīt nedaudz vairāk, tā ir bijis vienmēr,” saka Artūrs.
Viņš pārskaita savu darbu sarakstu, kas šķiet nebeidzams, jo pats arī beigās pajautā – es kaut ko nenosaucu?
Anna neslēpj, ka nav viegli, tas prasa daudz pacietības, un ir pateicīga savai un Artūra mammai par palīdzību, jo pati vēl studē un paralēli arī strādā.
„Nezinu, ko mēs darītu bez mūsu mammām," bilst Anna, bet arī norāda, ka ikvienā ārstu ģimenē ir jārēķinās ar laika trūkumu.
Kā šī laika pozitīvo ieguvumu Artūrs min Annas studijas attālināti, jo tā abi iegūst vairāk laika. Visvairāk no lielās aizņemtības un noslogotības cieš miegs.
„Kaut kā jūtos slikti, ka es varētu vairāk laiku veltīt Maijai, tajā pašā laikā to laiku, ko varu veltīt, cenšos darīt kvalitatīvi, jo tā nav laika pavadīšana blakus, bet aktīvi iesaistoties,” atzīst Artūrs.
Atslēgšanās pēc darba palīdz.
„Nevari atnākt depresīvs mājās, ka tev pretī skrien maza meitiņa un ir superenerģiska. Viņa arī ir viens no iemesliem, kur enerģija rodas," secina Artūrs.
Kopā viņi liek lego, skatās multenes, apspriež tās, kopā abiem ir izzinošas spēles, tētis tagad māca, kā dzīvnieki runā. Protams, ir kopīgas pastaigas.
Artūrs atklāj – ģimenē ir noteikums, ka nedēļā jābūt vienai brīvai dienai, ko pavada kopā. Tiesa, ne vienmēr izdodas atslēgties arī brīvajā dienā.
„Tas ir viens no tuvākajiem mērķiem – iemācīties necelt telefonu un pilnībā to nolikt malā. Šobrīd tas švaki sanāk,” neslēpj Artūrs.
Anna gan piebilst, ka dažreiz nākas atgādināt, ka ir nepieciešama kopīgā brīvdiena.
Abi nāk no lielām, plašām ģimenēm, šobrīd gan ierobežojumu dēļ retāk nākas tikties ar kuplo radu saimi.
Tiekoties ar "Ģimenes studiju " un aicinot savu meitiņu Maiju sasveicināties ar žurnālisti, Artūrs viņu uzrunā krieviski un sarunā arī atklāj – mājas valoda ir krievu, jo gan viņa, gan sievas Annas ģimenes ir krievvalodīgas. Tūlīt gan Artūrs piebilst, ka vienmēr saka, ka viņu pirmā valoda ir latviešu un ģimenei nav šaubu, ka Maija apmeklēs gan latviešu dārziņu, gan mācīsies latviešu skolā.
Stāstot par sevi, Artūrs bilst, ka abi ar Annu skolā mācījušies laikā, kad krievu skolas pārgāja uz mācībām latviešu valodā. Viņš šo bilingvālo vidi sev uzskata par ieguvumu.
„Tagad daudzi saka, ka, runājot krievu valodā, man ir latviešu akcents, arī pašam liekas, ka latviešu valoda ir tīrāka,” vērtē Artūrs.
Anna atzīst, ka viņai skolas laikā tomēr bijis grūtāk, jo vide, kurā augusi, bijusi vairāk krievvalodīga. Bet universitātē bijusi iespēja visu labot.
Par sevi viņi pārliecinoši apgalvo, ka nav šaubu, ka Latvija ir viņu mājas un viņi ir šīs valsts patrioti.
„Mēs esam šeit dzimuši, gribam, lai šajā valstī viss būtu kārtībā un uzlabotos. Viennozīmīgi, tā ir Latvija,” atzīst Artūrs.
Viņš arī vērtē, ka vēlme altruistiski uzlabot vidi sev apkārt nāk no vectēva.
„Vectēvs ieaudzināja svarīgu lietu – ja tev ir iespēja kādam palīdzēt un tas neprasa milzīgus resursus, uzskati to par privilēģiju,” bilst Artūrs un neslēpj, ka šos vārdus sapratis tikai pieaugot. Vectēvam bijušas arī milzīgas darbaspējas. Un svarīgs arī mammas teiktais, ka jāsāk ar sevi un jābūt godīgam pret sevi pirmkārt.
„Šis kopums un piemērs veido attieksmi sabiedrībā un to, kā darām tālāk,” uzskata Artūrs.
Arī pēc studijām ārzemēs Artūrs nolēma atgriezties Latvijā.
"Ģimenes faktors arī bija svarīgs, bet svarīgākais – var braukt uz ārzemēm strādāt un pelnīt labu naudu, nākt laicīgi mājās un pavadīt vairāk laika ar ģimeni, bet tajā pašā laikā tu esi neliels sistēmas zobratiņš,” vērtē Artūrs.
„Es redzēju daudz lielāku iespēju pozitīvi mainīt šo sistēmu. Mums ir daudz problēmu veselības aprūpes sistēmā. Īpaši, kad aizbrauc uz ārzemēm, rodas izpratne, ka daudzām lietām nav nepieciešami lieli naudas ieguldījumi, lai tās mainītu. Pietiek ar pieredzi, redzēt, kā tas notiek, un atvest to pieredzi atpakaļ. Ar uzvedības un ieradumu maiņu, kur arī lielas finanses nav nepieciešamas.”
Artūrs izlēmis palikt Latvijā ar iespēju braukt vēl uz kādu laiciņu mācīties ārzemēs. Un viens mācību posms sāksies jau tūlīt novembra beigās. Viņš arī neizslēdz iespēju uz gadu vai diviem doties strādāt ārzemēs, bet vienmēr atgriezties.
„Laikam loma ir patriotismam un tai sajūtai, ka vislielākais ieguvums no tā, ko tu dari, vislielākās izmaiņas, ko vari radīt pēc iespējas īsākā laikā ar redzamu rezultātu, tās ir iespējamas šeit, Latvijā,” atzīst Artūrs.
„Otrs, mums Latvijā kā nekur, pie tik zema cilvēkresursu skaita veselības aprūpē, ir iespējas ātri augt, ātri varam mācīties, ātri uztic lielu atbildību, ārstēt pacientus, darīt to, kas ārzemēs prasītu daudz vairāk laika.”
Anna piebilst, ka ir runājuši par iespēju kādu laiku doties uz ārzemēm un, visticamāk, viņa brauktu līdzi, tomēr viņa gribētu palikt Latvijā.
