Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns skaidro, kā pazīt iemācīto bezpalīdzību, kā tā rodas, kā patiesi palīdzēt bērnam kļūt patstāvīgākam rīcībā un lēmumu pieņemšanā.
Kādu mēs vēlamies redzēt bērnu?
Atbildīgs un aktīvs sabiedrības dalībnieks. Personība ar pašapziņu, kurš ciena un rūpējas par sevi un citiem. Radošs darītājs un lietpratējs izaugsmē, kam mācīšanās ir kļuvusi par ieradumu.
Piemēram, skolēns regulāri cenšas saprast un iemācīties jauno tēmu matemātikā. Viņš aktīvi strādā mācību stundās un uzdod jautājumus skolotājam, pilda mājasdarbus un apmeklē konsultācijas. Taču kārtējā pārbaudes darbā atkal saņem nesekmīgu vērtējumu.
Scenārijs A (neatlaidības scenārijs):
Skolēns turpina apmeklēt konsultācijas, prasa palīdzību klasesbiedriem, sameklē privātskolotāju un turpina mācīties. Viņš tic, ka var šo priekšmetu iemācīties. Turklāt citi arī to var.
Scenārijs B (bezpalīdzības scenārijs):
Skolēns atsakās mācīties, pārstāj apmeklēt konsultācijas un vairs nepilda mājasdarbus. Viņš ir pārliecināts, ka rezultāta tik un tā nebūs. Tāpēc nav jēgas censties.
Iemācītā bezpalīdzība ir psiholoģisks stāvoklis un uzvedība, kas izpaužas kā cilvēka nespēja vai nevēlēšanās tikt galā ar grūtību situācijām, jo ir nostiprinājusies pārliecība, ka situācija nav kontrolējama un tās apstākļi nav maināmi.
Iemācītās bezpalīdzības īstermiņa sekas:
- Atteikšanās prasīt palīdzību.
- Frustrācija un neapmierinātība.
- Ātra padošanās.
- Atteikšanās censties un mēģināt.
- Zems pašvērtējums.
- Pasivitāte.
- Zema motivācija.
- Prokrastinācija.
Iemācītās bezpalīdzības ilgtermiņa sekas
- Mentālās veselības problēmas: trauksme un depresija; paškaitnieciskas tieksmes.
- Profesionālās neveiksmes: zemi profesionālie sasniegumi; nespēja rīkoties nestandarta situācijās un risināt problēmas.
- Privātās dzīves problēmas: grūtības veidot un uzturēt attiecības.
Kas un kā iemāca bezpalīdzību?
Pārāk kritisks pieaugušais: "rezultāts nav pietiekami labs"; "tu dari nepareizi"; "tev atkal nesanāk"; "tu esi neveiksminieks" un citi viedokļi.
Pāraprūpējošs pieaugušais: "ļauj, es izdarīšu tavā vietā"; "skaties, kā tas ir jādara"; "varbūt labāk nemēģini – tev var neizdoties" un citi izteikumi.
Kāpēc pieaugušie tā rīkojas?
- Pārāk liela empātija: "es zinu, kā tu jūties, tāpēc gribu palīdzēt"; "es nevēlos, lai tu justos vīlies un sarūgtināts" u.c.
- Nevēlēšanās būt "sliktajiem": "arī mans bērns var to pašu, ko var jūsējais" u.c.
- Vēlme pasargāt no grūtībām: "tev nav jāatkārto manas kļūdas"; "man arī matemātika skolā nepadevās" u.c.
- Perfekcionisma "lamatas": "ja tu pats nevari, es tev palīdzēšu"; "tev ir jāiegūst augstākais vērtējums" u.c.
- Pacietības grūtības: "ļauj, es tev palīdzēšu – tā būs ātrāk"; "man nav laika tev iemācīt – es pati visu izdarīšu" u.c.
Kā izvairīties no bezpalīdzības mācīšanas?
- Kritizēt darbības, nevis cilvēku.
- Nedarīt bērna vietā.
- Sarunāties arī par procesu, ne tikai rezultātu.
- Ļaut pašam pieņemt lēmumus.
- Atbrīvot sevi no perfekcionisma.
- Sniegt konstruktīvu atgriezenisko saiti.
Bezpalīdzība tiek nodota no pieaugušā bērniem. Bezpalīdzīgi pieaugušie izaudzina citus bezpalīdzīgus pieaugušos. Šo apburto loku var pārraut, ja mēs apzināmies savu bezpalīdzību.
Uzziņai:
Konferencē "Ģimenes dzīvesspēks: pieredze, pieņemšana un atbalsts" skars aktuālas ģimenes attiecību, izaugsmes, izglītības un šī brīža notikumus atspoguļojošas tēmas, par kurām konferencē runāja zinoši un pieredzējuši eksperti. Tiešsaistes konferenci organizēja Latvijas Radio 1 raidījums "Ģimenes studija", atzīmējot Starptautisko ģimenes dienu.
