Inita izrāda Auļukalnu un Auļukalna muižu, sakot, ka muižas sakārtošanā "darām, ko varam, bet netrakojam, ja nevaram."
"Te mums viss aug, ir Jāņu zāļu pļava, citiem var šķist, ka tā ir aizaugusi pļava. Pļava ir goda lieta. Ja pats sevi cieni un gribi ko skaistu piedzīvot, tad pļava ir viens no veidiem, kā priecāties,'' uzskata Inita.
Saimnieks Mikus Čavarts stāsta, ka gribējās iegūt telpu laukos, pārdodot Rīgas centra dzīvokli, tas bija iespējams.
Šī ēka nav būvēta dzīvošanai. Muižā ir lielākas telpas, tagad augšstāvā pielāgo telpas dzīvošanai. Ir restaurēti zāles logi un durvis.
Pakāpeniski nāk sajūta par Auļukalna ainaviskumu, kādreiz bijis ļoti ainavisks skats ar tālu redzamību, senāk tas bijis mēģinājums atdarināt Itālijas ainavu.
Telpa uzliek atbildību, ka vide ir sabiedriska. To jāveido tā, lai varētu notikt pasākumi un varētu muižu apskatīt.
"Jāmācās nepārdzīvot par to, ko nevar izdarīt, un jāpriecājas par to, ko var izdarīt,"
uzsver Inita.
