“Ir temati, kuri ir jūtīgi savstarpējā komunikācijā. Viens no tiem ir identitātes jautājums. Pandēmijas diskusija ir identitātes aspektā skatīta, uzzinot – ir cilvēks vakcinēts vai nav, un tad jau ir viedoklis par šo cilvēku kopumā. Slidens ceļš, kura sekas vēl jutīsim,” pauž teologs Kaspars Simanovičs.
Kognitīvi biheiviorālā terapeite Marija Ābeltiņa akcentē, ka sāpīgs moments ir, kad atklājas slēpti konflikti. Labums – iespēja kļūt tuvākiem, iepazīt vienam otru labāk, spēt piedot. Draudzība nostiprinās dažādos notikumos.
Ja cilvēki ir bijuši tuvi, uzskatījuši viens otru par draugiem – ir vērts atttiecības saglabāt. Ja attiecības sāk irt, tad jānoformulē – man tās attiecības ir svarīgas vai ne, no tā izriet – ļauj tām izirt vai meklē šķēršļus, kas traucē.
Pamestība, vientulība, sāpes un ilgas pēc komunikācijas ir iemesls, kāpēc mācīties meklēt un izpaust cieņpilnu attieksmi. Nevis izprotam lietas, bet mēģinām “izmest”, un konflikts turpinās. “Mums pašiem sevi reizēm grūti saprast, kur nu vēl otru,” pauž Ābeltiņa.
Kādreiz ir tik intensīvas un blīvas emocijas, ka cilvēks pats no tām ir apjucis. Praktisks ieteikums – parunāt ar kādu, kas var palīdzēt emocijas un pārdzīvojumus iztulkot saprotamā valodā un jēdzienos, aicina Simanovičs.
Jautājums par radinieku attiecībām būs sarežģītāks. Jaunu cilvēku izmisums par vecākiem, kuri nevēlas vakcinēties, ir milzīgs.
Bieži cilvēki, kuri ir draugi, ir gājuši katrs savu ceļu. Radiniekiem var būt kādu sarežģījumu priekšvēsture, kurai konkrēta situācija “uzšķiļ dzirksteli”. Ne jau tikai pandēmija sašķeļ tuviniekus – nauda, mantojumi, atkarību problēmas mēdz iedzīt ķīļus radinieku starpā. Pandēmija var būt vēl viens ķīlis, kurš bojās attiecības, domā Simanovičs.
“Respektēt otra cilvēka viedokli ir augsta pilotāža, arī pandēmijas sakarā. Iemācīties respektēt citu cilvēku viedokli ir brieduma pakāpe,“ pauž Simanovičs.
