Ārste psihoterapeite Gunta Andžāne: Jebkuras dzemdības ir trauma

Lai gan pēdējo četru gadu laikā Veselības inspekcija ir saņēmusi 159 iesniegumus par aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā un nav konstatējusi ar dzemdībām saistītu vardarbību, sabiedrībā arvien plaši izskan sieviešu stāsti par traumatiskām un vardarbīgām dzemdībām Latvijas dzemdību iestādēs. Kā sarunā ar LSM.lv atklāja ārste psihoterapeite, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas (LĀPA) prezidente, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Universitātes (LU) pasniedzēja Gunta Andžāne, dzemdību traumatisms ir daudz plašāks jēdziens, kas bieži sākas jaunās māmiņas vēl neapzinātā vecumā – viņas pašas attiecībās ar savu māti.

ĪSUMĀ:

Traumatiskas un vardarbīgas dzemdības nav identiski jēdzieni. Vardarbīgas dzemdības ir tādas, kurās ir noticis bulings un spaidi, kur iztrūkst informētas piekrišanas vai notikusi tās neievērošana. Tie ir gadījumi, kur personāls ir pieļāvis rupjas attieksmes un prakses kļūdas, un par to ir jāuzņemas atbildība.

Taču traumatiskas dzemdības ir bieža parādība, un ir gana daudz, ko sieviete var darīt pati, kā arī būtiski ir izglītot sabiedrību, lai šai pieredzei sagatavotos un neatņemtu iespēju radīt bērnus gan vispār, gan pēc sliktās pieredzes pirmajās dzemdībās.

Trauma, kuras saknes meklējamas savas mātes pieredzē un stāstos

Mūsdienās ir zināms, ka prenatālajā periodā auglis, atrodoties mātes dzemdē, piedzīvo trauksmi jau teju 25% gadījumu, kas var būt saistīts, piemēram, ar neplānotu grūtniecību vai spriedzi topošo vecāku attiecībās. Tomēr jau pagājušā gadsimta sākumā psihoanalītiķi Zigmunds Freids un Otto Ranks sāka dēvēt piedzimšanu par pirmo traumu cilvēka dzīvē, un, protams, arī mātei dzemdības ir grūta pieredze.

Ārste psihoterapeite Gunta Andžāne atzina, ka dzemdību psiholoģiskas traumas pirmsākumu ir sarežģīti noteikt: "Kad maza meitene vai puika dzird, ka vecāki savā starpā vai kādam saviesīgi stāsta par dzemdību pieredzi – kā māte ir mocījusies, kā bērns nav gribējis nākt ārā – jau tad rodas aizmetņi traumai un bailēm, ka tas būs kaut kas briesmīgs."

Psihoterapeite praksē ir novērojusi, ka pusaudzēm pēdējā laikā ir parādījušās jaunas tendences: "Sākot no domas, ka nekad nebūs bērnu, līdz vēlmei mainīt dzimumu, kur, padziļināti un ilgstoši strādājot, parādās fons – meitene ir dzirdējusi šausmu stāstus par sievieti, sievišķību, radīšanu un kļūšanu par māti. Ja to mēs varam uzskatīt par sākumu, tad varbūt tieši tur rodas bailes no dzemdībām un šausmas par mātes lomu."

Tomēr problēmas risinājums nebūtu mākslīgas labvēlīgas runas vai iepriekšējās paaudzes viennozīmīgi pozitīva pieredze, jo šajā gadījumā trauma varētu rasties, "kad viss tik rožaini nesanāk. Man taču teica, ka viss būs tik vienkārši – pabaro un guļ," un tad sākas dzīves realitāte – bērniņš raud, sāp vēderiņš, uzreiz neaizmieg, prasa kaut ko vairāk, kas, protams, ir grūti."

Ārste norādīja, ka jaunās māmiņas, būdamas šokā par jauno, negaidīto pieredzi, primāri vaino sevi.

Tajā mirklī, kad kaut kas atšķiras no tā, kāda ir bijusi idealizētā fantāzija par bērniņa nākšanu pasaulē, mammas uzskata, ka viņas nav pietiekoši labas mammas. "To es spilgti redzēju slimnīcā, neonatoloģijas nodaļā, kur praksē saskāros ar sarežģītu dzemdību sekām, – bieži, vēloties, lai bērns ir vesels, mierīgs un laimīgs, mammas automātiski vainoja sevi, ka viņas ir pieļāvušas kādu kļūdu, darījušas nepareizi, un tikai tādēļ bērns ir saslimis," komentēja psihoterapeite.

Seksuālās vardarbības traumas neaizmirst

Sevišķi smaga tēma ir par sievietēm, kas ir cietušas no seksuālās vardarbības. Ārste uzsvēra, ka situāciju īpaši sarežģītu padara tas, ka sievietei nav viegli par to runāt: "Ir bijuši gadījumi, kad sieviete atnāk un godīgi pasaka, ka viņa jau ir pie trešā terapeita – viņa ir gājusi pie vairākiem, bet nav spējusi izstāstīt pašu galveno. Tā ir ļoti smaga tēma, kur ir daudz sajūtu, uztveres un perspektīvas. Seksuālā vardarbība noniecina sievišķību un būšanu mātei, tā tiek piesmieta."

"Reizēm māte, iznēsājot bērnu, kas ieņemts seksuālas vardarbības rezultātā, ierauga jaundzimušo un, ja bērniņš ir līdzīgs viņai, spēj kognitīvi iedvest domu, ka bērns nav vainīgs. Pārsvarā tās ir mātes ar stipru ticību, uz ko var paļauties, – Dievs ir devis, pirmo vardarbības epizodi tulkojot kā kāda veida mācību vai kāda kļūdu. Bet, ja bērniņš ir līdzīgs varmākam vai sieviete vienkārši nespēj notikušo aptvert, tad reizēm automātiski no bērniņa atsakās. Bet tas nenozīmē, ka to aizmirst. Traumas nēsā līdz, un tas iespaido vēlākās grūtniecības," apgalvoja daktere Andžāne.

Šī iemesla dēļ, kā norādīja psihoterapeite, ir sarežģīti nošķirt īstermiņa un ilgtermiņa sekas traumatiskām vai vardarbīgām dzemdībām, vai seksuālai vardarbībai, "jo jebkura veida trauma pa īstam nav no apziņas izslēdzama".

"Mammai sāpēja, tad man arī sāpēs"

Ārste savā praksē ir novērojusi, ka jauni cilvēki, kas izvēlas veidot ģimenes, stipri iespaidojas no vienaudžiem: "Katrs sīki un smalki apraksta dzemdības, ko kāds teica, ko darīja, ko atbildēja. Jaunās māmiņas ātri noformulē savu priekšstatu par to, ņemot palīgā arī mātes vai vecāsmātes stāstus."

Bieži jaunas meitenes, dzirdot savas mātes grūtos dzemdību stāstus, tos "iekapsulē un izstumj, īpaši gadījumos, kad starp māti un meitu ir rezervētas attiecības.

Savukārt, ja attiecībās ir izteikta simbioze, saplūšana jeb "mēs ar meitu kā draudzenes", tad var notikt kopēšana un identifikācija ar mātes pieredzi. Bet, ja paaudžu starpā ir konflikts, uzskatu dažādība vai konfrontācija, tad bieži ir noliegums: "Man tā nebūs, man būs citādāk, mātei bija grūti, īstenībā varbūt mani nemaz negribēja." Un arī praksē parādās šie vārdi, ka bērns nav gribēts, bērns nav plānots." Sievietes sevi noskaņo, ka viņu dzemdības atšķirsies no mātes pieredzes, ka viss būs kārtībā, un, ja tā arī tas izdodas, tad tā ir uzvara.

Medijos apraksta traumatiskas dzemdības, bet katram ir sava taisnība

Ārste psihoterapeite uzskata, ka, runājot par traumatisku dzemdību pieredzi medijos, nav melnbaltas robežas un nevar nemaldīgi ticēt vienai vai otrai pusei. "Jau astoņus gadus strādājot LĀB Ētikas komisijā, gribu teikt, ka sūdzības par ārstniecības personāla attieksmi – nevis profesionālām lietām, ārstniecības metodiku – ir arvien biežāk un vairāk, tai skaitā par pieredzi dzemdībās."

Kritiski nosodot vardarbīgu personāla attieksmi, ārste tomēr pieminēja arī citus gadījumus, kas var kļūt par traumatisku dzemdību pieredzi: "Atceros gadījumu, kur mammīte sīki un smalki aprakstīja – ko teica, kādiem vārdiem, kā paskatījās, kā pieskārās. Viņa to visu bija uztvērusi kā savu traumu, jo sūdzība bija rakstīta ar laika noilgumu. Tas nozīmē, ka viņa to visu pieredzi bija nēsājusi līdzi. Kad sākām smalkāk to pētīt un analizēt kopā ar ginekologiem, varēja domāt par to, ka tiešām mammai bija idealizētas fantāzijas, kā tas notiks. Šī jaunā māmiņa bija ļoti emocionāli jūtīga, un tas bija jāņem vērā."

Idealizētas dzemdību pieredzes cerības

Psihoterapeite ir pārliecināta, ka bieži mammas iztēlojas idealizētu dzemdību pieredzi, jo tas ir tas, kam gribas ticēt – un, protams, neviens nevēlas ciest. "Mammas, kas grib dzemdēt skaistā vidē, – viņas ir vīlušās, pirmkārt, jau par telpas iekārtojumu – viņas iet uz stacionāru dzemdēt, ierauga flīžu sienas, jo to pieprasa noteikumi, un saka, ka "te izskatās kā slimnīcā".

Caur šo vienu teikumu var saprast, ka mammīte ir bijusi šokā, ka tas neiet kopā ar viņas fantāziju.

Otrkārt, ir pacelta balss, liek strādāt – taču dzemdībās ir jāstrādā, tiešām ir jāstrādā un jāpalīdz bērniņam nākt pasaulē. Te bieži var pamanīt sievietes idealizāciju. Ja vīrs ir blakus – un abi par to ir runājuši, sapņojuši, cik tas būs brīnišķīgi, to visu iefilmēs un safotografēs –, tad viņš paliek dusmīgs, jo sieviete ar skatu un žestu lūdz aizstāvību partnerim vai vīram, un viņš dusmojas, ka viss ir citādāk, nekā domāts."

Taču tā ir tikai viena puse. Ārste stingri uzsvēra, ka "nenoliedzami kolēģu attieksmei būtu vieta uzlabojumiem. Būtu, ko mācīties un uzlabot. Var saprast, ka tas ir viņu ikdienas rutīnas darbs. Viņiem savā starpā ir iestrādāti teikumi, leksika, ir iespēja salīdzināt dienas ietvaros māmiņas uzvedību un attieksmi. Tas diemžēl aiziet rutīnā, un kolēģi mēdz nepamanīt, ka viena mamma, kura dzemdē – viņai tas ir vienreizējs pasākums, bet viņiem tas ir kārtējais."

Bieži personāls steigā un dzīvībai kritiskās situācijās aizmirst, ka "šī mirkļa pirmreizējais iespaids būs kā turpmākā pieredze mātes vēlmei radīt vēl bērnus vai vispār atcerēties dzemdības."

Arī paši ginekologi saka: "Jā, mēs tur grēkojam.'' Bet, kā mēdz būt dzīvē – jo konveijers ir lielāks, jo lielāka ir spriedze, un tiek pieļautas kļūdas.

Psihoterapeite atzina, ka ir bijušas sarunas ar ginekologu asociācijas kolēģiem par kopprojektu nepieciešamību, runājot par personāla attieksmi dzemdībās: "Jo vairāk mēs dalāmies savā pieredzē, jo vairāk var izmainīt."

Skaidrāk apzināties, ka dzemdības ir trauma

20-48% sieviešu dzemdības ir bijusi traumatiska pieredze, un dažādos zinātniskās literatūras avotos no trim līdz trīsdesmit procentiem sieviešu vēlāk attīstās posttraumatiskais stresa sindroms kā tiešas dzemdību pieredzes sekas. Riska grupā ir sievietes ar esošiem psihiskiem traucējumiem, kā arī dzemdību pieredzi traumatisku padara veselības krīzes dzemdību procesā, komplikācijas un, protams, vāja veselības aprūpes kvalitāte.

Daktere Andžāne pauda, ka, piedaloties dažādos projektos un klausoties lektoros, kas izglīto sievietes par dzemdībām, parādās tendence situāciju izgaismot pozitīvāku nekā patiesībā: "Ir lektori, kas nedod realitātes sajūtu, ka tas tiešām būs darbs, viņi uzzīmē bildi, kas ir rožaināka nekā īstenība. Tajā brīdī, kad dzemdībās ir force majeure, tad ginekologiem būtu jāpaņem piemērs no psihoterapeitiem – metodika, ko sauc par fokusu, – ir acu kontakts, nopietns teikums, sievieti ievedot realitātē – kas notiek un kas ir precīzi pa punktiem jādara. Svarīgi ir izsist ārā no apkārt klejojošās uzmanības, kas, protams, ir uz sāpju pamata."

Psihoterapeite Andžāne pasvītroja, ka viennozīmīgi būtiska ir sabiedrības izglītošana: "Par to ir jārunā. Vairāk realitātes, mazāk tā rozā. Nedrīkst arī baidīt, jo viss, kas iedveš bailes, var asociēties ar to, ko māte, vecmāte vai draudzenes ir stāstījušas, un tas var pastiprināt trauksmi."

Ārste piebilda, ka bieži vien mātes aktīvi piedalās, klausās diskusijas un lekcijas, taču vēlāk atzīst, ka tomēr stāstīto nav izpratušas.

"Tas ir cilvēcīgi. Kamēr mēs paši visu nepiedzīvojam tā īsti un emocionāli, izjust un saprast ir sarežģīti. Tā ir zināma veida aizsardzība, vēlme sevi pasargāt no sliktā un biedējošā, kas notiek dzemdībās: "Tas mani neskar, ar mani tik slikti nebūs.""

Vai es esmu pietiekoši laba mamma? Vai es dzemdēju pareizi?

Sagatavojot sievietes un sabiedrību kopumā dzemdību pieredzei, primāri jāstrādā pie reālistiska stāsta, kas nav izpušķots un idealizēts. Tāpat svarīgi ir nebiedēt, "tajā pašā laikā akcentējot sievietes pašapziņu, paštēlu, stiprinot ar ziņu, ka "tu būsi mamma, tu būsi pietiekoši laba". Atkal ieslēdzas idealizācija, jo katra mammīte grib būt ideāla, mammītes ir trauslas. Tomēr ir jāskaidro, ka būt ideālai nav iespējams, augstākais, ko var sasniegt, ir pietiekoši laba – māte arī ir cilvēks, kas drīkst nezināt, nevarēt, drīkst būt noguris, bez frizūras, mājas drēbēs. Bērns sākumā neredz – viņam attēls līdz mēnesim ir izplūdis. Bērns neredz, bet vīrs sagremos." Līdz ar ko mēs stiprinām mātes sajūtu pašai būt mātei viņas saskarsmē ar bērnu."

Cita problēma, ko izgaismoja daktere Andžāne, ir pēcdzemdību depresija: "Tur arī mammām rodas sajūta, ka viņas nav pietiekoši labas. Tur vēl ir mammas, vīramātes, kas ir perfekcionistiskas, kas salīdzina ar sevi, nopeļ sievietes centienus. Tad es pacientiem saku: "Ja mammas un vīramātes pārkāpj robežas, tad viņas jāsūta ārā pa durvīm un durvis jāver ciet." Dažreiz ir jāuzstāda ierobežotais ciemiņu laiks."

"Ir mazs procents, ko es esmu redzējusi, ka mammīte ar bērniņu kopā nepiedzimst, – nav mātišķuma un nav emocionālās piesaistes vispār. Tehniski bērns tiek aprūpēts, viss tiek izdarīts pareizi, bet nav mātišķuma. Tas ir ļoti skumji. Ir mammas, kas ļoti cenšas. Grūti dzirdēt, ja māmiņa saka: "Es saprotu, ko vajag darīt, bet man nesanāk, es to bērnu nejūtu." Te var fantazēt, kas ir noticis starp viņu un viņas mammu," kas bieži ir paaudžu traumas, kas tiek nodotas no mātes meitai.

Vai pastāv dzemdības, kas nav traumatiskas?

Skaidrs, ka vardarbīgas dzemdības nav pieņemamas, taču traumatiskas dzemdības ir gandrīz katras. Pat tad, ja traumatismu varētu novērst dzemdības narkozē un ķeizargrieziens, kas īstermiņā, iespējams, mazinātu psiholoģisko traumatismu, ilgtermiņā parādītos sociuma ietekme. "Rodas vainas apziņa, ka bērns nav izgājis dabisko dzemdību procesu. Jo, lai bērns psiholoģiski ienāktu dzīvē, viņam ir jāiziet caur "elles vārtiem". Ja tēlaini salīdzina, tad mātes dzemde ir paradīze, kur nav rūpju, un māmiņa visu izdara, un tad ir izdzīšana no paradīzes, nokļūstot realitātē. Arvien biežāk runā, cik svarīgi ir saspiest krūškurvi, dabūt pirmo spontāno ieelpu, un tad mammītes, kurām ir bijis ķeizargrieziens, sāk justies ļoti vainīgas, ka viņas ir atņēmušas bērnam dabisko ienākšanu pasaulē," akcentēja daktere Andžāne.

Gadījumos, kad ķeizargrieziens ir bijis medicīniski indicēts, psihoterapeite aicināja atgriezties pie skaidrojošā darba:

"Svarīgi ir nomierināt, ka tajā brīdī tas ir bijis labākais, ko izdarīt, lai saglabātu mammas un bērna dzīvību, tā noņemot vainas sajūtu."

Spontānie aborti

Arī grūtniecības pārtraukšanās ir viennozīmīga trauma. "Tas atstāj milzu iespaidu – ir bailes, kas notiks ar nākamo grūtniecību, vai viss būs labi. Pietiek ar vienu spontāno abortu, lai iedvestu turpmāku trauksmi. Te tas būtu obligāts pasākums – vēlams, valsts apmaksāts – ka grūtniecība tiek pavadīta terapijā, lai šajos mēnešos sievieti uzturētu un balstītu."

Psihoterapeite dalījās klīniskā gadījumā, kur dvīņu dzemdībās izdzīvoja viens bērniņš, bet otrs nomira: "Pieaugušā vecumā šai jaunajai sievietei bailes par savām grūtniecībām bija milzīgas – viņa ir pati, cita sieviete, citi partneri un dzīvesveids, tur viss ir pilnīgi citādāk, bet to, kā viņas māte ir sērojusi meitenes neapzinātajā vecumā, ka otrs bērniņš ir aizgājis bojā, ir atstājis dziļu iespaidu. Gadījumos, kad ģimenē ir bijusi traģēdija – agrīns bērna zaudējums, esošais bērns apzināti vai neapzinātā veidā atstrādā ar savu dzīvi arī dvīņa vai otra bērna dzīvi."

Epidurālā anestēzija: piedzīvot vai nepiedzīvot sāpes

Dažas sievietes atsakās no epidurālās anestēzijas, jo vēlas dabīgi izjust dzemdību procesu, bet citas kategoriski izvēlas dzemdību atsāpināšanu. Psihoterapeite Andžāne uzskata, ka tās "mammas, kas izvēlas epidurālo anestēziju, ir mierīgākas, jo viņas ir piedzīvojušas to procesu, bijušas kontaktā un pārdzīvojušas, bet nav bijis stindzinošo sāpju momenta. Taču tas ir atkarīgs no katras."

Saruna bez nosodījuma

Traumatiskas dzemdību pieredzes sekas ir pēcdzemdību psihiski traucējumi, tostarp pēcdzemdību depresija, bailes no dzemdībām turpmāko grūtniecību laikā, traucēta mātes-bērna droša emocionālā piesaiste, kā arī posttraumatiskais stresa sindroms. Tā kā viens no aizsargfaktoriem ir mātes informētība, tad sevišķi svarīga ir sabiedrības izglītošana un reālistisks dzemdību pieredzes skatījums, un atklāta saruna bez nosodījuma ir labs sākums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt