Pērn bērni vecumā no 14 līdz 17 gadiem izdarījuši 570 noziedzīgus nodarījumus, kas ir par 27 noziegumiem vairāk nekā 2021. gadā. (Savukārt pirms pieciem gadiem nepilngadīgie veikuši ap 800 noziegumu.) Nepilngadīgas personas visbiežāk veic mazāk smagus noziegumus, kā zādzības, krāpšanas, mantas tīša iznīcināšana un bojāšana, savukārt retāk veikti smagi noziegumi, kā miesas bojājumi un sevišķi smagi noziegumi – slepkavības. Nepilngadīgo noziedzības pēdējo gadu tendences, tostarp pandēmijas laika ietekmi, analizē Valsts policijas inspektore Vineta Pavlovska:
"Kad bērni mācījās attālināti, tad attiecīgi bija noteikti strikti ierobežojumi, arī policija veica daudz kontroles. Piemēram, nepilngadīgie mazāk izdarīja noziegumus pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pret personas veselību, arī huligānisms un apreibinošu vielu lietošana, iegādāšana, glabāšana, izgatavošana samazinājās. Taču bija novērojams, ka pieauga noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu. Un, ja mēs minam par zādzībām un nelielajām zādzībām, tad tās nereti ir zādzības tieši no tirdzniecības vietām. Citreiz bērni nozog kaut ko ēdamu, citreiz nozog kādu mantu, ko viņi ir iekārojuši. Savukārt jau tad, kad bērni atgriezušies skolās klātienē, tad redzam pretēju šo statistiku, jo pieauga pret dzimumneaizskaramību veiktie noziegumi, pret personu veselību, arī apreibinošo vielu lietošanā un iegādē vērojams pieaugums."
Savukārt tieši šomēnes skaļāk izskanējis vardarbīgs gadījums Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, kur pusaudzis sadūris skolasbiedru; policija norāda, ka šādi gadījumi tieši skolas vidē ir reti un smagu noziegumu statistikā kopumā patlaban kādu tendenci nesaskata.
Pērn nepilngadīgie veikuši kopumā 49 sevišķi smagus noziegumus.
"Slepkavības ir bijušas divas, un tas ir par vienu vairāk, salīdzinot ar 2021. gadu. Savukārt slepkavības pastiprinošos apstākļos bijušas trīs un tas ir par trim vairāk nekā 2021.gadā. Neviens šāds gadījums no nepilngadīgo puses nav bijis. Mēs to neuzskatām par tendenci, drīzāk tā ir kaut kādu apstākļus sakritība, jo tas skaits nav ļoti liels, bet jebkurš tāds nepilngadīgo izdarīts smags noziegums rada satraukumu, bet nevaram teikt, ka tā ir tendence, jo no visiem valstī reģistrētajiem bērniem noziedzīgus nodarījumus ir izdarījuši tikai 0,13%," pauda Pavlovska.
Tāpat policijas dati liecina, ka atsevišķos gadījumos bērni noziegumus veic atkārtoti un tie ir gan pārtikušu ģimeņu bērni, gan sociālā riska, tostarp, tā dēvētie ielu jaunieši.
Par ikdienu un izaicinājumiem darbā ar grūtības nonākušajiem jauniešiem saruna ar "Open" radošo centru vadītāju Ediju Klaiši.
Trīs gadu laikā kopumā atvērti jau 19 jauniešu centri dažādās Latvijas pilsētās.
Edija darba redzes lokā ir dažādu vecumu jaunieši gan no nabadzīgām, gan šķietami labvēlīgām ģimenēm. Viņš secina, ka pēc šādām vietām, kur jaunieši var meklēt palīdzību, rast piederības sajūtu un vienkārši pulcēties, pieprasījums ir liels un arvien pieaugošs. Ar viņu tiekamies Ludzas ielas jauniešu centrā Rīgā.
Sintija Ambote: Kā tev šķiet, ņemot vērā, ka ikdienā esi kopā ar jauniešiem, vai viegli būt jaunam šobrīd?
Edijs Klaišis: Nē! Mans uzskats ir tāds, ka tik grūti, cik šobrīd ir jauniešiem, tā nav bijis iepriekš. Es pat nerunāju tikai par jauniešiem centrā, bet kopumā par jauniešiem. Sāksim ar to, ka viņiem ir jātiek galā ar to pašu informācijas apjomu, ar ko pieaugušajiem, plus šobrīd skolās ir tādas slodzes, kādas nekad nav bijušas, un to arī skolotāji atzīst. Plus, lai kā tas nepatiktu pieaugušajiem, bet
šiem jauniešiem ir jātiek vēl arī galā ar saviem vecākiem, kuri paši ar savām dzīvēm netiek galā.
Un, saliekot to visu kopā, es uzskatu, ka ir ļoti smagi. Ko es varu pateikt – un tās gan ir pandēmijas sekas, ka mums ir diezgan daudz arī jauniešu no tā saucamajām "pareizajām" ģimenēm. Patiesībā, tieši šādu ģimeņu bērniem ir arī ļoti grūti palīdzēt, jo ļoti bieži viņu vecāki neļauj jauniešiem vērsties pēc profesionālas palīdzības, jo tā var saļodzīties kādam viedoklis par ģimenes radīto tēlu. Un tam arī, protams, būs sekas, bet lielāka apmeklētība, manuprāt, saistīta ar to, ka pieaugusi mūsu centru atpazīstamība. Un tas ļoti daudz laba liecina par mūsdienu jauno paaudzi, jo mēs par ļoti daudziem jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās, esam uzzinājuši, pateicoties viņu vienaudžiem. Tāpēc es saku, ka šī paaudze ir daudz labāka par mums, viņa ir empātiskāka, un es saku, ka šī paaudze patiesībā daudz labāk tiek ar šo laiku galā nekā mēs, pieaugušie.
Bet kāds ir "Open" centru apmeklējums skaitļos?
Tie ir vairāki simti.
Un tendence ir augoša?
Jā, bet ir jaunieši, kas ir centra jaunieši, tad ir jaunieši, kas ir mūsu pagaidu drošajās dzīvesvietās, un vēl ir tie, kuri ir mūsu redzeslokā, pie kuriem es braucu, tās ir jauniešu grupiņas, kurām es tāpat palīdzu, piemēram, ar higiēnas precēm, tāpat ir jaunieši, kuriem mēs palīdzam ar pārtiku, medicīnas pakalpojumiem.
Bet bez materiālām lietām – tiem jauniešiem šie centri ir arī kaut kāda kopienas sajūta?
Protams, jebkuram ir vajadzīga piederības sajūta. Viņi tur rūpi viens par otru, interesējas par otra veselību un zvana tad man un kopā risinām. Pie mums nonāca viena meitene, kura zināmu apstākļu dēļ neapmeklēja skolu divus mēnešus, un man piezvanīja cita meitene, kura jau ilgāku laiku ir pie mums, un viņa saka: "Klausies, es tajā skolā mācījos un pazīstu skolotājus, varbūt es varu parunāt un varam saglābt situāciju". Viņas sēž tagad katru vakaru kopā un mācās. Nezinu, vai izdosies pabeigt šo gadu, bet es lepojos ar viņām par to, ko viņas dara. Tās ir tādas kopienas izveidojušās, viņi arī kopā gatavo un iet pēc produktiem. Mūsu centros nav pieaugušo, jo viņi paši atbild par visu centra iekšienē. Jā, mums ir bijušas arī negatīvas pieredzes, kopumā septiņas līdz šim.
Kādas?
Mums ir nepiedodamās lietas – alkohols, narkotikas, zādzība un necieņa pret citiem centra apmeklētājiem. Manuprāt, ļoti vienkārši un saprotami noteikumi. Un mums ir bijušas arī šīs negatīvās pieredzes, bet es nedomāju, ka tas ir daudz, protams, būs arī vēl, tas ir neizbēgami. Es vairs nelietoju apzīmējumu "ielu jaunieši", jo šobrīd zem vārdu salikuma "ielu jaunieši" tiek pagrūsts viss.
Es saku, ka ir trīs jauniešu uz ielām kategorijas: vieni ir tie, kas tur ir aiz neko darīt; otri ir tie, kurus piespiež dzīve, kuriem pašiem jārūpējas par iztiku un apģērbu un reizēm, kur nakšņot; tad trešā kategorija ir tie, kuriem mēs centrā palīdzēt nespējam.
Tur ir šis noziedzīgais domāšanas modelis galvā, kuriem tas, ka viņus meklē policija, ir kā uzslava, ar ko plātīties, un es zinu vairākus no šīs trešās kategorijas, un man viņu ir cilvēcīgi žēl, jo es zinu viņus dzīves stāstus, bet diemžēl šis ir tas posms, kur ir tā, kā ir diemžēl.
Kā jaunieši nonāk līdz noziegumu veikšanai?
Ja mēs runājam par gadījumu Imantas skolā, tad, manuprāt, tie ir tādi atsevišķi gadījumi un ļoti smagi, bet, ja mēs runājam par sadzīviskām zādzībām, tad būsim reāli, ka vienai daļai tas ir izdzīvošanas jautājums, jo zog pārtiku utt. Es nebūt neattaisnoju to, ka jaunieši taisa "ziepes", bet ir jāsaprot, ka uz ielas viens pats tu izdzīvot nevari, tu vari izdzīvot tikai barā. Ja bars iet uz "razborkām", tad tu nevari neiet, jo, ja tu neiesi, tad tev ziemā nebūs nekādu tiesību prasīt, lai tevi ielaiž pagrabā pasildīties. Un, ja tu neej, tad tu agri vai vēlu kļūsti par izstumto. Un tad ir jāpadomā, kā gan tas ir būt vienam uz ielas, ja tev ir 13 gadi un strādāt tev nav iespējas. Kurš ir tas posms, kurā var pamanīt un sākt kaut ko darīt!? Skola! Nu, kas vēl, kur gan vēl var laikus pamanīt! Es zinu ļoti daudzus fantastiskus skolotājus, bet zinu arī pietiekami daudzus, kuri negrib atzīt pamanīšanu.
Bet kas ir tas, ko laikus var pamanīt jauniešu noziedzības kontekstā?
Nu, es nezinu, tīri cilvēcīgi, ja tu redzi, ka ar jaunieti kaut kas nav kārtībā, tad tev ir jāinteresējas, kas ar viņu notiek. Ja tu esi klases audzinātājs, tas ir tavs bērns uz kaut kādiem gadiem, un tev ir jāinteresējas, kas notiek. Vai viņš mājās jūtas nevajadzīgs, jo agrāk vai vēlāk viņš pieslēgsies kaut kam – vai tas būs zīmēšanas pulciņš, vai kaut kāds ielu grupējums. Tad kur var veikt šo prevenciju – skolā! Ja tu esi klases audzinātājs, tad kā tu vari nesaprast to, kas notiek ar cilvēku, kuru tu redzi katru dienu. Cita lieta ir, vai tu atzīsti, ka tu pamani, ka kaut kas ar jaunieti nav kārtībā. Jo, ko nozīmē atzīšana, – tas nozīmē, ka tev ir jārisina. Grūtībās nonācis jaunietis kaut kur atradīs šo piederību, un tas ir skolas rokās – noķert šo momentu. Mums bija gadījums, kur jaunietis ārpus skolas teritorijas bija draudējis saviem klases biedriem ar nazi un mētājies ar to, un tad, kad vecāki bija runājuši ar klases audzinātāju, tad tas taču tāds joks ir. Valstiskā līmenī mums jau kādu laiku ir pārrunas, kas ir ne tikai manis iniciētas, un tas priecē. Es nevainoju valsti vai pašvaldību tajā, ka ir šādi jaunieši, jo, lai arī kādā pārticībā vai nabadzībā sabiedrība nedzīvotu, vienmēr būs vecāki, kuri lietos alkoholu vai narkotikas un kuriem viņu bērni būs vienaldzīgi.
Ne valsts, ne pašvaldība neveido pieaugušu cilvēku raksturus un viņu attieksmi pret viņu bērniem. Cits jautājums – vai valsts un pašvaldība atzīst problēmu un vēlas to risināt. Es esmu pret šo "ne-attieksmi", nevis sistēmu kopumā.
