Iespējas, ko darīt viedierīcēs, ir visdažādākās, pauda attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Spēļu spēlēšana, sociālās platformas, draugi, video skatīšanās – iespējas plašas, tāpēc vide ir bērnam pievilcīga, jo piedāvājums ir daudz plašāks, nekā tas ir realitātē iespējams.
Kaislīgs datorspēlētājs un interneta tiešraižu organizētājs Raimonds Leja atcerējās, ka bērnībā dienā tika spēlēts vienu līdz divas stundas, tas bija septiņu astoņu gadu vecumā. Kad bija lielāka iespēja strādāt pie datora, tad spēlēja ilgāk – trīs četras stundas. Tagad, 27 gadu vecumā, pie datora pavada četras stundas. Piesaista spēles, kur ir tiešsaiste ar citiem spēlētājiem, tā iepazīst jaunus cilvēkus, Raimondam nepatīk spēles, kuras jāspēlē vienatnē.
Latvijas Biogeiminga biedrības vadītājs Martins Muitenieks savu kaislību uz datorspēlēm atceras kā patiku sacensties. Kļūstot vecākam, bija nepieciešamība balansēt nodarbes, piemēram, doties ārā dabā.
"Spēle spēj dopamīna līmeni paaugstināt, ja tas ir vienīgais dopamīna paaugstināšanas avots, tad spēle ļoti "ievelk". "
Miltuze piekrīt, ka spēles "ievelk".
Videospēles ir vienīgais traucējums, kas tiek diagnosticēts – internetspēļu atkarība.
Citos gadījumos runā par problemātisku uzvedību, te par atkarību. Spēlēs strādā bioķīmija, spēlē pusaudzis var būt tas, kas dzīvē nekad nebūs. Spēlē pavadītais laiks nav atkarības kritērijs. Var būt jaunieši, kuri spēlē daudz, bet nav spēļu atkarīgie.
Atkarība ir tad, ja pazūd realitāte, spēli nevar pārtraut tad, kad to liek darīt, ir dusmu lēkmes un pretošanās.
Problēmu vēstneši ir abstinence, ko redz pie vielu atkarībām, – jaunietis ir satraukts, dusmīgs, nespēj funkcionēt ikdienā, ja netiek pie spēles, kā arī nevar funkcionēt ikdienā, izvēloties citas interešu lietas.
Ir daudz spēļu ar pozitīvo guvumu, kur var trenēt kognitīvo pienesumu, prātu. Datorspēles izmanto dažādās intervencēs, tāpēc nevar teikt, ka nedrīkst spēlēt datorpēles.
Spēlējot pusaudži var savstarpēji komunicēt, mijiedarboties. Aizliegt – tas vienmēr ir riskanti, var panākt pretējo, ka vajadzība pēc datorspēlēm palielinās, skaidroja Miltuze.
Muitenieks skaidroja, ka Latvijas Biogeiminga biedrības mērķis ir
"vecākus ievest digitālajā vidē, lai vecāki izprot, ar ko bērni mijiedarbojas digitālajā vidē."
Kurā vecumā mēs priecājamies, ka bērnu interesē videospēļu spēlēšana? Pirmsskolas vecumā nevajadzētu apzināti stimulēt bērnu datorspēļu spēlēšanai. Mazam bērnam ekrāns nav alternatīva dzīves pieredzes iegūšanai. Otrs – līdzsvars, lai bērnam skolas vecumā ir pietiekami daudz citu aktivitāšu, nepieciešamība fiziski darboties. Ir specifisks spēļu žanrs – vardarbīgās spēles, kas nedod pozitīvu pienesumu bērna attīstībā. Dabīgi bērnam ir interese par spēlēm piecu sešu gadu vecumā. Pirmsskolā spēļu laika limits ir 15 minūtes, pusstunda. Vecākiem jāņem vērā – neatstāt bērnu vienu spēlējot, jo bērns internetā var saskarties ar nepiemērotu saturu.
Miltuze akcentē agresīvo spēļu ietekmi uz pusaudžiem – pētījumi rāda, ja "pusaudzis ilgāku laiku piedalās agresīvā spēlē, tad smadzenes tur piedalās. Skolas vecuma bērni nevar nošķirt spēles un dzīves realitāti. Lielākais risks – cilvēkam mainās attieksme pret agresiju. Ne jau pusaudzis pats ir agresīvs, bet, redzot pret citiem vērstu vardarbību, to varētu uzskatīt par normu.
Galvenā vadlīnija – rūpīgi skatīties, ko bērni un pusaudži dara spēlēs, jo viņu smadzenes vēl tikai nobriest."
