Šoreiz sarunā raidījumā "Globālais latvietis. 21 gadsimts" uzmanību pievēršam Eiropas latviešu skolām, skatu vēršot uz Itāliju, Dāniju un Norvēģiju, kur veiksmīgi valodas mācīšanos apvieno ar dažādām prasmēm un piedzīvojumiem. Dānijā rīko tēvu un bērnu pārgājienu, tāpat tur nule kā noticis Eiropas latviešu sporta festivāls "Olimpiskais Lāčplēsis", tikmēr Norvēģija un Itālija dodas dabā, kur jau atkal valoda nebūt nav kā no grāmatas.
Sarunā piedalās Aira Priedīte, Eiropas Latviešu apvienības pārstāve Latvijā un izglītības eksperte, Ilze Atardo, Eiropas Latviešu apvienības izglītības referente, Milānas un Boloņas latviešu skolas skolotāja, Raivis Orba, Eiropas Latviešu apvienības sporta referents, Latviešu–dāņu biedrības vadītājs, Sandra Kaktiņa, Jitlandes latviešu nedēļas nogales skolas "Mazputniņš" vadītāja un sporta festivāla "Olimpiskais Lāčplēsis" koordinatore Dānijā, Bērnu kultūras skolu "Bergausis" Bergenā Norvēģijā pārstāv tās vadītāja Antra Sunde.
Kā stāsta Aira Priedīte no savas personīgās un bērnu pieredzes, jo pati latviešu skolā bērnībā, dzīvojot ārpus Latvijas, negāja, visa valodas uzturēšana bija ģimenes lokā, tad tomēr skola, nometnes un kopā būšana ar latviešu vienaudžiem ir ārkārtīgi svarīga. Turpina Aira Priedīte:
"Tās draudzības, kas izveidojas latviešu skolā, ir tās, kas patur latviešos. Neatsveramas draudzības."
Sarunā iesaistās Norvēģijas pārstāve no Bergenas skolas "Bergausis" Antra Sunde, stāstot, ka skolām katru jauno mācību cēlienu ir svarīgi izvērtēt to, kas sanācis, un saprast, uz ko "pavelkas".
Smejos, ka, ja reiz skolotāja, stāstot par skolu, lieto, sarunvalodu raksturojot, aizrautību ar "pavelkas", tad jau ar dzīvo latviešu valodu viss ir vislabākajā kārtībā. Un patiesi, kā atklāj skolu pieredze, valoda visdzīvākā ir dzīvās norisēs. Kā piemēru Raivis Orba no Dānijas min neseno sporta festivāla "Olimpiskais Lāčplēsis" pieredzes stāstu: "Un tas, ko es novēroju, ka bērni, arī daudzās citās mītnes zemēs, brīžos, kad viņi spēlējas, darbojas kopā, viņi runā mītnes zemes valodā.
Fenomenāli "Olimpiskajā Lāčplēsī" bija tas, ka es nedzirdēju nevienu, kurš runātu savā starpā dāņu valodā. Varbūt kāds runāja, un kāds man iebildīs, bet tieši tajā brīdī, kad mēs darbojāmies, neviens nerunāja dāņu valodā, Piespēles vai kādas atrakcijas, kādas nu tur bija, visas komandas tika izteiktas latviski. Visi viens otru labi saprata, un nebija nekādu problēmu.
Tā kā tas, ko bērni paņems līdzi, ja sociālā vide būs latviska, piemēram, aizbraucot ciemos, sarunas ritēs latviski, vecāki sadraudzējušies ar citiem latviešiem, es domāju, ka tas būs signāls, ka viņi savā starpā var runāt latviski, proti, vecāku dzimtajā valodā. Es vismaz tā ceru."
Aira Priedīte Raivja sacīto papildina, norādot, ka uz visu diasporas skoliņu procesu jāskatās ļoti elastīgi un elastīgam jābūt piedāvājumam, lai dzīvā latviešu valoda būtu dzīva. Tādēļ šajā mācību gadā diasporas skolām Eiropā būs pieejams pilotprojekts sadarbībai dabas zinībās ar Rīgas Tehniskās universitātes bērnu un jauniešu universitāti. Dabas zinību un latviešu valodas sapludināšana kopā jau šobrīd ir ikdiena Norvēģijas latviešu skolā "Bergausis", tur tīņu un junioru grupas aktīvi iesaistās dažādos projektos – dabas un ūdeņu izzināšana kopā ar skolotāju Baibu, erudīcijas spēlēs un citās aktivitātēs un nodarbēs, kur praktizē latviešu valodu.
Plašāk stāsta Bērnu kultūras skolas "Bergausis" Bergenā, Norvēģijā, vadītāja Antra Sunde: "Kā jau šeit tika minēts saistībā ar sportu, kaut ko darot, bērns aizraujas, sāk runāt latviski un visu saprot, viss iet.
Tieši tas pats ir pārgājieni dabā, kad, cilvēkam esot kustībā, runāšana notiek pati no sevis, nemaz īsti neizvērtējot, vai tas ir gramatiski pareizi vai nepareizi,
jo svarīgākais mērķis ir šī komunikatīvā valodas daļa, kad vajag izstāstīt to, kas jāizstāsta, un saņemt no otra cilvēka atbildi. Pagājušā gadā piedalījāmies apjomīgā projektā ar tīņu un jauniešu grupu – 10–13 gadnieki – tā bija ekskursija dabā kā valodas mācīšanās veids. Tā bija mūsu sadarbība ar Līgatni, kur gājām dabā, pētījām ūdeņus. Jauniešus aizrauj tas, ka ir interesējoša tēma, otrkārt, viņi ir kustībā un var pētīt. Bet lielais mīnuss ir, ka šādi projekti prasa ļoti daudz laika, un šajā vienā projektā vienai grupai aizgāja viss mūsu skolas gads."
Tāpat par pieredzi ar dabas zinībām latviešu valodas apguvē pieredzē dalās Itālijas, Milānas un Boloņas latviešu nedēļas nogales skolas, kas kopā sanāk reizi mēnesī, pārstāve Ilze Atardo, sakot, ka cenšas veidot projektus arī ar mītnes un kaimiņzemju skolu pārstāvjiem, lai viņu resursi nāktu palīgā diasporas skolām latviešu valodas prasmju spodrināšanā: "Mums ir paveicies, ka Boloņas skolai nodarbību telpa saucas ecco spazio, tā ir ekoloģiskas ievirzes biedrība, kam blakus atrodas pļava, tā nav pilsētā uz akmeņiem. Savukārt mums ir projekts ar Grieķijas latviešu skolu, kurā piedalās arī viens itāļu brīvais bērnudārzs, kas ir tāds dabas bērnudārzs, un līdz ar to mums šogad dabas zinību virziens būs ļoti aktuāls."
