Cik liela ir dzimuma atzīšanas problēma? Latvijā un visā pasaulē pēdējās desmitgades laikā (Latvijā tie ir četri gadi) ir izteikti pieaudzis jauniešu skaits pusaudžu vecumā, kas vēršas pēc palīdzības ar dzimumidentitātes naratīvu. Sūdzības par šiem jautājumiem praksē ir pieaugušas. Kāpēc? Skaidras atbildes par to nav.
Vecumposma identitāte ir uzdevums pusaudzim veidot priekšstatu par sevi. Jebkas, kas notiek psihē, var būt traucēts, identitātes attīstībā var būt dažādas problēmas dažādu iemeslu dēļ. Šajā diskusijā es redzu ārkārtīgas redukcijas. Tas ir medicīnas, sociāls, kulturāls jautājums. Cilvēks kā sociāla un bioloģiska būtne tik ātri nemainās. Šīs izmaiņas varētu izskaidrot ar procesiem sabiedrībā. Mums trūkst datu, tomēr informācijas telpa ir globalizēta.
Jāsaprot, kas ir diskusijas priekšmets – dzimums, dzimumidentitāte un dzimte – ar šiem jēdzieniem žonglē.
Dzimums ir kompleksā pazīme, kuru attīstības laikā ietekmē dažādi faktori. Dzimuma attīstības procesā var būt dažādas neatbilstības. Var būt izteikta iekšējā neatbilstības sajūta – transseksuālisms.
Sociālā dzimte ir sabiedrības veidots stereotipu komplekss. Mūsu kultūrvēsturiskajā kultūrtelpā ir skaidri formulēti dihotomi.
Dzimumidentitāte katram ir dažāda, arī atbilstoši sabiedrības spiedienam. Dzimumidentitāte ir biopsihosociāla parādība.
Pateicoties dzimumlīdztiesības kustībai, dažādiem procesiem, kad nevar uzturēt iepriekšējo stereotipu, ir mainījies dzimtes stereotips, robežas kļuvušas neskaidras.
Dzimumidentitātes attīstības lielākais process ir pusaudža laikā. Bērns līdz pusotram, diviem gadiem iemācās atšķirt dzimumus, no diviem līdz četriem gadiem sāk pareizi lietot dzimtes formas, piecu sešu gadu vecumā lielākā daļa bērnu var deklarēt savu dzimumidentitāti. Atšķirības ir dzimumpazīmēs, bet no smadzeņu funkcionēšanas aspekta atšķirības nav lielas.
Dzimumidentitātes traucējumi mēdz būt, bet absolūti lielākajai daļai šīs grūtības ir pārejošas, pieaugušā vecumā identificēsies ar savu dzimumu.
Mazu bērnu vecākiem psihiatrs nerekomendētu ievērot bērnu sociālo tranzīciju, tas palielina iespēju, ka pusaudža vecumā tā var saglabāties kā problēma.
Bažas par medicīniski ķirurģisku palīdzību pusaudžiem Latvijā Bezborodovs sauc par populismu – Latvijā nepilngadīgām personām tas nav iespējams.
Jauniešiem, kuri pie speciālistiem vēršas ar dzimumidentitātes naratīvu, visticamāk, ir citi psihiski traucējumi. Viņiem sniedz psihiatrisku palīdzību, bet tas Latvijā ir jāuzlabo. Pirms pubertātes Latvijā tādu pacientu nav. Pusaudžu veselības uzlabošanai lēmumus pieņem atkārtotos konsīlijos. Pēdējos 30 gados trīs jaunieši saņēmuši pubertātes bloķēšanu. Viens pacients saņem hormonālu terapiju.
"Mēs esam tik lielā mērā nogaidoši un konservatīvi, cik pieļauj zinātniskā pierādījumu bāze," uzsvēra Bezborodovs.
Visiem jāsaprot, ka jebkura cilvēka dzīvē ir pusaudža vecums, kur viens no galvenajiem uzdevumiem – veidot savu identitāti valstī, sabiedrībā, ģimenē. Jautājumi ir aktuāli, tie skar visas dzīves jomas, ne tikai seksualitāti un dzimumidentitāti.Psihiatrs uzsvēra, ka seksualitātes un dzimumidentitātes jautājumus sabiedrība jauc. Seksualitāte ir vairāk bioloģiski determinēta. Sociālie aizspriedumi pret seksualitāti ir lielāki nekā jautājums par dzimumidentitāti.
Bezborodovs akcentē – ja pusaudža laiku izdzīvo, tad reāli paliek labāk. Pieaugušo uzdevums atbalstīt un nenoraidīt. "Mēs neesam pieraduši runāt par šiem jautājumiem, baidāmies," pauž Bezborodovs.
KONTEKSTS:
Milzu rezonansi raisījušie dzimumaudzināšanas materiāli skolām, kuros ir runa par psiholoģiskā un fiziskā dzimuma varbūtējām atšķirībām un transseksuālismu, vairs nav publiski pieejami. Pēc sabiedrības vētrainās reakcijas tie nodoti izvērtēšanai dažādās sabiedriskajās organizācijās, lai tās lemtu, vai un kā tie papildināmi vai labojami.
Bet ekspertu vidū valda samērā liela vienprātība, ka ar bērniem vispār nerunāt par dzimumidentitātes jautājumiem arī nebūtu pareizais ceļš. Atšķiras viedokļi par to, kādā formā par to jāizglīto.
