Latvijā ik gadus tiek realizētas ap 96 000 dažādu veidu makšķerēšanas kartes, kas jāiegādājas tad, ja ir vēlme makšķerēt dabīgajos ūdeņos.
„Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai ezers, pie kura plānojam doties, ir dabīgais ezers vai varbūt mākslīgi veidots ezers, jo pie mākslīgi veidotām ūdenstilpnēm attiecīgi ir citas prasības," stāstīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Zivsaimniecības nodaļas vadītāja Agnese Neimane-Jordane.
Viņa teica, ka tie var būt gan komercdīķi, gan dīķi, kas ir mākslīgi veidoti, un tajos visas makšķerēšanas aktivitātes ir jāsaskaņo ar attiecīgās ūdenstilpes īpašnieku. Savukārt dabīgajos ūdeņos makšķerēšanas karte nepieciešama personām, sākot no 16 līdz 65 gadiem. Karte nav jāiegādājas cilvēkiem ar invaliditāti. Kopumā pieejamas četru veidu makšķerēšanas kartes – gada un trīs mēnešu karte, kā arī divu veidu īstermiņa kartes – mēnesim un vienai dienai. Īstermiņa kartes pirms gada tika ieviestas, lai izskaustu pelēko zonu.
"Gadījumā, ja tiešām nav iespēja plānot copi ilglaicīgi, tad brīdī, kad zini dienu, kad brauksi, tad atver internetā atver mājas lapu "www.makskeresanaskarte.lv" vai "www.manacope.lv" ērti, ātri dažu minūšu laikā iegādājies makšķerēšanas karti, kaut vai esot pie ūdeņiem.
Un 1,50 eiro var, manuprāt, atļauties jebkurš no makšķerniekiem, ņemot vērā, cik lielas izmaksas tiek tērētas makšķerēšanas inventāra iegādei.
Tāpēc mēs ceram, ka šāda veida īstermiņa makšķerēšanas kartes motivēs tos makšķerniekus, kas iepriekš varbūt kādu iemeslu dēļ nepirka makšķerēšanas kartes... Tagad ir vienas dienas makšķerēšanas karte, un pelēkā zona kļūs mazāka," teica Neimane-Jordane.
Makšķerēšanas karšu realizācijas līdzekļi pamatā nonāk valsts budžetā un pēc tam tie dotācijas veidā nāk atpakaļ zivju fondā. Attiecīgi šie līdzekļi tiek novirzīti gan zivju mazuļu ielaišanai, gan zivsaimniecības popularizēšanas projektu īstenošanai. Neimane-Jordane uzsvēra, ka Latvijā makšķerēšanas kultūrai ir senas saknes un arī pandēmija ir devusi pozitīvu grūdienu.
"Kad ir valsts robežas slēgtas, cilvēki meklē iespēju, kur patverties un atpūsties un, protams, vienkāršākais variants ir aizbraukt dabā pie ūdeņiem. Un tad atkal – vai tad visu dienu sēdēsi un truli skatīsies uz ezera spoguli? Tad paņem makšķeri. Tā pamazām, pamazām tās vienas paaudzes, varētu teikt, aizmirstās makšķerēšanas tradīcijas Covid-19 ietekmē atkal ir atjaunojušās. Ja paskatās sociālajos tīklos, tad var redzēt, ka makšķernieku grupās gandrīz katru otro dienu parādās informācija, ka ir kāds cilvēks, kurš vēlas uzsākt makšķerēt un lūdz padomu zinātājiem," sacīja Neimane-Jordane.
Latvijā savvaļas makšķerēšanai ir labvēlīgi apstākļi, jo kopumā Latvijā ir ļoti daudz ūdeņu, proti, vairāk nekā 2000 ezeru un vairāk nekā desmit tūkstoši upju.
"Ir bijusi arī sociālajos tīklos tā skaistā bilde: ja samazina Latviju un paskatās uz ūdeņiem, kas Latvijā ir, tad Latvijas karte ir gandrīz zila. Ūdeņu bagātība ir laba. Vienīgi mums pašiem ir jādomā, ko mēs pie ūdeņiem darām. Mūsu rīcībai ir jābūt tādai, lai mums būtu ko darīt rīt, parīt, pēc gada un piecdesmit gadiem, lai zivju resurss kļūtu bagātīgāks, nevis tas tiktu noplicināts," norādīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Zivsaimniecības nodaļas vadītāja.
Alternatīva copei dabīgajos ūdeņos ir makšķerēšana komercdīķos. Tādu Latvijā nav mazums. Viens no jaupienācējiem ir Berga dīķis, kas izveidots pirms pusotra gada. Tas piedāvā "noķer–atlaid" makšķerēšanas pieredzi.
"Bija pieprasījums, cilvēkiem tas interesēja. Īsti tādas vietas, kur var neķert zivi, to nepaturēt un atlaist, Latvijā bija diezgan maz. Kopumā mums ir septiņi dīķi. Lielais dīķis ir ''noķer–atlaid'' dīķis. Visas zivis jālaiž vaļā. Attiecīgi tajā ir arī lielāki eksemplāri līdz 15 kg svarā. Tai pašā laikā mums ir arī seši dīķi, kur drīkst zivtiņu paņemt līdzi uz mājām vai uzcept tepat uz vietas. Ir divu veidu makšķerēšana. Citreiz ir tā, ka gribas savvaļas makšķerēšanu izbaudīt, bet citreiz gribas darba dienas vakarā ātri uz pāris stundām aizbraukt uz komercdīķi. Nedaudz pasēdēt, pamakšķerēt, zinot, ka nevajadzēs ilgi meklēt vietiņu,'' klāstīja dīķu saimnieks Rihards Bergs.
Viņš teica, ka pieprasījums pēc copes komercdīķos aizvien pieaug, līdz ar to arī piedāvājums kļūst lielāks un daudzveidīgāks.
"Pieņemu, ka ir rajoni, kur tas dīķu daudzums ir pat pārāk liels. Tai pašā laikā ir rajoni, kur novērojams, ka ir dīķu deficīts. It īpaši tādās blīvāk apdzīvotās vietās. Teiksim pilsētvidē, kur fiziski nav iespējams izveidot šādu dīķi vai arī tas ļoti dārgi maksātu. Tad tur arī ir vērojams tas deficīts neliels. Drīzāk varētu būt Rīgas rajons tāds deficīta rajons un tad attiecīgi uz Kurzemes, dziļās Latgales, varbūt Valmieras pusi. Tur jau ir diezgan brīvi un, cik man zināms, tur deficīta nav," teica uzņēmējs.
Bergs uzsvēra, ka šajā biznesā vieglākais ir izveidot dīķi. Pēc tam lielākais darbs un resursi jāiegulda, lai kvalitatīvi dīķi uzturētu.
