Tautiskas jostas var darināt gan aužot (audenes), gan celojot - nevis ar steļļu palīdzību, bet ar īpašiem celu dēlīšiem. Celi, celošana, celu jostas – ierakstot šos vārdus “Google” interneta meklētājā latviešu valodā, parādās gauži maz ierakstu, bet, ja meklējam informāciju angliski, spāniski vai krieviski, ierakstu ir krietni vairāk.
Kas grib manu pūru slēgt,
Lai nes vēsti māmiņai:
Pie māmiņas atslēdziņa
Cala jostas galiņā.
Ņem, māsiņa, celu jostu,
Sajoz cieti vēderiņu:
Tautiņās auzu maize
Aiz deviņas atslēdziņas.
Jūdz, tautiet, sirmu zirgu,
Palaid savu veco māti;-
Linu krekli, celu josta,
Brandavīna butelite.
/Latviešu tautasdziesmas./
Celošana ir ārkārtīgi sens rokdarbu veids. Ziņas par šo nodarbi rodamas jau senajā Ēģiptē, viduslaikos tā bija izplatīta visā Ziemeļeiropā, tehniku pazīst visā pasaulē. Celos austi audumi ir blīvi, stingri un ļoti izturīgi. Celošana ir vīšanas un aušanas apvienojums, kas mūsdienu latviešu valodā savu nosaukumu ieguvis no celu gatavošanai nepieciešamā darba rīka – celu dēlīša.
Latvijas teritorijā ziņas par celotām detaļām apģērbos arheologi atraduši jau izrakumos, ko datē ar 6. gadu simtu. Senatnē celaines izmantoja audumu malu veidošanai, aužot stāvu stellēs, apģērba saturēšanai un rotāšanai. Gadu simtu laikā celu tehnikā darinātas detaļas rodamas visu novadu apģērbos, muzejos var vērot daudzus paraugus. Celošanas tehnika ir neatņemama prasme arī šodien, darinot savu tautastērpu. Gadsimtu gaitā celu aušanas prasme Latvijā nav zudusi, šobrīd tā atgūst “jaunu elpu”.
Seno amatu un tradīciju pētniece Anete Simanovska
- Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā grafiku un Kultūras akadēmijā kultūras teoriju.
- Spēlē daudzus senos instrumentus – kokli, rata liru, cimbalu, vijoli, u.c.
- Darbojusies folkloras kopā.
- Pašlaik dzīvo Durbes novada Padonē savas vecmāmiņas dzimtas māju vietā.
- Ar amatniecību saistītos jautājumos ar Aneti var sazināties caur viņas ”Facebook” lapu.
Celota josta pašu rokām
Celu jostu gatavošanai būs nepieciešama stingri šķeterēta dzija, saiviņa, stingra aukla un celu dēlīši. Dziju var iegādāties veikalā, bet jāraugās, lai tā būtu divkārt savērpta un stingra, mīksti vērpta dzija jāsavērpj stingrāk. Ja ir interese par senajiem amatiem – dziju no vilnas var izgatavot pats.
Celu dēlīšus var izgatavot ikviens mājas apstākļos. No kartona vai kāda cita stingra materiāla jāizgriež kvadrātiņi, kuru vienas malas garums ir apmēram 5-6 cm, jāapgriež apaļi stūrīši un ar caurduri jāizsit stūros četri caurumi. Caurumus iesācējam vēlams sanumurēt pulksteņa rādītāja virzienā, lai vieglāk izsekot raksta savilkšanas secībai. Ja celošana iepatiksies, pie meistara varēsiet iegādāties koka celojamos dēlīšus.
Process soli pa solim
- Vispirms jāizvēlas rakstiņš. Iesācējam jāsāk ar pavisam vienkāršu rakstu, lai varētu saprast principu, kā vijums veidojas un veido rakstu.
- Iesākumā rakstu vēlams uzzīmēt uz papīra – vienkāršā raksta variantā zīmējam vertikāli četras rindiņas, kas ataino viena celu dēlīša pavedienus. Horizontāli zīmējam tik līnijas, cik nepieciešamas jūsu izvēlētajam rakstam. Pievienotajā zīmējumā redzams Anetes izvēlētais raksts.
- Katrs celu dēlītis, četri pavedieni, gatavā izstrādājumā veidos vienu joslu. Parasti celu jostai malās ir vienkrāsainas līnijas, bet raksts atrodas vidū.
- Kad izdomāts raksts, ir jāsavelk velku dzija vajadzīgajā garumā. Šim darbam var izmantot rāmi, galda malu, tītavas vai, ja telpa pieļauj, velkus var vilkt starp diviem priekšmetiem, kuri atrodas nepieciešamajā attālumā viens no otra. Velkiem būs nepieciešams izvēlētais jostas garums plus ceturtdaļa ieaušanas tiesa un vēl jāpieskaita sākuma un nobeiguma garums galiem (bārkstīm). Ja malā paredzēta vienas krāsas josla – velkam četrus pavedienus, u.t.t.
- Raksta joslām velkus dēlīšos savelk pēc uzzīmētās shēmas. Kad visi velki savilkti nepieciešamajā garumā, tos var sapīt bizē, lai nesamudžinās.
- Tālāk velku diegi jāsaver celu dēlīšos. Vienā celā visus velkus noteikti ver no vienas puses. Lai veidotos skujiņu raksts, katram nākamajam celu dēlītim celus velk no otras puses. Virzienu jau iepriekš var iezīmēt raksta zīmējumā. Velkus dēlīšos saver, rūpīgi sekojot raksta secībai. Jāraugās, lai būtu vienāds vienā un otrā virzienā savērto celu skaits.
- Savilktos dēlīšus liek kaudzītē, bet, lai izvairītos no nejaušības, ka gali var izvērties, tos katram dēlītim galā var nostiprināt ar nelielu mezgliņu.
- Kad visi dēlīši raksta secībā savērti, tie stingri jānosien saliktajā secībā, bet visus pavedienus galā sasien stingrā mezglā.
- Sasieto mezglu piesien pie kāda stingri stāvoša priekšmeta - durvju roktura, staba vai pie kā cita, kas izturēs stingru vilkšanu. Visi pavedienu gali rūpīgi jānovelk un jāizlīdzina.
- Tālāk dēlīšus izvelk tik tālu, cik atļauj vieta aušanai, bet jāatceras, ka visiem pavedieniem jābūt stingri nostieptiem. Sākuma galu piesien sev pie jostas, otrs gals piesiets pie kāda stingri nostiprināta priekšmeta vai vietas.
- Visus dēlīšus vairākas reizes pagriež pret sevi bez auda dzijas.
- Audiem var izmantot mīkstāk vērptu dziju. Arheoloģiskajos izrakumos atrastajās celainēs audiem parasti izmantota dzija, etnogrāfiskajās celainēs audiem nereti izmanto lina diegu. Audu dzija jāuztin uz saiviņas. Ja saiviņa nav pieejama, audu var satīt kamoliņā, bet piesišanai izmantot lineālu vai naža neaso pusi. Audu dzijas daudzums atkarīgs no jostas garuma un platuma, bet atšķirībā no velkiem to aušanas laikā var papildināt.
- Aužot jostu celus, vienā solī griež par ceturtdaļu uz priekšu, tad izvelk audu diegu caur šķīrienu un piesit. Jāraugās, lai audu diegs tiek pievilkts vienmērīgi, citādi josta veidosies ar robainu un neglītu malu.
- Celu dēlīšu griež ar abām rokām, visus celus saturot saujā vienlaicīgi. Izverot audu caur šķīrienu vai piesitot, celu dēlīšiem nav jābūt rokās.
- Celus griežot vienā virzienā, līdzi griežas arī brīvie velku gali, veidojot auklas, kas ar laiku vairs neļauj aust. Te dažādi meistari izmanto dažādas metodes. Var nostiprināt celu dēlīšus, atsiet jostu no vidukļa un brīvos galus atsiet no stiprinājuma. Tad visi velku brīvie gali rūpīgi jāatšķetina, jāsakāto un atkārtoti stingri jānosien. Otra metode ir ik pa laikam mainīt aušanas virzienu – ja celi griezti uz priekšu, pēc kāda noteikta posma tos sāk griezt pretējā virzienā. Šai metodei ir savs trūkums – virziena maiņas vieta būs nedaudz redzama.
- Celaines nobeigumā velkus vienmērīgi nogriež, tad veido bārkstis. Vienkāršākais veids ir savīt velkus pa divi aukliņās un nosiet ar mezgliņu.
Latviešu valodā par celošanu pieejamas vairākas grāmatas, kuras gan pārsvarā būs jāmeklē bibliotēkās. Jaunākā, kura vēl retu reizi atrodama grāmatnīcās, ir Lilijas Balgalves-Treimanes grāmata “Celaines. Celu jostu un apaudu aušana”. Šis izdevums dos padziļinātu ieskatu celošanas tehnikā, tur apkopoti senvēstures un etnogrāfiskā perioda celaiņu raksti.
